Izstādes idejas autore ir pazīstamā tēlniece Olga Šilova. Idejai viņu iedvesmoja slavenas Itālijas mākslas galerijas apskate, kur lielā skaitā eksponēti mākslas šedevri ar madonnas un bērna motīvu.
Viņai radās vēlme šo tēmu apspēlēt arī savos darbos, un par partneriem viņa uzaicināja divus savus studentus, jaunos māksliniekus Anci Vilnīti un Nilu Jumīti. Rezultāts ir gana atšķirīgi darbi dažādos materiālos un ar dažādiem sižetiem, kas izstādē tomēr interesanti viens otru papildina un saspēlējas.
Pirms trim gadiem tēlniece Olga Šilova apmeklēja slaveno Ufici mākslas galeriju Florencē un, kā pati saka, – kļuva gluži apsēsta ar madonnas un bērna motīvu, kas tur redzams tik daudzos mākslas šedevros. Atbraucot mājās, viņa tūlīt pat izveidoja savu pirmo darbu par šo tēmu, un radās vēlme tai veltīt veselu izstādi.
Par partneriem viņa aicināja divus jaunos māksliniekus – Anci Vilnīti un Nilu Jumīti – jo viņai patika, kā viņi strādā, un kaut kādā ziņā savos studiju darbos viņi arī bija pieskārušies minētajai tēmai.
''Tieši tobrīd es ieraudzīju Ances darbu, otrā semestra pirmā kursa darbu, Ance mani fascinēja ar savu atklātību, patiesīgumu un emocionalitāti, ko ne katram studentam var novērot. Es piedāvāju viņai sastādīt man kompāniju. Mazliet vēlāk es griezos arī pie Nila, jo viņam bija lielisks diplomdarbs. Kāpēc pie viņiem? Tāpēc, ka es redzēju, - tā ir tā pati tēma, bet risināta tādā valodā, kādā es pati nevarētu runāt. Varbūt pat gribētu, bet nevarētu,'' pastāstīja Olga Šilova.
Darbi ir gana atšķirīgi, pat kontrastaini, bet kopā tie veido daudzslāņainu sarunu par mātes un bērna tēmu.
Tajos ieraugām milzīgo sievietes spēku kā mātes, tā mākslinieces lomā, tajos ieraugām kā bērna piedzimšanas skaistumu, tā arī izaicinājumus.
Olga Šilova savu vēstījumu stāsta caur pienbaltām dažāda izmēra skulptūrām, kas vizuāli atgādina renesanses gleznām raksturīgo bērna tēlu. Kā pretstats tām ir Nila Jumīša tumšās čugunā atlietās lelles, irdenas, deformētas un draudīgas. Bet Ances Vilnītes izteiksmes forma ir instalācijas ar lielizmēra fotogrāfijām, kas atspoguļo jaunas sievietes nedrošību un trauksmi.
''Man likās svarīgi par šo tēmu runāt ne tikai tādā veidā, ka – ai, tas ir skaistākais dzīves notikums, bet runāt arī par visām pārējām lietām, kas ar to ir saistītas, un noteikti, jā, manā vecumā tās ir bailes zaudēt savas iespējas un arī nespēt bērnam to visu dot.
Tas galvenais jautājums man šajā izstādē ir: vai es varu būt gana laba mamma, gan tik laba māksliniece, kā man gribētos būt.
Jo es klausos tur, piemēram, Treisija Emina, Marina Abramoviča, izcilas, pasaules slavu iekarojušas mākslinieces, viņas ir apzināti izvēlējušās, ka viņām nebūs bērnu, jo viņas visu dzīvi ziedo mākslai.
Un man tagad ir tas jautājums – vai es izvēlētos vienu vai otru? Bet es ne pie kādas atbildes nenonācu, jo to nevar tā paredzēt. Tā ir tāda filozofēšana. Man tie darbi ir tieši par šīm pārdomām,'' sacīja Ance Vilnīte.
Jauna mūsdienu vīrieša sajūtas savukārt var nolasīt Nila Jumīša darbos. Savas tumšās, noslēpumainās čugunā atlietās skulptūras viņš novietojis no citiem izstādes darbiem norobežotā telpā, kas ar savām ēnu spēlēm rada mistisku, sirreālu atmosfēru.
''Jā, nu man liekas, ka vīrietis tāds bailīgs, viņam visu laiku tāda ieilgusī bērnība, viņš grib no tiem bērniem slēpties un veidot sev kaut kādas mājiņas tā kā kastītes. Nu es arī sev taisu tādu kastīti, tādu telpu, kas varbūt nav tik daudz formāla, fiziska, bet ir vairāk tā kā emocionāla telpa, kur materiāls parādās kā izteiksmes līdzeklis, lai izteiktu kādus pārdzīvojumus vai bērnības atmiņas, kas varētu būt stipri intīmas vai vēsturiskas. Kad tajā telpā ienāk skatītājs, viņš arī atstāj savu kaut kādu nospiedumu vai kaut kādu emocionālo tēlu paņem sev līdzi,'' teica Nils Jumītis.
Olga Šilova saviem darbiem šoreiz izmantojusi materiālus, ko parasti lieto tikai skulptūru tapšanas sākuma stadijā, un tie ir ģipsis, putuplasts un poliuretāns. Šiem materiāliem ir pienbalta krāsa, kas labi sasaucas gan ar izstāde nosaukumu ''Laktācija'', gan Kupola zāles baltajām sienām.
Olga Šilova, kura pati ir māmiņa, stāsta, ka viņa vienlīdz spēcīgi sajutusi savu sievietes spēku gan kā māte, gan kā māksliniece un par radīšanas brīnumu var runāt abos gadījumos, jo īpaši šoreiz, kad tapa viņas skulptūras ar bērnu tēliem.
''Slīpējot vaidziņus, krociņas, pirkstiņus, tu jūti, ka tev aug tāds milzīgs, milzīgs bērns, un tu viņu baro ar savu enerģiju, ar mīlestību. Vispār jau jebkuram māksliniekam, es domāju, ka izdalās tāds laimes hormons, tāpat kā mātei, kura baro bērnu ar krūti,'' norādīja Šilova.
Visu triju mākslinieku kopdarbs – tēlniecības izstāde ''Laktācija'' būs skatāma no sestdienas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē.
