Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit!

Marina Vaščenko ir spilgta radoša personība, māksliniece, kuras daiļradē pārstāvēti dažādi virzieni – glezniecība, grafika, vitinanka (tradicionāls ukraiņu mākslas veids, kurā tiek radīti griezti papīra ornamenti), kā arī autoratklātne. Viņas darbi daudzreiz rādīti dažādās Ukrainas un starptautiskās izstādēs, kopš 2008. gada Marina Vaščenko ir Ukrainas Nacionālās mākslinieku savienības grafikas sekcijas biedre. Marinas daiļrade ir cieši savijusies ar ukraiņu tradicionālajiem folkloras motīviem un mitoloģiju, bet vienlaikus to caurauž laikmetīgs un novatorisks autorredzējums.

“Ceru ar savu mākslu uzrunāt cilvēkus, modelēt sabiedrības estētisko sastāvdaļu. Tādēļ piesātinu savus darbus ar sakrāla satura simboliku nolūkā padarīt cilvēku telpu garīgāku,” saka Marina. Viņas daiļrade skatītājos rosina dažādas asociācijas, tās pieder mums, Eiropas iedzīvotājiem, kopīgajam kultūrvēsturiskajam slānim, bet darbu tēli, šķiet, atsauc atmiņā mūsu senču paaudzes. Darbi ilgi paliek prātā, tie rosina iztēli un dvēseles dziļumos rada labestības un humānisma gaismu.

Viena no interesantākajām Marinas darbu sērijām ir “Eņģeļu mānija” – par to saskaršanos ar Augstāko spēku pasauli, kuru tik smalki izjūt mākslinieki, bet kopā ar viņiem – arī skatītāji.

Viņas daiļradē ir arī tēma par karu Ukrainā – pilna mēroga iebrukuma pašā sākumā Marina pēc likteņa gribas nonāca karadarbības epicentrā – iemīļotajā Irpiņā. Šī ļoti skaistā un mājīgā Kijivas apgabala pilsēta viena no pirmajām tika pakļauta barbariskajam iebrukumam. Daudzi mierīgie iedzīvotāji kļuva par bruņoto noziedznieku ķīlniekiem. Par to būs mūsu stāsts…

…Pirms kara Marinu mocīja trauksmaina priekšnojauta, kas izpaudās neparastos sapņos – biedējošos, mistiskos, tomēr vienlaikus tie deva cerību atbrīvoties no bailēm. Sapnī māksliniece, kurai ir smalka intuīcija, pat radīja – restaurēja savu grafikas darbu, sarkanu ornamentu, kurš zīmēts gluži kā ar asinīm. Par spīti trauksmainumam šis sapnis radīja cerību uz laimīgu nākotni, uz labā uzvaru pār ļauno. Sapni Marina redzēja divas dienas pirms pilna mēroga kara sākuma, tas atstāja nospiedošu tuvojošās nelaimes izjūtu, bet deva arī ticību uzvarai.

Tomēr tāpat kā vairākums Ukrainas mierīgo iedzīvotāju Marina cerēja uz labāko. Plašsaziņas līdzekļi neatlaidīgi aicināja pilsoņus nekrist panikā un viņa palika mājās kopā ar vīru, iemīļotajā Irpiņā.

Bet 24. februārī viņus pamodināja mātes zvans: “Bērni, karš!” Marina nespēja pieņemt faktu, ka XXI gadsimtā var notikt tāds absurds. Tomēr karadarbība sākās zibenīgi. Māksliniece saprata, ka steidzami jāatstāj mājas, kavēšanās ir bīstama dzīvībai, būs jāpamet viss, Irpiņā atstātie grafikas darbi var iet bojā, viņa var zaudēt šo milzīgo daļu sevis, savas personības, zaudēt savas dzīves darbu. Šī bezizejas izjūta bija tik spēcīga, ka to varēja salīdzināt ar bailēm par savu dzīvību.

