Henrieta Verhoustinska: Vai pavasaris veicina jūsu radošumu?
Aleksejs Naumovs: Protams! Parādās krāsas, puķes un gribas vēl vairāk kaut ko darīt.
Armands Zelčs: Protams, ka arī man pavasaris veicina radošumu, bet nāk klāt arī tādas blakusparādības kā vēlēšanās vairāk atrasties dabā. Tā kā grāmatu taisīšana nav saistīta ar dabu tādā mērā, tad tās lietas bieži vien veido pretrunu, kas viena otrai traucē.
Jo tuvāk pavasaris jo mazāk gribās dizainēt un ilustrēt grāmatas. Armand, pirms pāris gadiem jūs tikāt pie “Zelta ābeles 2018” ābola par dzejas grāmatu “Kalevipoegs”. Izskatās, ka šogad varētu šo sniegumu atkārtot, jo šogad esat nominēts ar četrām grāmatām – Lotes Vilmas Vītiņas grāmatu “Meitene”, Raimonda Ķirķa grāmatu “Kartes”, Ivara Šteinberga grāmatu “Strops” un Santas Hiršas grāmatu “Andris Breže. Gaismas konstruktors”. Izskatās, ka pandēmija jums nav bijusi bezdarba periods un ļoti aktīvi turpināt strādāt.
Armands Zelčs: Man patiesībā jāsaka, ka visas četras grāmatas kādā brīdī varētu tikt uzskatītas kā dzejas grāmatas.
Arī Santas Hiršas grāmata, kas uzskatāma par mākslas izdevumu.
Armands Zelčs: Varbūt ne gluži runāju par Santas Hiršas tekstu, bet gan par to, ka Andris Breže arī ir zināms kā talantīgs dzejnieks – Žebers, līdz ar to šī gada sniegums patiešām ir salicies tā, ka esmu tieši saistīts arī ar dzeju. Arī Lote Vilma Vītiņa tāpat kā Andris Breže vienlaicīgi ir ne tikai dzejniece, bet arī māksliniece.
Viņa arī ilustrē grāmatas.
Armands Zelčs: Tā kā tas viss kaut ko nozīmē. Tieši ko – to es nezinu, bet
pandēmijas gads ir bijis ražīgs. Droši vien tam par labu ir kalpojis, ka varu beidzot sēdēt mājās. Man tas labi padodas un, teikšu godīgi, arī patīk.
Aleksej, kāds jums ir bijis šis pandēmijas gads?
Aleksejs Naumovs: Principā gleznoju ārā. Kad vēl varēja, tad ar studentiem aizbraucu uz brīnišķīgu vietu – Lielvārdi, kur ir Daugava, kur ir Andreja Pumpura vieta, kur Lāčplēsis ar Melno bruņinieku iekrita ūdenī. Man bija ļoti interesanti gleznot. Bija interesants “workshop”, kur bija studenti ar pieredzi un pavisam bez pieredzes. Mēs uzgleznojām to brīnišķīgo upi un vietu, kas pēc tam būs redzama izstādē Jēkabpilī.
Atgriežoties pie grāmatu mākslas, esat bijis arī balvas “Zelta ābele” žūrijā. Kas ir pamatkritērijs labi dizainētai grāmatai?
Aleksejs Naumovs: Ir trīs komponenti – autors, dzejnieks vai rakstnieks, mākslinieks un izdevniecība. Protams, arī tipogrāfija. Domāju, ka žūrijai tas ir ļoti grūts darbs. Labi, ka tagad žūrija ir ļoti dažāda. Nav tā, kā bija pašā sākumā, kad mākslinieki, kuri pretendēja, arī paši bija žūrijā. Tagad bija interesanta un atraktīva žūrija. Protams, ka tas viss ir arī subjektīvi.
Jā, kāds būs šis subjektīvais lēmums, redzēsim aprīlī. Armand, vai kāda no šīm grāmatām ir jūs uzrunājusi arī tīri personiski? Tā, ka jūs to pāršķirstāt un pārlasāt ne tikai sava dizaina dēļ?
Armands Zelčs: Tur ir zināma specifika ar būšanu par grāmatu mākslinieku. Pirmkārt, vairākkārtīgi esmu teicis, ka man ir konkrēts uzdevums. Tas man kaut kādā ziņā uzliek profesionālus pienākumus, kuri reizēm nostrādā tā, ka esmu pārāk iedziļinājies kādā no detaļām. Tik pat labi reizēm varu kļūt arī ļoti virspusīgs attiecībā pret kaut ko citu. Ar to gribu teikt, ka
varbūt skatos uz visu citādāk nekā cilvēks, kurš grāmatu ir iegādājies, un viņš no tās sagaida saturu.
