Tajā būs skatāma viņas darbu izlase, ko apvieno nosaukums ''Zemes meita''.
Viņas veidotajos tēlos jūtams nesatricināms spēks, skaistums un mākslinieces bieži pieminētā ceturtā dimensija – dvēsele, kuru viņa piešķir katram darbam.
Ēvī Upeniece mākslas telpā ''Aminori'' ierodas dēla drauga pavadībā – priecīga, enerģiska un uzreiz atvērta sarunai. Pa ceļam uz āra pagalmiņu tēlniece vēl ar acīm samīļo vairākus darbus, kurus pati ilgāku laiku nav redzējusi, jo tie atrodas privātkolekcijās. Izrādās, daži atmiņā palikuši nedaudz citādi, nekā ir īstenībā.
Uz jautājumu, kā māksliniece jūtas, tikko nosvinējusi 95. dzimšanas dienu, viņa atbild: ''Nekādi 95 gadi nav! Nav un cauri! Man nav nekādas vainas. Ja visi veci cilvēki tik labi justos kā es... Vienīgais – man nav līdzsvara. Bet tas nav no vecuma. Tas ir no tā, ka man izlaupīja dzīvokli un, kamēr es tiku līdz Rīgai, es lielā satraukumā kāpu ārā no tramvaja pie ''Bērnu pasaules'' un nogāzos, un man ir... Pag, tūlīt smalki pateikšu... Smadzeņu stumbra infarkts. Ja man tas nebūtu, es tiešām varētu to pašu, ko pirms 10-20 gadiem.
Es joprojām regulāri strādāju, es bez tā nevaru. Šobrīd man top ļoti nopietna lieta, es labāk neteikšu, jo es sākšu raudāt, kad es sākšu par to runāt.”
Ēvī Upeniece šobrīd strādā pie dēlam Kārlim veltītā darba atjaunošanas. Baltais marmora darbs ar nosaukumu ''Skumjas'' savulaik tapa pāragri mūžībā aizgājušā dēla piemiņai, bet gāja bojā ugunsgrēkā, kad pirms sešiem gadiem līdz pamatiem nodega tēlnieces māja.
Māksliniece piedzīvojusi vēl citus ļoti smagus pārbaudījumus, arī vīra nāvi autokatastrofā, tādēļ jo īpaši pārsteidzošs ir viņas gaišums un dzirkstošums, ne velti joprojām ir cilvēki, kas viņu mēdz apciemot tāpat vien, lai no viņas sasmeltos spēku arī sev.
Iekšējo dvēseles izsmalcinātību viņa ļoti meistarīgi spēj iemiesot arī savās skulptūrās, kas galvenokārt ir sieviešu tēli, kuros maigums mijas ar milzu spēku. Ēvī Upeniece nebeidz uzsvērt, ka, viņasprāt, skulptūru veido nevis trīs, bet gan četras dimensijas.
''Skulptūrai ir vajadzīga arī ceturtā dimensija. Un tā ir dvēsele,” norāda māksliniece.
Izstādē mākslas telpā ''Aminori'' būs skatāmi dažādos laikos tapuši darbi, un teju par katru tēlniecei ir savs stāsts. Sevišķi mīļa viņai ir bronzā veidotā “Asnāte”, kas savulaik ļoti smagi cieta postošajā ugunsgrēkā, bet ko māksliniece izvilka no gruvešiem un lielā pacietībā un mīļumā atkal nopulēja tikpat skaistu.
Ēvī Upeniece atceras: ''Nu briesmīgi. Un tad es apmēram pusgadu, gadu viņu vīlēju ar vissmalkākajiem smilšpapīriņiem, lai dabūtu viņai visu nost un atkal dabūtu to viņas it kā smaidu, it kā ne smaidu, vārdu sakot, es viņu tā izmīlēju līdz tādai, kāda viņa tagad ir.”
Tēlniecei pūrā ir arī vairāki spilgti stāsti, kā viņas skulptūras ir ietekmējušas skatītājus. Piemēram, vēl padomju laikā viņa keramikā uztaisīja meitenes galvu ar uzrautu snīpi, ko nosauca par “Veroniku”.
Tā aizceļoja uz izstādi Stokholmā, Milles skulptūru dārzā, un kādu zviedru kungu tik ļoti uzrunāja, ka viņš nolēma, ja viņam būs meita, viņš to noteikti sauks par Veroniku. Ar Zviedrijas latviešu palīdzību viņš uzzināja tēlnieces adresi, uzrakstīja viņai arī vēstuli, kurā izstāstīja savu nodomu.
Pēc 18 gadiem Ēvī Upeniecei bija iespēja būt Zviedrijā, viņa satika gan šo kungu, gan nu jau 18 gadus veco Veroniku, un jaunietei patiešām bija tāds pats uzrauts snīpis kā skulptūrai.
Savukārt skulptūrā “Bahturgana” kāds mākslas zinātnieks no Saratovas kaislīgi iemīlējies. Skulptūrā Ēvī Upeniece bija atainojusi iespaidus par sievietēm, ko satika, kādu laiku kopā ar vīru dzīvojot Astrahaņā.
''Mēs bijām Volgas deltā. Dzīvojām pie zvejniekiem. Tur grūts darbs tām zvejniecēm. Viņas ir nosegtas ar lakatu. Šausmīga saule. Un man tas tā palika sirdī, ka es uztaisīju vienu – bet ne portretu, bet tēlu, un nosaucu par “Bahturganu”. Mūsējie darbu aizsūtīja uz Maskavu. Tur bija kaut kāda liela mākslas zinātnieku saiešana, un viens no tiem mākslas zinātniekiem no Saratovas ieraudzīja to “Bahturganu” un samīlējās. Viņš gāja katru dienu pie viņas uz randiņu. Bet ko viņš vēl darīja? Viņš aizbrauca uz Astrahaņu, uz Zivkopības ministriju un prasīja, kur ir Bahturgana? Tie teica, ka viņiem tādas ir vairumā. Tad viņš rakstīja uz mūsu Mākslinieku Savienību, lai tie mani sameklē un es pasaku, kur tā Bahturgana ir. Bet vīrs man neļāva tajā visā iesaistīties,” stāsta Upeniece.
Izstādes ''Zemes meita'' kuratore Marika Rozenberga dēvē Ēvī Upenieci par unikālu mākslinieci un unikālu personību, kuras mākslā sajūtama ļoti liela dzīves un cilvēku mīlestība.
''Viss viņas galvenais stāsts ir par sievieti, kā viņa pati saka – sieviete par sievieti.
Nosaukums izstādei ir no viena viņas darba - ''Zemes meita'', kaut gan uz jautājumu, vai viņa uzskata, ka viņa ir tāda zemes meita, viņa teica – nē! Jo viņa jau tomēr esot vairāk tāds gaisīgs cilvēks, ne tik ļoti tai zemei piesaistīts. Bet kopumā, šķiet, tas nosaukums izstādei ir ļoti piemērots, jo šeit mēs redzam visas tās daudzās un dažādās zemes meitu izpausmes. Skaistās,” uzsver Marika Rozenberga.
Tēlnieces Ēvī Upenieces 95. jubilejas izstāde salonā “Aminori” būs skatāma līdz oktobra vidum.
