Šoreiz ekspertu uzmanību un novērtējumu guvis darbs „Ne no kurienes”. Pats mākslinieks par to stāsta, ka darbam par pamatu ņēmis visiem labi zināmo paņēmienu – laimes liešanu saulgriežos, kad izkausētu alvu ielej aukstā ūdenī un tā spontāni iegūst sarežģītas formas. Kā Gints Gabrāns man īsā telefonsarunā stāstīja, līdzīgus darbus bija izstrādājis jau iepriekš, kad ar Latvijas Radio kori Spīķeros veidojis projektu „Mīnotaurs”. Bet izstādē „Vizionārās struktūras” bija skatāmas skulptūras, un kā turpinājums tām video ar 3D modeļiem.
Izstādes „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam”” kuratore Ieva Astahovska atklāj, ka Gints Gabrāns sākotnēji šaubījies, ka viņam nav nekā kopīga ar agrīnajiem konstruktīvistiem, tomēr citu mākslinieku kontekstā – viņa darbus ļāva ieraudzīt lielākā izvērsumā .
„Tas ir darbs, par kuru Gints Gabrāns domājis jau ilgi un strādājis ilgi. Tas ir nobriedis darbs,” norāda Astahovska.
Kuratore skaidro, ka dažreiz māksliniekiem mēdzot būt izkonstruēti darbi, taču Gabrāna gadījumā darbs radies pats no sevis. Par to liecina gan nosaukums, gan atpazīstamās pasaules formas Gabrāna darbā.
„Forma rada pati sevi. Mēs nekādi nevaram to ietekmēt. Un viņš kā mākslinieks to neietekmē, bet reizē mēs tajā saskatām kaut ko no bioloģijas vai no šīs konstruētās pasaules,” stāsta Astahovska, „bet līdzība ar mums atpazīstamiem tēliem, objektiem un formām, protams, uzrādās.”
Ginta Gabrāna darbs kopā ar citiem izstādes „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” šonedēļ atklās Briselē, Mākslas centrā „Bozar”.
Ieva Astahovska teic, ka Gabrāna darbi Briselē tīri vizuāli izskatīšotoes citādi nekā Rīgā, un tas ir intriģējoši. Gabrāna darbi būs skatāmi vienā no interesantākajām telpām. Lai gan Gabrāns nav nosaucams par performanču mākslinieku, kuratore pieļauj, ka šajā gadījumā viņš improvizēs uz vietas.
„Tieši kā darbs izskatīsies un kāda būs scenogrāfija gala beigās, to mēs laikam sapratīsim tikai tai brīdī, kad darbs tiks uzstādīts,” uzsver Astahovska.
Mākslas zinātniece Inga Šteimane, kas izvirzīja Ginta Gabrāna darbu Purvīša balvai, pamato, kāpēc.
Gints Gabrāns. Ne no kurienes.
„Man šajā darbā šķita ļoti svarīgs viens aspekts, proti, tēlveides aspekts. Ļoti īpašs tas ir Gabrānam, jāatzīst, Latvijas mākslas kontekstā, jo Latvijas mākslas kontekstā pārsvarā tiek veidoti tēli, teiksim, no vielas (..) un mākslinieks nosaka, kā šie tēli tiek veidoti (..), savukārt Gabrāns dara ļoti interesanti. Viņš it kās neveido pats šos tēlus, bet atstāj likteņa ziņā – viņš šo plastmasas vai polimērveidīgo struktūru, šo masu lej kā laimes,” stāsta Šteimane. „Līdz ar to, tieši kādu formu mēs iegūstam gala rezultātā, to nosaka šis materiāls un apstākļi, kādus viņš rada. Viņa pieskāriens ir kā impulss, kā grūdiens tam. Un tad notiek procesu virkne, kuros viņš nav ar savu roku klāt. Un tad veidojas šie tēli. Šis aspekts man šķiet ļoti būtisks, jo tas sasaucas ar pasaules mākslām šobrīd aktuālu lietu, ka faktiski mākslai ir ievirze pētīt problēmu, vai mākslai būtu jāveido tēli.”
Inga Šteimane iepriekš Gabrāna izvirzīšanu balvai pamatoja šādi: "Ginta Gabrāna māksla ir pierādījums tam, ka ekstrēms naturālisms var tikt akceptēts kā estētiski izsmalcināta forma un intelektuāla metafora. Gabrāns nestrādā ar materiālu ierastā izpratnē, bet izmanto kādas substances spēju noteiktos apstākļos pašorganizēties. Tieši tāpat viņš strādā ar kultūras spēju pašorganizēties, izraisot datu un ideju hibrīdus skatītāju galvās. Ar prieku vērojam šo kultūras metabolismu."
Ieva Astahovska, vērtējot Ginta Gabrāna darbību kopumā, uzsver, ka 2014.gads māksliniekam bijis īpaši bagāts.
