Tēsejs un Pirīds reiz izlēma, ka viņiem, dievu dēliem, pienākas dievišķas izcelsmes sievas, tādēļ abi devās laupīt. Tēsejs nolūkoja tolaik vēl pavisam jauno Spartas Helēnu, kuras nelikumīga iekārošana vēlāk kļuva par ieganstu Trojas karam, savukārt Pirīds domāja apmuļķot pazemes valdnieku Hādesu un nolaupīt viņa sievu.
Tēsejs savu guvumu noslēpa nelielā pilsētiņā pie Atēnām, meiteni uzticot savai mātei un sabiedrotajam. Šāds solis izraisīja niknumu Helēnas brāļos, spartiešu dievos Kastorā un Polideikā, jūras tirgoņu un atlētu aizgādņos, kas devās slaveno pilsētvalsti iekarot. No posta atēniešus paglāba Akadēms, atklājot slēptuvi. Glābējs kļuva par varoni, un viņa īpašumā esošā olīvu birzs par dieviem, īpaši Atēnai, tīkamu vietu.
Vēlāk birzi iegādājās Platons un tur izveidoja savu vēsturiski slaveno Akadēmiju, kuras dalībniekiem brīvā sarunu formā praktizēt filozofiju.
Dievu kaislību raisītā izglītības tradīcija tiek pieminēta vēl šobaltdien. Viens no Latvijas Mākslas akadēmijas notikumiem valsts simtgades svinību ietvaros ir vērienīga studentu izstāde “Academia” visās ''Arsenāla'' ekspozīciju telpās. Nosaukums uzsver vizuālās mākslas augstskolas tālejošās saknes Eiropas kultūras šūpulī senajā Grieķijā un piedāvā mūsdienīgu risinājumu.
Itin bieži dažādās sarunās ir nācies apspriest LMA tradicionālismu, koncentrēšanos uz tehnikas iedzīšanu. Sarunas ir polarizētas - vai nu sliecas uz skeptisku kriticismu, vai arī eksaltētu slavēšanu.
Šāda līdzsvara trūkuma pamatā ir pieņēmums, ka mūsdienu laikmetīgajā mākslā primāra ir konceptuāla iznesība un nevis amatnieciska meistarība darbā ar eļļu, mālu, akmeni, stiklu, grafītu, ogli, plastmasu utt.
Tādēļ atliek žēloties, ka LMA vēl arvien ir kalniem jāskicē dzīvi un ieģipsēti modeļi, mākslas vēsture līdz 21. gadsimtam netiek un pietrūkst lekciju kursu, lai vingrinātos kritiskajā domāšanā. Alternatīva žēlabām ir mākslota priecāšanās par mūsu izglītību un tās vērtībām, kas citviet piedzīvojot sabrukumu.
“Academia” grupas izstādes veidols ir mūsdienīgs gan atsaucē uz Platonu, gan arī ekspozīcijas veidošanas un publiskās programmas piedāvājumā.
Kopīgajā aprakstā tiek uzsvērta pirmās akadēmijas atšķirība no ierastiem priekšstatiem par tradicionālu mākslas izglītību. Platona dibinātā institūcija vēl nebija skola; dalība bija ierobežota, bet par velti; lekcijas tika lasītas retumis un filozofēšana lielākoties notika sarunu formā. Tā bija vieta domubiedriem, kur runāt par būtisko un nonākt pie vērtīgām atziņām – tātad radoša domas brīvība apvienojumā ar augsta līmeņa profesionalitāti.
LMA svētku devīze ir „ne dienu bez līnijas” (latīņu val. nulla dies sine linea), uzsverot idejas lidojuma piesaisti rutinētam amatnieciskam darbam.
“Academia” publiskā programma ir bagātīga – visu izstādes laiku ''Arsenālā'' tiek rīkotas sarunas, diskusijas un meistarklases, kuras vada prominenti mākslinieki.
Arī pati izstāde ir vērienīga. Abās lielajās telpās izbūvēta koka terase, zem tās lietpratīgi izlikti studentu darbi, savukārt augšstāvs izrotāts puķupodiem, atgādinot par olīvu birzs domas rosinošo iedarbību publisko pasākumu laikā.
Mākslas darbu klāsts ir daudzveidīgs, un to temati atšķiras. Izteikti konceptuāli risinājumi, kuros uzmanība pievērsta jautājumiem par neattēlojamā attēlošanu, autora statusu, radošo brīvību u.c., saderīgi izvietoti starp glezniecības, videodarbiem un instalācijām, veltītiem ikdienišķākām lietām.
Dominējoši identitātes meklējumi, varētu teikt – tā jau studiju periodam piedien.
Izstādes ansambli pievilcīgu padara arī tas, ka antīka dārza atmosfēru veido mākslas darbu izvietojums un to arheoloģisko atradeņu statusu pasvītro izpildījuma stilistika. Centrāla šai izjūtai ir Alvja Misjuna un Jurģa Petera „Siltumnīca”, kuru veido tukšs izbrīvēts laukums un divas 3D brilles, kas karājas vados.
Uzvelkot ierīci, jūs nonākat un varat paklaiņot tādā kā virtuālā templī ar stāvām sienām, kas ietiecas tālu debesīs, un ieaugušām milzu saknēm.
Attālumā ir saskatāma vientuļa un delikāta skulptūra, Bīdermeiera stila strūklaka ar trauciņu kaskādi, kurai piekļāvusies kaila, aizsapņojusies dāma. Realitātē, brilles novelkot un Brendas Lindas Jansones “Wet whishes” (Miklās vēlmes) aplūkojot tuvāk, paveras briesmīgs skats, jo skulptūra ir nevis ūdens slacīta, bet noplūdusi asinīm – šajā sulā strūklakas baseinā ir iemērktas rozes.
Pieaugšanas sāpīgie aspekti izstādē dominē.
Envijas gleznu cikls ir veltīts skaudībai uz sievietēm, kurām dzīvē klājas vieglāk un tamdēļ viņas ir veiksmīgas, skaistas, gudras, talantīgas un iznesīgas. Nelielie darbi ir izpildīti atšķirīgos stilos, vieni portreti kubistiskāki, citi ekspresīvāki, vēl citi pavisam reālistiski, apliecinot mākslinieces amata prasmju amplitūdu un tematisku trāpīgumu. Kad skauž un riebjas, grūti noturēties līdzsvarotā attieksmē.
Arī Andra Kaļiņina konceptuālie, izstādes ekspozīcijā izkaisītie darbi ir dumpīgi un pievērš uzmanību lielummānijas sērgai. Tāda acīmredzami jau māksliniekus nomāc arī mūsdienās. Efektīga ir gan Kaļiņina lielizmēra glezna “Pašportrets” – kopija aprakstam, kādus izstādē pie mākslas darbiem izlīmē.
Tāpat instalācijas “Saliec savu tekstiņu” un “Kāpnes uz debesīm” stāsta, cik plēsīga ir izpratne par mākslinieku un viņa svētulīgo sūtību sabiedrībā.
Un tā tam nav jābūt. Pieaugšanai, turklāt iekavētai, ja jau uzmanības centrā ir akadēmijas studentu darbi, nav jābūt traumatiskai.
Izstāde kopumā ir spridzinoša un tematiski bagātīga. Tas, cik atklāti jaunie mākslinieki ir atļāvušies runāt, apliecina, ka LMA savā simtgades uzstādījumā nav samelojuši. Ne diena bez līnijas un patiesi filozofiskas sarunas par mākslu olīvkoku pavēnī.