Man ir citādākas attiecības ar tām lietām. Plus vēl tas, ka pats esmu tās grāmatas taisījis. Domāju, ka šeit par tādu objektivitāti no manas puses runāt vispār ir grūti. Vai es esmu tām pieķēries? Jā, es domāju, ka pilnīgi noteikti, un pilnīgi noteikti, ka visām, ja mēs runājam par šīm konkrētajām. Man tās patīk. Vai kāda ir mani aizķērusi? Noteikti, bet…
Bet nevienu neizcelsiet.
Armands Zelčs: Ir viens Lotes Vilmas Vītiņas dzejolis, kurš man ļoti ir paticis. Es tagad necentīšos to citēt, bet ļoti īss. Es nezinu, kas bija tas, kas nostrādāja, bet man vēljoprojām ik pa laikam tas uzplaiksnī atmiņā dažādās situācijās, un es to izmantoju bez maz vai, lai atbildētu uz e-pastiem dažreiz:
tas ko es vēlos
uzvārīt zupu
un tajā dalīties
Aleksej, interesanti, ka grāmatu ilustrēšanas pasaulē jūs ieveda jūsu sieva, kas ir bērnu grāmatu pazīstama ilustratore Anita Paegle. Tas ir jūs novedis līdz tam, ka šobrīd esat nominēts Hansa Kristiana Andersena balvai.
Aleksejs Naumovs: Paldies Anitai, ka viņa mani ievilināja gleznot, jā… Viņa teica: “Pamēģini kaut ko tādu!” Pirmā bija Māras Cielēnas grāmata “Pasakas par diviem”. Manas ilustrācijas nav pakārtotas tekstam. Tās ir pakārtotas, bet taisu atsevišķu tekstu bildei. Pēc tam arī dizainu, kā viss izskatīsies. Mani aizrauj tas medijs. Interesanti…
Jūs gleznojat tās ilustrācijas?
Aleksejs Naumovs: Piemēram, Plūdoņa grāmata “Bikibuks: Circenis, nodevējs” attēls ir maziņš, bet man bija arī tādi… Galds liels, uzliku papīru, taisu, taisu, taisu, un kad galds ir beidzies, tad bilde ir pabeigta.
Vai jūs tāpat kā gleznojot, to darāt bez skicēšanas?
Aleksejs Naumovs: Dažas, jā. Iesāku tikai ar krāsu, par cik tas ir akrils, to var darīt uz laba papīra, tad var mazgāt un visu ko darīt. Priekš manis tas bija patīkams pārsteigums, ka biju izvirzīts balvai. Ir 60 autori no visas pasaules, kas ir izvirzīti un pretendē uz prēmiju. Svarīga ir nominācija, jo balva būs, nebūs, to vajag uztvert ļoti normāli.
Armand, jūs intervijā žurnālam “Punctum” esat teicis, lai radītu grāmatas dizainu, ir ilgas stundas jāskatās pa logu – vienalga vai pa mašīnas vai mājas logu. Kurā brīdī notiek tas klikšķis, kad jūs saprotat, kā izskatīsies grāmata, ko jūs esat nupat izlasījis, un “word” failā tā droši vien izskatās pavisam citādāk?
Armands Zelčs: “Wordā” tā izskatās tāpat kā jebkas “wordā”. Tur viss ir samērā vienāds. Klikšķi nevar īsti paredzēt, bet es to skaidroju… Mani empīriskie novērojumi, ka ir mirklis, kurā informācija, kas ir uzņemta, aptverta, tā ir pietiekami daudz, lai tajā spētu saskatīt likumsakarības. Šīs likumsakarības kalpo par zināmu instrumentu, kur var sākt manipulācijas par labu vienai vai otrai lietai, kas jāizceļ vai jāpieklusina.
Cik lielā mērā parasti šajā procesā iejaucas autors? Vai viņam ir kaut kādas vēlmes?
Armands Zelčs: Tas ir atkarīgs no autora, bet man līdz šim ir bijis tā, ka man ir izdevies ar autoru veiksmīgi rast kopēju valodu jau pirmajā tikšanās reizē, varbūt otrajā, bet es nezinu, kā tas viss strādā.
Varbūt dzeja un vizuālā māksla nav tik attālas lietas. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc var atrast kopējo valodu samērā ātri un bez īpašām problēmām.
