Mākslas darbu autors Ivo Tauriņš skaidro, ka izstādes vide ir vislabākā šo mākslas darbu baudīšanai, jo reti kuram mājās ir četri skaļruņi istabā vai akustiski piemērotas telpas. Tieši izstādes versijā vislabāk var novērtēt granulāro sintēzi, kas ir metode, ko Ivo Tauriņš izmantojis, lai atspoguļotu iestudējuma varoņu izjūtas: “Granulārā sintēze ir kas ļoti specifisks, tur mazāk nekā 30 milisekundēs tiek paņemts kāds fragments no ierakstītā un vienkārši tie fragmenti mētāti, un tad veidojas tāda kā graudainības skaņa.
Es iedomājos, ka tas varētu būt tas, kas galvā cilvēkam notiek, kad kaut kas tur tarkšķ, kaut kas saslēdzas un atslēdzas. Visas tās problēmas, ar kurām cilvēks saskaras.”
Viens no Ivo Tauriņa darbiem “Trokšņu tehnokrātija” aicinās daudz dziļāk nekā ikdienā aizdomāties par skaņas un cilvēka attiecībām. Parasti mēs dažādas skaņas sadzirdam automātiski, bet darbs it kā smalki izpreparēs, kā tad mēs īsti uztveram skaņas, kas notiek mūsu ķermenī, kā skaņa uz mums iedarbojas, un, izrādās, iedarbojas pat tad, ja mēs to nemaz nedzirdam. Šos fenomenus varēs piedzīvot, klausoties Ivo Tauriņa darbu, ko viņš veidojis, izmantojot binaurālo ierakstu tehniku.
“Binaurāls vispār ir abpusējs, kā cilvēks uztver skaņu. Kad ir galva, kas izolē vienu ausi no otras, un psihoakustiski cilvēks nosaka skaņas avota izcelsmi. Piemēram, ja skaņa nāk no kreisās puses, tad labajā ausī tā it kā sadzirdas vēlāk nekā kreisajā, līdz ar to sākas jau skaņas apstrāde un prāts uztver, ka tā skaņa drīzāk nāk no kreisās puses nekā no labās. Bet tā ir tāda smalka psihoakustiska lieta, un to es mēģināju savā darbā izmantot.
Apsēžoties [telpas] vidū, cilvēks varēs saklausīt to telpiskumu, ka skaņai ir kaut kāda kustība, kaut kāda vieta, no kurienes tā nāk, kaut kāds virziens,”
teic mākslinieks.
Ivo Tauriņš savā darbā izmantojis arī to skaņu diapazonu, kas ir mums apkārt, bet ko mēs ar savu cilvēka dzirdi neuztveram. Izrādās, arī tas tomēr iedarbojas uz mums. “Es papētīju literatūru, ka ūdeni ar balsi var uzlādēt, un tas viss ir saistīts ar to, ka ir tomēr kāda frekvenču josla, kas it kā ar dzirdi nav uztverama, bet tomēr tai ir iedarbība uz cilvēku,” atklāj Tauriņš.
Lai izstādes skatītājs labāk spētu uztvert šo mehānismu, mākslinieks to vizualizējis arī ar skaņas spektra attēlu. Spektrogrammā ļoti labi redzama augsto frekvenču klātbūtne, kas paliek ārpus mūsu dzirdes uztveres, bet ko mēs reģistrējam ar citām maņām. Daudzas citas dzīvas radības savukārt šīs frekvences dzird, piemēram, suņi.
Viens no iemesliem, kāpēc Ivo Tauriņš tik aizrautīgi iedziļinās cilvēka attiecībās ar skaņu, ir viņa pārliecība, ka
pavisam drīz mūsu dabiskās maņas arvien vairāk sāks pastiprināt un paplašināt elektroniskas ierīces un šīs dabiskās attiecības pamatīgi izmainīsies.
Ar diviem darbiem izstādē piedalās arī skaņu māksliniece Krista Dintere. Viens no darbiem “Kad visi pavedieni trūkst” ir skaņas meditācija. Otrs pēta dabisko skaņu un ar ierakstu tehnoloģijām veikto skaņu attiecības.
Mākslinieki ir ļoti pateicīgi par iespēju šādai izstādei galerijā “RIXC”, jo skaņas darbus ir daudz sarežģītāk izstādīt nekā vizuālo mākslu.
Izstāde “Dzirdes pieraksti” būs skatāma līdz septembra sākumam. Sestdien, 10. jūlijā, “RIXC” galerijā varēs sastapt abus autorus, kuri tur darbosies kā savu darbu gidi.
Līdzās skaņas darbiem galerijā ir īpaša iespēja apskatīt arī Purvīša balvai nominēto Rasas Šmites un Raita Šmita darbu “Atmosfēriskais mežs”. Purvīša balvas izstādē tas šobrīd skatāms lielizmēra divkanālu projekcijas versijā, bet “RIXC” galerijā to var izbaudīt virtuālajā realitātē.
