Oļas Vasiļjevas izstāde “Laika Tips”
“Mazformāta izstāde, kurā atjautīgi un konceptuāli precīzi izvērstas Oļas Vasiļjevas mākslinieciskajai praksei piemītošās literāras, sociālas un kulturālas atsauces. Pamanīts vai Rīgas tukšuma burzmā garām paskrējis, “Laika Tips” ir viens no pilsētas kultūras sezonas rūpīgi slēptiem dārgumiem – galerijas telpu un tās mazumtirdzniecības veikala pagātni izspēlējošs horeogrāfisks inscenējums. Vasiļjevas iecienītās nekrāsas, aizgājušo periodu rūpnieciskā dizaina paliekas, tekstila lupatiņas un daudz pārējā šajā instalācijā piepulcējas majestātiskai “Roly-Poly” figūrai. Šis stiklā pūstais, senu marionešu kultūru uzvedinošais, majestātiskais un trauslais elements ir ekspozīcijas fināla akords, kas šodienas sociālās ievainojamības kontekstā sniedz pienesumu tam, kā uzturēt neatlaidību un rast rūdību šajā nelaimju laikmetā,” izvēli skaidroja kuratore un “Kim?” Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore Zane Onckule.
Elīnas Vītolas un igauņu mākslinieces Flo Kasearu kopdarbs “Griezums”
“Pāri muzeja teritorijai izkārta tikko kā tirkīzzilajā baseinā izmazgātā “netīrā veļa” – simbolisks nošķīrums starp Smiļģa muzeja un tā teritorijas tiesisko dalījumu trīs īpašnieku starpā (Rīgas pašvaldība, valsts un Smiļģa pēcnācēji). “Griezums” te vienlaicīgi kļūst par norādi uz kāda konkrēta apģērba piegriezumu, par attēlu, kas veidots griežot, par plakni, kas it kā atdala kādas konkrētas daļas, zem kurām var arī palīst un paskatīties uz to, kas slēpjas mākslas darba vienā vai otrā pusē, par zelta griezumu, kura skaistums slēpjas dabiskās izmaiņās, kas ietekmē mākslas darbu ik dienas. Smagais audums latviešu teātra korifeja bijušajā mājvietā atgādina par priekškaru, kas var gan aizsegt un atdalīt uz skatuves notiekošo, gan konkrētā brīdī atsegt un padarīt to saskatāmu. Kādu stratēģiju mēs izvēlēsimies? Uzskatu, ka nomināciju pamato Elīnas Vītolas un Flo Kasearu spēja radīt idejiski nostrādātu un konkrētai vietai piesaistītu gleznu/instalāciju/skulptūru/vides objektu, kas paplašinātā kontekstā liek sāpīgi domāt par aktuālo robežu (mūru, sienu, meža joslu u.c.) krīzi pasaulē,” izvēli pamatoja LNMM izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule.
Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzījuši piecus mākslas notikumus, un to vidū ir Ievas Putniņas un Haneles Zanes Putniņas kopizstāde “Kuru tu mīli vairāk?” galerijā “Smiļka”, Kristas un Reiņa Dzudzilo darbs “Pieskarties saulei” grupas izstādē “Pielidot tuvāk saulei. Mīti un rituāli” mākslas festivālā “Cēsis 2021” un Kristīnes Krauzes-Sluckas personālizstāde “Paklausīgais pieskāriens” Rīgas Fotogrāfijas biennāles “Next 2021” izstādes “Digitālie viduslaiki” ietvaros.
Atbalstot "Purvīša balvas 2021" ekspertu iniciatīvu, publiskoti to ekspertu nomināciju pamatojumi, kas attiecīgajā ceturksnī pret to publiskošanu neiebilst, ar tiem var iepazīties balvas vietnē.
Eksperti 2021.– 2022. gadā
No 2021. gada 1. janvāra "Purvīša balvas 2023" ietvaros darbu sākusi jauna ekspertu darbu grupa šādā sastāvā: LNMM izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule, kuratore un "Kim?" laikmetīgās mākslas centra Programmas direktore Zane Onckule, kuratore un mākslas zinātniece, LMA Maģistrantūras vadītāja Antra Priede, mākslas kritiķis Vilnis Vējš, filozofs Igors Gubenko.
Purvīša balva dibināta 2008. gada sākumā un tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude”. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi “Varbūt”. Trešo Purvīša balvu 2013. gada februārī ieguva Andris Eglītis par personālizstādi “Zemes darbi”, ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika pasniegta Miķelim Fišeram par personālizstādi “Netaisnība”, piekto Purvīša balvu 2017. gada februārī saņēma Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons par darbu “Dziesma”, sesto Purvīša balvu 2019. gada aprīlī saņēma Ieva Epnere par darbu “Dzīvo atmiņu jūra”. Septīto Purvīša balvu 2021. gada jūnijā saņēma Amanda Ziemele par izstādi “Kvantu matu implanti”.
