Darja Meļņikova
Darju Meļņikovu balvai nominēja par izstādi “The Anticipation” (“Gaidas”), kas no 11. maija līdz 5. jūnijam bija skatāma galerijā “427”.
“Darjas Meļņikovas izstādē pati galerijas telpa kļūst par ideju. Ideju harmoniskai, līdzsvarotai, skaidru un tīru proporciju telpai ar reducētiem elementiem no klasiskās arhitektūras simetrijas un plānojuma.
Darjai Meļņikovai atkal izdevies smalki savienot laikmetīgo ar atsaucēm uz vēsturiskiem mākslas virzieniem
(Renesansi, gotiku, metafizisko mākslu) un, līdzīgi kā vēsturiski perspektīva izmainīja veidu, kā mēs skatāmies uz pasauli, pilnībā pārvērst galerijas telpu līdz nepazīšanai. Par būtisku elementu kļūst šī mākslas darba iedarbība ar skatītāju, kad tas virzās pa telpu “satekpunkta” virzienā, kurš tā arī nekad nepienāk. Māksliniece atbild uz to, kādēļ tā, ieslēpusi amatnieciski filigrāni nostrādātajā objektā pie galējās sienas – “Not Yet”. Un te izstāde iegūst komentāru ne tikai par ceļu līdz trīsdimensionālai pasaulei mākslas vēstures kontekstā, bet arī par to, ka tā vēl joprojām paver plašas interpretācijas iespējas,” nomināciju pamato LNMM izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule.
“Mākslinieces spēja spēlēties ar bezgalības sajūtu tik ļoti šaurā telpā, bet vienlaicīgi saglabājot drošības sajūtu, sagādāja tik ļoti pietrūkstošo izstāžu un mākslas darbu tiešo un fizisko pieredzi, skatītājam nepaliekot pasīva vērotāja pozīcijā,” papildina kuratore un mākslas zinātniece, LMA Maģistrantūras vadītāja Antra Priede.
Krišs Salmanis
Krišu Salmani balvai nominēja par izstādi “Konstrukcija”, kas no 25. marta līdz 28. maijam bija aplūkojama galerijā “Alma”.
“Purvīša balvu reiz jau saņēmušais (2017, mākslinieku grupā) Krišs Salmanis šajā video, fotogrāfiju un instalācijas projektā pievēršas savulaik avangardisku ideju mutācijām, interpretējot tās ar maigumu un rezignāciju.
20. gadsimta pirmās puses progresīvās mākslas formas, nokļuvušas mūsdienu Ķīnā, kurā apvienojusies kreisa ideoloģija ar mežonīgu kapitālisma produktivitāti, iegūst absurda, tomēr skaista baleta raksturu.
Mākslinieka atjautība un labvēlīgā ironija iemiesojusies nevainojamā elementu komplektā, kas izceļas 2021. gada pirmās puses izstāžu piedāvājumā,” nomināciju pamato mākslas kritiķis Vilnis Vējš.
Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns
Sarmīti Māliņu un Kristapu Kalnu balvai nominēja par izstādi “Tūlīt”, kas kopš 16. jūnija līdz 2. septembrim skatāma mākslas stacijā “Dubulti”.
“Mākslinieku tandēms turpina attīstīt savā lielākajā kopdarbā – izstādē “Pacieties” (2012) aizsākto stratēģiju – veido izstāžu telpai atbilstīgu kompleksu mākslas darbu, par pamatu ņemot viena vārda raisītas asociācijas.
Izstādē “Tūlīt” tas izskan gan solījuma, gan gaidu, gan vilšanās intonācijā.
Lietojot lakonisku formu valodu, māksliniekiem izdevies piepildīt telpu ar saspringtu atmosfēru un atsaldētu estētiku, kas veldzē Dubultu mākslas stacijas pārkarsušos izstādes apmeklētājus,” nomināciju pamato mākslas kritiķis Vilnis Vējš.
Ieva Epnere
Ieva Epnere balvai nominēta par izstādi “Cirks zem kupola”, kas no 4. jūnija līdz 22. augustam skatāma Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē, īpaši izceļot videodarbu “Šarlote”.
“Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē uzfilmētais un turpat eksponētais videodarbs manāmi kontrastē ar savu dokumentālo kontekstu, ko veido 2004.–2008. gados Rīgas cirka aizkulisēs uzņemtie mākslinieku un dzīvnieku fotoattēli un Rīgas cirka vēsturiskās afišas.
Darbs, ko var uztvert kā veltījumu 2016. gadā no darba atlaistajiem cirka māksliniekiem, savā vēstījumā ir plašāks un daudzslāņaināks.
Dzīve bez skaidras vietas, ko nolād Gunas Zariņas un Kirila Ēča atveidotā cirka māksliniece Šarlote Ivanovna no Antona Čehova lugas “Ķiršu dārzs”, ir norāde ne tikai uz Rīgas cirka nu jau bijušo mākslinieku kolektīvo drāmu, bet – kāpēc gan ne? – arī uz mākslinieka kā tāda eksistenciālo stāvokli. Jo – vai gan ir viegli apdzīvot telpu zem cirka/muzeja kupola? “Šarlotes” kvīrais ģimeniskums, rūpīgi izsvērtā mizanscēna un montāža, vēsturiskās, literārās un vispārcilvēciskās dimensijas līdzklātbūtne, kā arī neuzbāzīgais poētiskums tīkamās melanholijas atslēgā padara šo darbu par spilgtu pienesumu Latvijas videomākslā,” nomināciju pamato filozofs Igors Gubenko.
Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzīja piecus mākslas notikumus, un to vidū bija arī Agneses Krivades darbs “Svētā Kristofera viesnīca” izstādē “Savvaļa”.
Ņemot vērā faktu, ka Covid-19 krīze ietekmēja gan Latvijas sabiedrības ikdienas aktivitātes, gan Latvijas mākslas un kultūras dzīvi arī 2021. gadā, Latvijas valdībai izsludinot ārkārtas situāciju, kas ilga līdz 2021. gada 7. aprīlim, ''Purvīša balvas 2023'' organizatori nolēma šo ārkārtas apstākļu dēļ mainīt arī ekspertu darba grupas izstāžu un mākslas notikumu izvērtēšanas un nomināciju iesniegšanas grafiku, apvienojot plānoto 2021. gada 1. un 2. ceturkšņa notikumu izvērtējumu vienā periodā.
Eksperti 2021.–2022. gadā
No 2021. gada 1. janvāra ''Purvīša balvas 2023'' ietvaros darbu sākusi jauna ekspertu darbu grupa šādā sastāvā: LNMM izstāžu kuratore kuratore Līna Birzaka-Priekule, kuratore un “Kim?” laikmetīgās mākslas centra programmas direktore Zane Onckule, kuratore un mākslas zinātniece, LMA Maģistrantūras vadītāja Antra Priede, mākslas kritiķis Vilnis Vējš, filozofs Igors Gubenko.
Purvīša balva
Purvīša balva dibināta 2008. gada sākumā un tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude”. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi “Varbūt”. Trešo Purvīša balvu 2013. gada februārī ieguva Andris Eglītis par personālizstādi “Zemes darbi”, ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika pasniegta Miķelim Fišeram par personālizstādi “Netaisnība”, piekto Purvīša balvu 2017. gada februārī saņēma Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons par darbu “Dziesma”, sesto Purvīša balvu 2019. gada aprīlī saņēma Ieva Epnere par darbu “Dzīvo atmiņu jūra”. Septīto Purvīša balvu 2021. gada jūnijā saņēma Amanda Ziemele par izstādi “Kvantu matu implanti”.
