Viens no pārliecinošākajiem un daudzsološākajiem Latvijas jaunajiem tēlniekiem Ginters Krumholcs "Purvīša balvai 2015" nominēts par personālizstādi „Kāpēc tu mani nepamodināji?”, kas bija skatāma izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā 2013. gadā. Savukārt viņa pirmā personālizstāde „Mayday" (galerijā „Māksla XO", 2011) pretendēja uz Purvīša balvu 2012.gadā.
„Maz – tas ir daudz,” sakāms par izstādi. Radošās darbnīcas telpā izstādītas tikai divas izteiksmīgas skulptūru grupas un tas ir pietiekami, lai telpu piepildītu ar spēcīgu, konceptuāli vienotu vēstījumu par dzīvi un nāvi, mīlestību, mirkļa nozīmību un laika zūdamību. Šķietami tradicionālās skulptūras raisa iracionālas pārdomas.
Intelektā un subjektīvās asociācijās balstīts vēstījums, kas papildināts ar naturālistiskā kopformā un detaļās izvērstu vizuālo naratīvu, ko izceļ tehniski virtuozs izpildījums, raksturo Gintera Krumholca romantizējoši racionālo stilistiku. Laika, darba un materiālie resursi, ko pieprasa viņa izvēlētā radošā metode, liek saprast, ka šajā mākslā nekas nav nejaušs.
Tehnika, ko Ginters Krumholcs izmanto savā darbā, ir ļoti tradicionāla. Taču saprotot, ka mūsdienās tādi tradicionālie tēlniecības materiāli kā bronza ir grūti paceļami gan finansiāli, gan fiziski, Krumholcs ir izvēlējies izmantot mūsdienīgus sintētiskos materiālu,” skaidro mākslas zinātniece Daina Auziņa, kura, iekārtojot izstādi, strādājusi līdzās māksliniekam.
Mākslas zinātniece stāsta, ka savos darbos Krumholcs pievērsies vienai no eksistences pamattēmām, kas nepārtraukti aplūkota Rietumu filozofijā un reliģijās, proti, dzīvības un nāves tēmai.
Darbs no Gintera Krumholca personālizstādes „Kāpēc tu mani nepamodināji?”.
„Protams, no personīgiem iespaidiem un impulsiem, paceļot tēmu vispārinātākā līmenī,” saka Auziņa, kā Krumholca mākslu raksturojošu lielumu izceļot asprātību, kas uzdzirkstī gan intelektuālās atsaucēs uz laikmetu, kultūru un sabiedrību, gan pašpuiciskā, dumpinieciskā mākslinieka stājā. Rotaļīgi stāstošais sižets autora darbos kontrastē ar izvēlēto tēmu dziļumu un nopietnību, veidojot izteiksmīgas 21.gadsimta filozofijas zīmes.
Man viss liekas smieklīgs šajā pasaulē. Vienīgais, par ko var runāt, ir tiešām kaut kas eksistenciāls,” 2013. gadā atzīst tēlnieks. „Vispār eksistenciālisms ir vienīgais, kas mani interesē. Viss pārējais ir sīkums. Vismaz šobrīd.”
Krumholca darbus inspirējuši atsevišķi ikdienā fiksēti notikumi, kā, piemēram, no braucošas mašīnas loga vērota slimnīcas morga darbinieka rosība ap zārku vai arheoloģisko izrakumu apmeklējums kādā senā mēra laika masu kapsētā. Analizējot šo vizuālo un emocionālo pieredzi, mākslinieks pievērsis uzmanību savādajām attiecībām, kas veidojas starp divām atšķirīgām cilvēka fiziskās esības formām, akcentējot sājo nolemtības sajūtu par katram atvēlēto laika nogriezni.
„Nāves un nekrofilas uzmanības klātbūtne Krumholca darbos kļūst nepatīkama tieši tik tālu, lai mazliet aizskartu, mazliet liktu domāt un mazliet atgādinātu pastaigu kādā Parīzes kapsētā. Aizdomas, ka tā ir cilvēka rokas neaizskarta matērija un ka tās raupjums liecina par piespiedu sastingumu kādas lielas dabas kataklizmas rezultātā, kā arī baismā nojauta, ka ikkatra apturēta lieta satur savu daļu realitātes kiča, ir šo darbu iedarbīgais rezultāts. Turpretī, šķiet, pašam autoram šis stilizētais tiešums ir metode. Metode, lai vismaz kaut kā mēģinātu domāt par visa – sevi ieskaitot – beigšanos,” - tādu viedokli par izstādi paudis kinorežisors Dāvis Sīmanis.
Jau vēstīts, ka "Purvīša balvai 2015" izvirzīts Artūrs Riņķis, Ginters Krumholcs, Gints Gabrāns, Ģirts Muižnieks, Henrijs Preiss, Kaspars Teodors Brambergs, Kristaps Ģelzis un Ģirts Bišs (par kopdarbu), kā arī Miķelis Fišers.