Izbraukt no Irpiņas kopš kara pirmās dienas bija ļoti sarežģīti, jo pēc sprādzieniem un kaujas Hostomeļas lidostā milzīgs skaits cilvēku centās steidzami izkļūt no Irpiņas, Bučas un citām tuvējām pilsētām un ciematiem. Autoceļi nebija pietiekami plati, lai to varētu izdarīt ātri. Izveidojās milzīgi sastrēgumi daudzu kilometru garumā. Kara pirmajā diennaktī Marina ar vīru izbraukt nespēja un viņi tāpat kā citi vietējie kļuva par ķīlniekiem. Irpiņa tika apšaudīta kopš kara pirmās dienas, gāja bojā gan mierīgie iedzīvotāji, kuri mēģināja aizbraukt, gan brīvprātīgie, kuri mēģināja viņus izvest. Tāpat kā tūkstošiem citu cilvēku, Marina devās uz mājas pagrabu, kas kalpoja par bumbu patvertni, un pavadīja tur trauksmainas stundas.

Visbriesmīgākais bija kara ķīlnieka stāvokļa neziņa un bezpalīdzība – iziet ārā ir bail, aizbraukt nav iespējams, palikt ir bīstami, uzticēties jebkādai informācijai ir riskanti.

Cilvēki jutās pamesti likteņa varā, absolūti neaizsargāti, nebija gatavi briesmām, nezināja, ko darīt, kā glābties. Pagrabos slēpās, protams, gan bērni, viņu vidū arī mazi bērni, gan veci cilvēki, gan grūtnieces. Visus bija pārņēmušas bailes un bezizejas izjūta, likās, ka nav, no kurienes gaidīt palīdzību. Irpiņas mierīgo iedzīvotāju evakuāciju barbariskā kara apstākļos organizēt bija ārkārtīgi grūti, praktiski neiespējami – nebija cerību vienoties par “zaļajiem koridoriem”. Tāpēc jebkurš lēmums bija riskants gan pašu pilsētnieku, gan viņus glābjošo brīvprātīgo dzīvībai. Visu šo laiku cilvēki bija milzīgā panikā, centās atbalstīt cits citu, kā vien spēja. Tikai 4. martā Marinai un viņas vīram, turpinoties apšaudēm, izdevās aizbraukt no Irpiņas uz Kijivu. Palīdzēja brīvprātīgais, kuru atrada draugi. Risks bija milzīgs, un Marinai ir smagi atcerēties šo dienu. Taču viņi bija glābti!

Par iemīļoto Irpiņu un notikušo traģēdiju Marina saka: “Šī mazā pilsētiņa iedvesmoja ar mājīgumu un mierīgu dzīves ritmu, taču karš visu mainīja. 24. februārī mēs ar vīru uzzinājām, kāds ir pilnīgā ļaunuma precīzs veidols. Sprādzieni bez pārtraukuma, aviouzlidojumi, postījumi un slepkavības neatgriezeniski salauza manu emocionālo līdzsvaru.”

Kijivā tobrīd bija mazāk bīstami, lai gan pilsēta pastāvīgi tika apšaudīta. Kā attīstīsies situācija frontē, neviens nezināja. Marina drīz pierada pie sprādzienu dārdoņas un sirēnu kaukšanas.

Visu pavasari un vasaru Marina ar ģimeni nodzīvoja Kijivā. Tad Marina arī sāka radīt savu karam veltīto darbu sēriju. Māksliniece atceras, ka zaudējusi laika izjūtu. Kad sākusies apšaužu aktīvā fāze, satraukums paralizējis viņas spēkus. Kad viss noklusa, Marina pamazām sāka zīmēt. Daiļrade un koncentrēšanās darbam vairoja viņas spēkus: “Man tolaik likās, ka tas nekad nebeigsies. Pastāvīgas bailes, nedrošība. Nezini, kas būs pēc stundas, pēc dienas.” Kijivā tolaik apšaužu aktīvā fāze sākās piecos līdz astoņos no rīta, pēc tam tās atkārtojās vakarā. Bet starplaiks likās kā klusums pirms vētras.