Aleksej, kā jums ar kopējo valodu? Esmu lasījusi, ka esat izlasījis Ineses Zanderes pasaku grāmatu “Kaķis brīvdienās” 150 reizes, lai radītu ilustrācijas.
Aleksejs Naumovs: Man ir paveicies ar autoriem. Principā nav nekāda rāmja. Tā kā rakstnieks vai dzejnieks izdara to savu darbiņu, tad es kontaktējos un runājam vēl. Tas ir labi, jo katrs atbild par savu daļu. Tiešām, Zanderes grāmatu es pārlasīju ļoti daudz, bet ar viņu mums bija ļoti laba sadarbība, un tā arī turpināsies. Tagad man ir arī viena Ineses Zanderes dzeja par dabu, mašīnām. Tēma ļoti sarežģīta.
Tas ir tāds process, kuram, ja autors netraucē, bet tieši palīdz, tas rada to, ka katrs dara savu darbu, un var izveidoties veiksmes stāsts.
Jūs abi divi esat Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēji. Aleksej, jūs ilgus gadus esat bijis Mākslas akadēmijas rektors, strādājāt Glezniecības nodaļā. Jūs, Armand, strādājāt Vizuālās komunikācijas nodaļā. Vai šodien jaunajiem māksliniekiem ir aktuāla klasikas atrašana, vai viņiem kaut ko nozīmē Purvītis, Rozentāls, vai tomēr viņi ir tendēti uz pašizteikšanos?
Aleksejs Naumovs: Domāju, ka jaunie cilvēki daudz zina, visi grib uzreiz, tūlīt un tagad, tas ir labi. Domāju, ka arī caur klasiķu darbiem – Purvīša, Rozentāla, var atrast to, ko viņi pēc tam parāda caur savu skatījumu.
Armand, kā tas ir Vizuālās komunikācijas nodaļā?
Armands Zelčs: Domāju, ka tā nav pirmā lieta, kurai tiek pievērsta uzmanība. Vēl ir jautājums par informāciju, kuru students iegūst, un kurā laikā viņš to iegūst. Ļoti iespējams, ja tas nāktu vēlāk ar citu apziņu, prioritātēm, tad efekts būtu tāds, ka klasikai un šādai informācijai tiktu veltīta lielāka uzmanība. Pieņemsim, kombinācijas ar mūsdienām būtu vairāk saistītas ar to.
Protams, ka primāri impulsi nāk no aktuālās vides, un kaut kādā brīdī klasiķi nespēlē būtiskāko lomu, bet tam ir mainīgs raksturs.
Jūs pats strādājat ar objektiem ārpus grāmatniecības kā mākslinieks. Vai tas ir paņēmiens, metode, ar kuru arī vizuālās komunikācijas studenti redz savus mākslas darbus?
Armands Zelčs: Vizuālās komunikācijas nodaļai piemīt savā ziņā starpdisciplināra ievirze. Tas lauks, kuru līdz ar to cenšamies studentiem parādīt, ir plašs. Sākot ar mākslas objektiem, instalācijām, dažādām mūsdienu tehnoloģijām, 3D animāciju un lietām, kuras par mūsdienu tehnoloģijām vairāk neuzskatām. Mēs cenšamies parādīt pēc iespējas vairāk, lai viņi varētu izvēlēties, kas viņus ir ieinteresējis un attiecīgi specializēties šajā lietā. Tam nav obligāti jābūt objektam, nedz video formātam. Tik pat labi mums ir bijuši studenti, kuri diplomdarbos risina tēmas, kas ir saistītas ar pavisam klasiskām mākslas izpausmēm – grafiku, zīmēšanu.
Mani pārsteidza vienā intervijā jūsu, Aleksej, teiktais, ka studenti mūsdienās aizraujas ar monumentālo glezniecību, ar sienu glezniecību.
Aleksejs Naumovs: Jā, vienu laiku, tagad diemžēl nav, bet bija monumentālā darbnīca. Rīgā ir daudz mājas, bērnudārzi, kuri bija apgleznoti. Man bija izdomāts teiciens – kad krāsa ienāk pilsētā. Tā tiešām ienāca, un tas bija ļoti veiksmīgs projekts, jo jaunam cilvēkam vajag ne tikai uztaisīt skici, bet arī mācēt to realizēt, arī sociāli kontaktēties. Viņi kontējās ar bērnudārza vecākiem, administrāciju, apkārtējām mājām.
