Rihards Zelezņevs: Vari atcerēties un ieskicēt kādi ir tavi fotografēšanas pirmsākumi?
Arnis Balčus: Es principā to visu mūžu esmu darījis. Man nav tāds apzināts brīdis bijis. Es sāku kā bērns fotografēt.
Rihards Zelezņevs: Vai tu atceries, kas bija tava pirmā kamera?
Arnis Balčus: "Smena". Padomju laika kamera – visvienkāršākā un lētākā, kur bija melnbaltas filmiņas un [tās] lika iekšā. Bildēju ģimeni, kaut kādas muļķības, ielas.
Ernests Hvostovojs: Ziepju trauks arī bija?
Arnis Balčus: Jā, protams. Esmu izgājis ļoti daudziem posmiem cauri. Ļoti daudzām kamerām, formātiem, arī varbūt pat žanriem, stilistikām. Tas tāds pilns nosacīts cikls. Kaut kādā ziņā tas, ko es daru pēdējā laikā, ir atgriešanās pie pamatiem. Es būtībā fotografēju ļoti vienkārši, ļoti tieši. Tā vienīgā atšķirība ir tas, ko es fotografēju un nosacīti arī kā, kaut gan tas ir ļoti primitīvi – es izmantoju zibspuldzi.
Rihards Zelezņevs: Tavi foto ir tieši, vienkārši un provokatīvi savā ziņā. Kā tu raksturotu to, ko tu mēģini iemūžināt?
Arnis Balčus: Īsumā – laikmetu. Ja mēs skatāmies sīkāk, man interesē dažādas pirmajā brīdī marginālākas izpausmes – vai tās ir subkultūras, vai sociālās grupas. Piemēram, pēdējā laikā, ko esmu fotografējis, ir antivakseri un jaunie panki. Protams, viņi nav tikai panki, bet plašāk būtu to saukt par jauno mūzikas scēnu. Antivakseri, jo man patīk protesti, man patīk pretrunas sabiedrībā. Kā man iepriekš bijis par Uzvaras parku, Zilupi. Patīk kaut kas tāds, ka mēs no vienas puses kaut ko zinām, bet varbūt kaut ko nezinām, un es to parādu.
Tas, kas to atšķir no vienkārša fotožurnālista – es parādu, kā es to redzu. Var just manu skatījumu tajā.
Rihards Zelezņevs: Tev ir trīs fotogrāmatas. Piemēram, grāmata "Victory park" jeb "Uzvaras parks". Tagad tas izskatās pilnīgi citādāk. Kā enciklopēdija.
Ernests Hvostovojs: Vēstures liecība.
Rihards Zelezņevs: Vai, kad bildēji, iedomājies, ka to nojauks?
Arnis Balčus: Droši vien es par to neiedomājos. Bet tas jau tajā laikā bija ļoti pretrunīgi, jo pieminekli cēla visi, simboliskā izpratnē, cēla gan krievvalodīgā kopiena kopā ar Krievijas palīdzību, cēlām arī mēs ar nacionāļu palīdzību. Tas vien kļuva par uzvaras vai identitātes simbolu un citiem – par okupācijas simbolu. Es jūtos mazliet lepns, ka man ir grāmata. Kad es zināju, ka to jauks, es domāju, ka grāmata iegūs papildu vērtību.
Rihards Zelezņevs: Tā aktualitāte vienmēr ir bijusi un nav atstājusi vienaldzīgu. Vai mūzika tev palīdz darbā?
Arnis Balčus: Ar mūziku ir līdzīgi kā ar alkoholu. Tu sāc ar kaut ko. Tāds dzīvesgājums – kas ir tas, ko tu dzer jaunībā un klausies jaunībā, un kas ir tas, kam tu izej cauri. Man arī patīk izmēģināt kaut ko jaunu, ko es nezinu. Es, protams, ka klausos regulāri [mūziku], varbūt ne pārāk bieži klausos radio. Interesanti, ka man nav "Spotify". Es klausos daudz ko nelegālu, par to nav jālepojas, bet tas tāds oldskūls. Es bieži esmu oflainā, tad man būtiski, lai es varu kaut ko paklausīties. Man joprojām ir disku spēlētājs, lai gan es jau sen nepērku diskus. Man vienmēr interesē kaut ko atklāt, ko es nezinu, kas ir pārsteidzošs. Man patīk kaut kas ļoti eksperimentāls, kad dažādi žanri sastopas, kad izaicina kaut ko arī manos priekšstatos par mūziku un žanriem.