Sākumā Marina domāja, ka, iespējams, zīmēt šos darbus būs laika izšķiešana, bet vīra atbalsts kļuva par izšķirošo faktoru. Daiļrade viņu daļēji glāba no panikas un dziļām dvēseles sāpēm.

Savu toreizējo stāvokli māksliniece apraksta kā pusdzīvu un daļēji atrautu no realitātes, un apzināties to pilnībā viņa joprojām nespēj. Taču arī toreiz Marina saprata, ka no tā ir jāiziet. Zinot par jaunrades dziedinošo spēku, viņa piespieda sevi zīmēt. Tā arī radās Marinas Vaščenko grafisko darbu sērija “Kara ietekmē”.

Sērijas pirmā darba nosaukums ir “Kara dēmons”. Nežēlīgs un vienaldzīgs ļaunais gars ar daudzām rokām kā pašas kara būtības tēls – viņam ir sava pasaules sagraušanas “misija”. “Viņa pārvēršanās dzīvnieka aprisēs uzsver piederību neredzamajai pasaulei, kam bijusi postoša ietekme uz cilvēku dzīvi un likteņiem, ko simbolizē raķete, uz kuras viņš lido…” par savu darbu stāsta Marina. Dēmons saspiedis rokā “visuredzošo aci”, no kuras krīt asara, simbolizējot Visaugstāko, kas, bēdu nomākts, spiests ar sāpēm vērot notiekošo barbarismu.

Otrais darbs sērijā ir “Bezjēdzīgais” – par notiekošā kara neprātību un absurdumu. Zīmējuma personāžs ir pārdabiska būtne, nelabais, kas nes postu cilvēcei, un ir pakāries savā astē. Būtībā šis darbs ir pareģojums, ka ļaunā un viltīgā radījuma vara tiks sagrauta ar viņa paša rokām. Tā māksliniece pauž, cik absurds un postošs ir karš, kuram nav vietas uz zemes.

Droši vien, ka ar tēla asumu visbiedējošākais sērijas darbs ir “Kara žokļi”. Pārsteidzošais sievietes tēls zīmējumā iemieso ļaunuma spēju ne tikai piedzimt, bet arī no jauna pārdzimt.

Mākslinieces pārdzīvojumi kara pirmajās dienās Irpiņā atainoti darbā “Zem krusas”. Šajā darbā Marina mēģināja attēlot, kādā stāvoklī ir cilvēks, kurš dzīvo apšaužu apstākļos: putns krūtīs iemieso dvēseli, kas jau ir gatava atstāt ķermeni.

Sērijas piektais zīmējums “Banderas smūtijs” ir darbs par to, kā pašaizliedzīgi aizstāvējās vietējie iedzīvotāji, kuri ielās meta uz tankiem pudeles ar degšķidrumu. “Gribas kļūt par supervaroni, lai aizstāvētu tuviniekus un savu zemi pret karu,” teic Marina. Šā zīmējuma tēls ir ar pārdabiskām spējām – spēcīgs, ātrs, elastīgs, spēj stāties pretī vardarbībai un netaisnībai.

Sestais darbs sērijā ir “Irpiņa. Postījumu zona”- par Irpiņas mierīgo iedzīvotāju, kas ne pēc savas gribas kļuvuši par kara ķīlniekiem, sāpēm, bailēm un traģēdiju. Mēs redzam gan dvēseles, kas atstāj šo pasauli, gan pārdzīvojumus, ko rada dziļš izmisums un bēdas, gan sievieti, kas atrodas uz dzīvības un nāves pēdējās robežas. Raķete, kas trāpījusi mierīgo iedzīvotāju mājā, ir kā simbols karam, kas bez žēlastības izārdījis simtiem tūkstošu nevainīgu cilvēku dzīves.

