Virtuālos mākslas darbus izstādei veidojuši seši mākslinieki – Evita Vasiljeva, Kaspars Groševs, Gustavs Lociks, Viktors Timofejevs, Jānis Dzirnieks un Gints Gabrāns. Katrs mākslas darbs ar GPS koordinātām ir piesaistīts konkrētai zonai reālajā telpā. No šīm zonām ar virtuāla kosmosa lifta palīdzību var nonākt pie katra atsevišķā darba.
Kā skaidrots izstādes pieteikumā, “Mēness apdzīvošana drīzumā var kļūt par realitāti, jo vairākas valstis un privātas kompānijas ir ieplānojušas šādu scenāriju realizēt tuvāko 10 līdz 20 gadu laikā. Pelēkā Zemes pavadoņa kolonizāciju pamatā motivē resursu ieguve, kosmosa tūrisms un ģeopolitiskās sacensības. Aktīvi tiek izstrādāti kolonizācijas scenāriji, risinot praktiskas dabas jautājumus, kas saistīti ar cilvēka izdzīvošanai atbilstošas vides izveidošanu. Izstādes darbi pievēršas mākslinieciskiem aspektiem Mēness telpas apguvē.”
Gustava Locika darbs “Biosatelīts” apspēlē Fermi paradoksu jeb nesakritību starp varbūtības aprēķiniem par ārpuszemes civilizāciju eksistēšanu un pierādījumiem par šādām civilizācijām. Varbūt mums trūkst šādu pierādījumu, jo pārāk šauri definējam dzīvību? Jāņa Dzirnieka darbā “Operācija” Mēnesi ir pārņēmis parazītisks organisms. Darba izejas punkts ir apzināšanās, ka Mēness izpēte visdrīzāk novedīs pie tā izmantošanas resursu ieguvei un izklaidei. Viktors Timofejevs apspēlē zinātniskās fantastikas scenāriju, kurā uz Mēness ir pazuduši 15 pētnieki, bet kāds nezināms spēks mēģina mums signalizēt ziņu “2 + 2 = 0 . :”. Darbs raisa jautājumus par dzīvības izcelsmi un mūsu zināšanu trūkumu par plašo Visumu. Evitas Vasiljevas darba “Kā nolaižas” pamatā ir nerealizētu skulptūru skices. Daļa no zīmējumiem ir pārveidoti 3D modeļos, kas levitē bezgalīgā cilpā starp Zemi un Mēnesi.
Izstāde aktualizē jautājumus par reālās un virtuālās pasaules attiecībām. Tās rīkotāji skaidroja: “Alberts Einšteins, reiz sarunājoties ar kvantu fiziķi Ābrahamu Peisu (Abraham Pais), ir teicis: “Vai tiešām domā, ka Mēness neeksistē, kad uz to neskaties?”. Einšteins ar šo jautājumu centās kritizēt kvantu fizikas pamatnostādnes un iebilda Nīlam Boram, taču metaforiskā līmeni šo jautājumu var attiecināt arī uz digitālām pasaulēm.
Vai virtuāla izstāde eksistē, kad tai nav apmeklētāju? Vai šāda digitāla telpa ir kaut kādā ziņā nepilnīgāka, ja kā fiziska vide tā parādās tikai mūsu maņās?”
Izstādes “Uz Mēness” zonas ir iezīmētas vienotā papildinātās realitātes Rīgas kartē, kas atrodas 100 metru augstumā virs pilsētas un 1:1 izmērā sakrīt ar reālo telpu. Visa karte aplūkojuma no jebkuras vietas Rīgā, un tajā redzami visi aktuālie “SAN” projekti. Turpmāk “SAN” kopējā telpa būs atvērta plašākām mākslinieku lokam, un izstāde “Uz Mēness” ir pirmais šāda veida projekts.
AR animācija – Aldis Kopštāls, 3D vide – Mārtiņš Upītis, izstādes kuratori – Gints Gabrāns un Jānis Jankevics. Projekts tapis, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammai “KultūrElpa”.