Rihards Zelezņevs: Rīgas Fotomēnesī jums bija pasākums ar nosaukumu "Dekadence", kuru nevarējām izprast, vai tas ir mūzikas festivāls, vai vienkārši vizuāls noformējums plakātam ar smagā metāla grupām. Kā jums ienāca prātā apvienot mūziku ar foto?
Arnis Balčus: Tas sākās ar tēmu dekadence un to, ka tā ir tieša, brutāla, mazliet provokatīva māksla. Vizuālā māksla vienmēr ir abstrakta. To ne vienmēr var izdarīt tik tieši, kā gribētos. Savukārt ar mūziku, skatoties uz Latvijas mūzikas scēnu, mums ir daudz radikālākas izpausmes nekā vizuālajā mākslā sastopamas. Līdz ar to, likās, ka mūzika ir kaut kas organisks, kam jābūt šajā notikumā.
Rihards Zelezņevs: Kā tu raksturo Latvijas foto mākslu šodien?
Arnis Balčus: Pietrūkst radikālisma, pietrūkst eksperimentu. Tās nav tikai bailes, tas saistīts ar tradīciju, ar kultūru, ar mentalitāti, kurā mēs vai nu brienam jau zināmas takas, vai izvēlamies kaut ko komfortablāku, vai [tas] nāk no izglītības, kurai ir standarta rāmis, kurā ir jāoperē un ir nekomfortabli, no tā kāpt ārā.
Rihards Zelezņevs: Ko tu dari šobrīd?
Arnis Balčus: Es fotografēju jauniešus. Jauno scēnu.
Rihards Zelezņevs: Vai jaunieši pēc tam prasa tās bildes?
Arnis Balčus: Jā.
Ernests Hvostovojs: Vai paši piesakās?
Arnis Balčus: Arī, jā. Es reizēm netieku ar to galā, jo es jau gluži nebildēju pasākumu. Es lieku, krāju, atlasu, domāju un lieku kombinācijas. Es domāju, ka tā scēna ir interesanta. Ka tas ir šī laikmeta fenomens, jo pateicoties kovidam cilvēki sāka nodarboties ar radošām lietām, un viena no tām ir mūzika. Otra no tām ir tas, ka tie, kas iet uz šiem koncertiem, viņi mēģināja sevi radoši izpaust. Viņi gan ģērbjas interesanti, gan veido dažādus zīmējumus uz sejām, tāpat zīmē kladēs, uz drēbēm. Tas ir veids, kā viņi pauž savu identitāti un piederību grupai. Es to gribu izdarīt, kamēr viņi paši ir jauni.
Rihards Zelezņevs: Lai būtu ceturtā grāmata?
Arnis Balčus: Lai tas būtu kaut kas tāds, kas ir tagad. Es ceru, ka tas nākamgad kaut kādā veidā materializēsies.
Ernests Hvostovojs: Būs kā vēsturiskā liecība par šo scēnu. Iemūžināt tieši šajā mirklī.
Arnis Balčus: Fotogrāfijā ir burvība ar to, kas tas ir spēks rakstīt vēsturi. Ja tas ir noticis, bet nav nekur reģistrēts, tas paliek atmiņās. Atmiņas ir kaut kas nepastāvīgs, mēs daudz ko mēdzam arī aizmirst un nenodot tālāk.
Fotogrāfija ir viens no galvenajiem līdzekļiem, ar ko mēs reģistrējam, kas ir noticis ne tikai tagad, bet atstājam nākamajām paaudzēm.
