Jānis Pauļuks un Felicita satikās Mākslas akadēmijā, 1940.gadā. Felicita bija akadēmijas brīnumbērns, klīda leģendas par Felicitu kā izcilu zīmētāju. Šajā laikā arī Jānis Pauļuks, kuram ir 30 gadi, radikāli mainījis savu dzīvi un pēc kaligrāfa darba Zemes ierīcības departamentā gan Cēsīs, gan Rīgā sapratis, ka vēlas būt mākslinieks. 40. gadi ir sākums tam, kā Pauļuks veidojas par mākslinieku, un šajā laikā viņš arī daudz eksperimentē.
Portrets Latvijā. 20.gadsimts. Sejas izteiksme
No 3.novembra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, izstāžu zālē “Arsenāls” un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā skatāma izstāde “Portrets Latvijā. 20.gadsimts. Sejas izteiksme”, kurā varēs aplūkot spilgtāko portretu izlasi simt gadu griezumā. Latvijas Radio raidījumos “Labrīt” un “Kultūras Rondo” atspoguļota desmit portretu izlase – Jēkaba Kazaka, Niklāva Strunkes, Viļa Rīdzenieka, Jāņa Pauļuka, Valeriana Formozova, Gunāra Bindes, Bruno Strautiņa, Ausekļa Baušķenieka un Imanta Lancmaņa darbi. Tāpat atsevišķi tiks analizēts arī portrets karikatūrā.
Ilze Putniņa sāk ar paša Jāņa Pauļuka vārdiem: “Manā istabā ir visjaukākā meitene, un šī meitene ir mana sieva, un šajā istabā ir arī jābūt vislabāk uzgleznotiem darbiem”. To viņš teicis 1943.gadā, kad viņi ar Felicitu Pauļuku noslēdza laulību. Felicitai šajā laikā bija 20 gadi, 1942.gadā viņiem bija piedzimis dēliņš Olivers, kurš piecas dienas pēc piedzimšanas nomiris.
Pauļuks daudz gleznojis Felicitu. Gan viens, gan otrs dažādos veidos ir apliecinājuši, ka Felicita nekad nav sēdējusi un pozējusi Pauļukam. Ir daudzie tēli, kuros parādās Felicitas vaibsti, bet viņš jau neglezno to Felicitu, ko viņš redz, viņš glezno to, ko viņš zina. Felicitas tipāžs ir tas, ko viņš zina un kas ārkārtīgi daudzos darbos atkārtojas dažādās variācijās. Viņam tāpēc nebija nepieciešama Felicita kā modelis.
Runājot par šo konkrēto darbu, Felicita sēž pie galda raibā kleitā, un rokā viņai ir pārtikas talons, kāds tika izdalīts vācu laikā. Tas ir 1945.gads, un Felicita tikko sākusi darbu “Cīņas” redakcijā kā māksliniece. It kā ir redzams pārtikas talons, ir zināms šis gads, bet varbūt tā ir vienīgā atsauce uz reālo laiku un vidi.
Pauļuka glezniecībai raksturīgi, ka ne tikai šajos portretos, bet kopumā konkrētam laikam un gadam nav nozīmes. Arī šis portrets ir ārpus laika. Jā, mēs zinām, tas ir 1945.gads, taču tā nav reāla laika liecība. Tas ir laiks, kurā Pauļuks un Felicita dzīvoja diezgan spraigu savstarpējo dzīvi, jo abi bija mākslinieki un abi cīnījās par savu telpu, par savu iespēju strādāt un būt māksliniekiem.
Otrs darbs ir “Pašportrets. Vientulība”, tas jau ir 1962.gada darbs. Tur Pauļuks redzams kafejnīcā vai bārā. Tā ir pilsētas vide, fonā meitene, kas arī bija viens no impulsiem Pauļukam strādāt un dzīvot. 1962.gads Pauļukam bijis ārkārtīgi labs un ražīgs gads, jo 1961.gadā tika atvērts Mākslinieku nams, viņam tajā ir darbnīca. Pauļuks daudz strādājis, bet ir arī klasiskās nesaskaņas ar māksliniekiem, ar Mākslinieku savienības vadību. Viņš ir bijis izslēgts no Mākslinieku savienības un tad atkal atjaunots kā biedrs. Ir vientulība, bet varbūt ārkārtīgi bieži viņš arī tā juties.
