Ienākot mākslinieka Indriķa Zeberiņa Atmiņu istabā, šķiet, ka pats mākslinieks paņem ciemiņu aiz rokas un ieved savā pasaulē. Biogrāfiskais fakts un pretim citāts no atmiņām, tā soli pa solim atklājas viņa personība – alkas pēc mākslas, neatlaidība, Latvijas mīlestība, satīriskais skats uz politiskās iekārtas nejēdzībām un spēja jokot pat par grūtībām.
No Snēpeles pagasta ne būt ne bagātas ģimenes nākušais jauneklis spēja kļūt par ievērojamu Latvijas gleznotāju, grafiķi, ilustratoru, arī karikatūristu.
Piemiņas istaba vienā no Snēpeles muižas telpām izveidota jau pirms trim gadiem, bet nu tā pārveidota un ieguvusi jaunu elpu.
“Istaba veidota tāda, kura piesaista auditorijas interesi, aicinām apmeklētājus līdzdarboties, nevis būt pasīvam apmeklētājam, pašam kaut ko uzzīmēt, izrēķināt, iemēģināt roku mākslas darbu viltojuma atpazīšanā,” skaidro viena no ekspozīcijas veidotājām Krista Karlsone.
Indriķa Zeberiņa radinieku dāvinātas, 1907. gadā rakstītas vēstules oriģināls nu papildinās Kuldīgas novada muzeja krājumu, savukārt kopija – šo atmiņu istabu.
Māksliniekam par godu rīkotie pasākumi kļūst arī par viņa dzimtas kopā sanākšanas svētkiem. Arī šī reize nebija izņēmums. Vilnis Līdaka ikdienā ir restaurators Rundāles pilī, viņš ar Indriķi Zeberiņu, savas vecāsmammas brāli, pusaudža gados pavadījis kopā daudz laika.
“Vajag strādāt, būt mērķim un tiekties uz to mērķi; viņš stāstīja, kā viņš ir tiecies, arī man to mācīja,” atceras Vilnis Līdaka.
Dienā, kad atjaunotā Atmiņu istaba vēra durvis, dažādas gaismas instalācijas un videoprojekcijas mākslinieka daiļradi atspoguļoja arī uz muižas fasādes un parkā. Šobrīd izdevumu sērijā par Kuldīgas novada kultūras personībām top grāmata arī par Zeberiņa devumu. Plānots, ka pie lasītājiem tā nonāks gada nogalē.
