"Purvīša balvai 2015" Miķelis Fišers izvirzīts par izstādi "Netaisnība", kas bija skatāma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Ar šo izstādi mākslinieks pretendē arī uz Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvu „Kilograms kultūras” vizuālās mākslas kategorijā.
Izstāde Medicīnas vēstures muzejā kaut kādā ziņā bijusi atgriešanās arī pie cilvēka pētniecības, norāda Miķeļa Fišera izstādes „Netaisnība” kuratore Inga Šteimane.
„Medicīnas muzejs izrādījās ļoti labs ar vienu ļoti konkrētu saskares punktu pagātnē un konkrētu saskares punktu arī ar šo izstādi, jo antropoloģiskā tēma ir Miķeļa darbu izstādē – cilvēka pētniecība dažādos plānos, ne tikai sociālā un fiziskā, bet arī radošo un iztēles spēju ziņā,” skaidro Šteimane. „Bet pagātnes aspekts ir ļoti skaists, jo tieši pirms 20 gadiem mēs, tādi ļoti zaļi gurķi, veidojām izstādi Kopenhāgenā. Miķelis bija ieplānojis darbu „Dievs ir, suņi neprot lasīt”, kur galvenā saturiskā daļa ir suns no medicīnas muzeja – šobrīd suņa izbāzenis, kurš pirms tam ir ticis izmantots orgānu transplantācijas eksperimentos.”
„Šis izbāzenis ir baiss,” turpina kuratore. „Ne tikai vizuāli, bet arī ētiski, jo puse suņa ir nooperēta vienam sunim un pieoperēta puse suņa lielākajam sunim. Tātad šī saikne ar Medicīnas muzeju bija.”
Novembra beigās, īsu brīdi pirms izstādes „Netaisnība” atklāšanas, Miķelis Fišers „Kultūras Rondo” studijā stāstīja, par ko ir izstāde: cik daudz mēs visapkārt saskatām netaisnību, bet cik maz to meklējam sevī. Filozofijas esenci gan aicināja nākt un pašiem meklēt izstādē, taču labprāt atklāja darbu tehnisko izpildījumu.
„Šoreiz nav gleznas, bet ir divi video un kokgriezumi,” atklāj Miķelis Fišers. „Kokgriezumi ir veidoti industriālā etnogrāfijas stilā. Vārdu sakot, es kādu dienu pirms diviem gadiem nejauši ieraudzīju kādu printu, kurš man atsauca atmiņā 1960. gados gatavotus suvenīrus. Tas ir melni krāsots koka dēlītis, kurā ar kaltu veiklām kustībām izgrebj kādu ļoti vienkāršotu ainaviņu. Un līdzās bija tie finierētie mākslas darbi ar dzintariņiem. Tādi daudzās mājās karājās pie sienas.”
Māksliniekam īpaši paticis melni lakotais dēlītis.
„Man likās, lūk, tā ir tehnika, kuru es gribētu lietot, jo tur ir tik ierobežota izteiksmes forma, ka idejai ir jābūt maksimāli skaidrai,” uzsver Fišers.
Grebšana esot bijusi vieglākā darba daļa. Grūtākais, kā pareizi dēlīšus nokrāsot.
„Pirmos dēlīšus es krāsoju Meksikā pie okeāna, un tur viss bija brīnišķīgi, jo okeāna tuvumā nav putekļu,” atklāj mākslinieks, taču problēma – ārkārtīgi sāļais gaiss. Krāsa no virspuses nožūst, bet apakšā paliek ķepīga, un jākrāso daudz reizes. Tomēr Meksikas dēlīši sanākuši labi, norāda mākslinieks, kamēr Latvijā bijuši putekļi telpā arī pēc īpašas mitrināšanas. Galu galā Fišers atradis meistaru, kas krāso profesionāli.
Mākslinieks citē savu tekstu no izstādes bukleta: „Meli un maldi kā melna krāsa pārklāj cilvēces attīstības gaišo koksni. Mans kalts, asāks par zobenu, izrauj no tumsas skaudro patiesību visā tās nežēlīgajā kailumā. Atmostieties!”
Izstādē bija arī divas videoinstalācijas. „Viens video kā komentārs vienam dēlīšu sižetam - „Reptiļu valodas stunda”,” norāda Fišers. Māksliniekam šķitis, ka ar to, ka nosaukums ir rakstīts, ir par maz, tādēļ viņš uztrenējis nosaukuma izrunāšanas intonāciju un nofilmējis reptiļu valodas stundu, kurā mācāmies izrunāt vienu vārdu.
„Reptiļu valoda ir neatminami sena valoda un tajā ir ļoti daudz vārdu, kuriem nav ekvivalentu cilvēku valodā, bet šis ir vārds, kurš nozīmē pilnīgi visus vārdus cilvēku valodā, izņemot vienu – „līdzcietību”,” turpina Fišers. „Manā darbā tas ir jautājuma formā un atbildes formā.”
„Tā kā šie kokgriezumi bija ārkārtīgi kritiski un zīmēja ļoti drūmu pasaules ainu, man gribējās dot kādu atbildi un izeju no šīs situācijas. Tādēļ radīju otru video, kura nosaukums ir „Reptiļu dresūra” un kurš sniedz vienu no tūkstoš versijām, ko darīt šajā situācijā,” skaidro mākslinieks.
Inga Šteimane izceļ Miķeļa Fišera individuāli nozīmīgo sociālo balsi un nesabalansētību ar vispārējo viedokli un normālām, par pareizām uzskatāmām zināšanām. Kuratore vēl norāda, ka Miķelis Fišers pēdējos desmit gadus bija pietuvinājies glezniecībai un attālināšanās no tās ir loģiska, jo 90.gados viņš nebūt nebija tikai gleznotājs.
