Kopenhāgenā dzīvojošais mākslinieks Jakobs Remins strādā ar tehnoloģijām no kritiskā skatpunkta, aicinot skatītāju izvērtēt to sniegtās iespējas un ne tikai praktiskos, bet arī estētiskos ieguvumus. Mākslinieka darbos svarīga ir gaismas, telpas, kompozīcijas un interakcijas mijiedarbība.
“Manuprāt, mēs visi ikdienā esam ļoti cieši saistīti ar dažādām sistēmām, kuru saturs un darbības mums tā īsti nemaz nav saprotamas. Tā ir ļoti konkrēta manifestācija, kā vienas sistēmas ietvaros mijiedarbojas dažādi algoritmi. Piemēram, ja ejam uz banku noformēt aizņēmumu, mums tiek aprēķināts mūsu kredītreitings, un tajā brīdī mums nav ne jausmas, kāds algoritms to izveido. Tāpat tas ir ar informāciju: ziņām, kas mums tiek piedāvātas viedierīcēs – kāds algoritms ir pamatā izvēlei, kuri notikumi šobrīd ir aktuāli un populāri un kuri ne? Tas viss kopā veido noteiktu realitāti, ar kuru mums jāiemācās sadzīvot.
Ar savu darbu es nevēlos kaut kā īpaši norādīt, ka roboti būtu labāki vai sliktāki par cilvēkiem; es drīzāk piedāvāju samierināties ar domu, ka mums jāpierod pie šīs līdzāspastāvēšanas ar robotiskām ierīcēm un ar tām saistītajiem algoritmiem.
Ir jau arī likumsakarīgi: roboti ir daudz izturīgāki, viņiem par paveikto darbu nav jāizmaksā alga. Viņu darbs nākotnē tiks izmantots arvien vairāk, jo robotu funkcijas ir konkrētas un efektīvas, un paveiktais darbs, kuru tu saņem, nosacīti runājot, ir par brīvu,” skaidro Jakobs Remins.
Pērnruden Jakobs Remins uzturējās jauno mediju telpas "RIXC” mākslinieku rezidencē Rīgā un lauku rezidencē Talsos. Tur pavadītājā laikā mākslinieks fokusējās uz ne-ražošanas un ne-radīšanas principiem, kuri praktiskā izpausmē ir novērtējami "RIXC” mediju telpas galerijā Rīgā. Tā ir muzikāla performance, kurā elektronisko moduļu saslēgumus regulēs robota roka: neliela ierīce ar hidraulikas elementiem, kura pati izvēlas, kā veidot skaņu un tās dinamiku.
“Vēl viena tēma, kuru es savā darbā vēlos uzsvērt, ir 20. gadsimta sākumam raksturīgā utopija, fantāzija par to, ka "Roboti nāk!”.
Roboti pilnībā automatizēs pasauli un cilvēces lielākā problēma būs atlikušais brīvais laiks, kura būs ļoti daudz. Šī ideja tiek risināta jau aptuveni simt gadus, kopš 20. gadiem, bet es tai īsti neticu.
Tuvākais, kam esam piekļuvuši šajā ziņā, ir putekļusūcēji – roboti. Taču nav gluži tā, ka roboti būtu pilnīgi visur un visiem. Un, pat ja tā būtu, es neticu, ka mums atliktu ļoti daudz brīva laika. Jo cilvēki strādā arvien vairāk un vairāk, kaut gan mums taču ir tik daudz dažādu tehnoloģiju. Tātad, es neticu šai utopijai, taču tā ir ļoti labs veids, kā sākt domāt par mūsu kopīgo nākotni,” atzīst Remins.
“Ko mēs patiesībā vēlētos darīt? Izspēlēt ar savu prātu nelielu spēlīti: "Man nav jāstrādā, man nav nekādu pienākumu. Ko es tagad gribētu darīt?” Manuprāt, tas būtu ļoti vērtīgi. Jo
mēs daudz runājam par pasaules galu, par grūtībām darbā, par ļoti dažādām problēmām, bet mēs nerunājam par to, ko mēs gribētu darīt, ja mums būtu pilnīga izvēles brīvība.
Un šī utopiskais sapņojums par to, ka robots, piemēram, rada mākslas darbu, ilustrē brīdi, kurā radīšanas process notiek bez autora iesaistes, un viņš tā vietā var pievērsties kam pilnīgi citam,” turpina mākslinieks.
8. februārī no pulksten vieniem RIXC mediju telpā notiks prezentācijas un diskusijas kopā ar Jakobu Reminu, Ilvu Skulti, Rasu un Raiti Šmitiem. Savukārt 9. februārī no pulksten diviem RIXC mediju telpā notiks radošā darbnīca “Skaņas telpas meditācija” Jakoba Remina vadībā.
