Portrets Latvijā. 20.gadsimts. Sejas izteiksme
No 3.novembra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, izstāžu zālē “Arsenāls” un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā skatāma izstāde “Portrets Latvijā. 20.gadsimts. Sejas izteiksme”, kurā varēs aplūkot spilgtāko portretu izlasi simt gadu griezumā. Latvijas Radio raidījumos “Labrīt” un “Kultūras Rondo” atspoguļota desmit portretu izlase – Jēkaba Kazaka, Niklāva Strunkes, Viļa Rīdzenieka, Jāņa Pauļuka, Valeriana Formozova, Gunāra Bindes, Bruno Strautiņa, Ausekļa Baušķenieka un Imanta Lancmaņa darbi. Tāpat atsevišķi tiks analizēts arī portrets karikatūrā.
“Vilis Rīdzenieks bija izcils portretists, un viņa kā portretista darbība pārsvarā ir saistīta ar leģendāro fotosalonu “Klio”. Protams, viņš ne tikai fotografēja pazīstamus kultūras cilvēkus salona vidē, bet viņa kontā ir arī vairāki par mākslinieciskiem uzskatāmi portreti, kuru latiņa ir augstāka par ierindas salona portretu,” stāsta fotogrāfijas pētniece Katrīna Teivāne-Korpa, kura pašlaik raksta grāmatu par Vili Rīdzenieku.
Izstādē “Portrets Latvijā” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā apskatāmi vairāki šādi portreti. To vidū – arī 1920.gadā tapušais “Mātes” portrets, kurā redzama komponista Emīla Dārziņa māte sērās.
“Tas ir pēckara laiks, laiks pēc brīvības cīņām, un šī fotogrāfija simboliski rezonē ar šo periodu. Šis portrets ir kļuvis par mātes sēru arhetipisku attēlojumu Latvijas fotomākslā,” stāsta pētniece.
Šī Rīdzenieka fotogrāfija, kas plaši izstādīta un daudzkārt reproducēta vietējā presē, 1928.gadā iegūst “Grand Prix” arī izstādē Vimbldonā, Anglijā, un kļūst par vienu no starptautiski zināmākajiem fotogrāfa darbiem.
“Rīdzenieku mēs vairāk pazīstam kā 1918.gada 18.novembra Latvijas valsts proklamēšanas notikuma fotogrāfijas autoru. Viņš bija savā laikā atzīts dokumentālists, izcils un ļoti ieredzēts salona fotogrāfs un arī 
Līdzīga maniere piemīt arī izstādē redzamajai Rīdzenieka fotogrāfijai, kurā redzama tolaik ļoti populārā igauņu dejotāja Ella Ilbaka. “Šeit ir redzams ļoti klasisks piktoriālisma piemērs – mīkstais fokuss, arī šī izteiksmīgā poza, kas parāda emociju intensitāti un grāciju, kas dejotājai neapšaubāmi piemita,” norāda Teivāne-Korpa.