Pašlaik Marina rada sērijas par karu septīto darbu, kura nosaukums būs “Taisnās tiesas eņģelis”:

“Ceru ar saviem darbiem nenobiedēt cilvēkus, bet sasniegt viņu saprātu, lai sabiedrība gribētu attīrīt vietu jaunai dzīvei, ar labiem nodomiem.”

Māksliniecei ir svarīgi savos darbos likt skatītājam uztvert ne tikai bailes un sāpes, kurām viņa izgājusi cauri, bet arī kara necilvēcīgo būtību un saprast nepieciešamību atjaunot taisnīgumu un pasauli, kurā ir vieta tikai patiesībai, radīšanai, humānismam un labestībai. Marina dziļi izjūt savas etniskās saknes, vienotību ar savu dzimtu, ar senčiem, ar zemi, no turienes nāk mistiskie tēli viņas darbos.

Nesen Marina ar vīru atgriezās Irpiņā, tā bija ilgi gaidīta un vienlaikus smaga atgriešanās – pilsētai vēl ilgi būs kara radītās rētas.

“Mēs bijām starp tiem laimīgajiem, kuru dzīvoklis bija palicis neskarts. Uz kaimiņu mājām šāva no tankiem, tieši no pagalma apšaudīja dzīvokļus. Postījumi dažkārt ir ļoti nopietni, sagrautas sienas, dažkārt nesošās. Bieži remonts vairs nelīdz, jānojauc. Bet cilvēkiem jāgatavojas ziemai. Tāda ir pilsētas realitāte šodien,” stāsta Marina.

Tāpat kā visiem vietējiem, Marinai ir sāpīgi vērot, kā karš vienā mirklī apgriezis kājām gaisā mierīgās un skaistās pilsētas ierasto dzīves ritmu, un atmiņas, domas par simtiem tūkstošiem salauztu dzīvju nedod miera, bet postījumu pēdas uz mājām un ceļiem atgādina par to katru dienu.

“Karš mani ir mainījis, iespējams, neatgriezeniski, jūtos kā salauzts ceriņa zars, ceru, ka pavasarī tas izdzīs jaunas atvases, es tiecos uz emocionālo izdziedināšanos,” saka Marina. Daiļrade un iespēja ar savu darbu starpniecību vēstīt par ukraiņu tautas pārdzīvoto traģēdiju dod spēku dzīvot.

Marina turpina zīmēt, kā arī ir atsākusi pedagoģisko darbību Kijivas Dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina institūtā, atkal piedalās izstādēs. Ukraiņi cenšas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, radīt, sargāt dvēseli, neskatoties uz to, ka briesmas patiesībā vienmēr ir blakus – gaisa trauksmes un iebrukuma draudi nebeidzas, bet postījumi ir tik lieli, ka atjaunošanai vajadzēs milzīgi daudz laika un spēku.

Bet vai iespējams izdziedināt cilvēku dvēseles?

Nesen Marina aizbrauca uz gleznaino Moščunas ciemu netālu no Irpiņas, kas gluži vai noslēpies starp priežu mežiem un ezeriem. Tur barbariski sagrautas gandrīz visas mājas un cietuši daudz cilvēku, kuriem tagad ļoti vajadzīga palīdzība.

Radošums ir vienīgais glābiņš dvēselei un iespēja sasniegt cilvēkus, atmodināt viņos dvēseliskumu.

Pārsteidzoša ukraiņu tautas īpašība ir tāda, ka cilvēki turpina kara apstākļos nodarboties ar brīvprātīgo darbu, darīt labu, palīdzēt un atbalstīt cits citu, dvēselē nenodzēš labestības un ticības cilvēcībai, mieram un taisnīgumam uguntiņu.

Bet mākslinieki – neskatoties ne uz ko – turpina radīt, kā prasa viņu Dvēsele.