Trīs krasi atšķirīgu mākslinieku personālizstādes atklāj viņu radošo pasaules uztveri. Muzeja lejasstāvā gleznotāja Andreja Ģērmaņa 80 gadu jubilejai veltītā izstāde aptver četrdesmit gadu plašu laika periodu.
Viņš stāsta:
"Gleznotājam visinteresantāk ir pati gleznošana un gleznot…
Ziniet, tā izstāde saucas “Gleznot var visur”. Un tiešām gleznot var visur, tikai jāatrod tas skatījums. Paša skatījums – tas nav jāatrod, tas sevī jāizaudzē un tad jāatrod. Galu galā gleznot var visur. Tāds ir mans princips – gleznot un zīmēt var visu, ja esi zīmētājs un gleznotājs."
Arī Ģērmaņa sieva un brālis ir mākslinieks, un viņi ir nostiprinājuši Andrejā šo pārliecību, viņš smej: "Cits meklē iedvesmu, bet gleznot var – nostājies, paskaties atvērtām acīm uz cilvēku, uz dabu, uz visu ko – jau ierosina! Tikai jāķeras pie otām un krāsām. Un var arī negleznot, spiesta lieta nav."
Viņš uzsver, ka viņam glezniecībā ļoti svarīga ir gaisma, gluži kā franču impresionisti gleznoja – to pašu sienu no rīta, vakarā, pēcpusdienā, miglā, saulainā laikā – mākslinieks savā pagalmā atrod idejas darbiem.
Kopā ar gleznotāja Andreja Ģērmaņa personālizstādi šo ceturtdiena tiks atklāta arī Dānijā dzīvojošās latviešu tekstilmākslinieces Ilzes Rudzītes izstāde “Starp divām jūrām”, kur izmantoti gan piejūras dabas materiāli, tādi kā celms vai zāles stiebri, gan otrreiz izmantojami materiāli, piemēram, sasmalcināts papīrs vai veci zvejas tīkli.
"Jūras tēma ir cauri visiem darbiem: krāsās, faktūrās, tekstūrās," teic māksliniece. Viņa jau 13 gadus dzīvo Dānijā:
"Es gan Latvijā nāku no Jūrmalas, gan Dānijā dzīvoju pie Ziemeļu jūras, tā kā jūrai ir liela loma manā dzīvē un radošajā darbā kā tāds izkristalizētājs, atbalansētājs ikdienā.
Tāpēc izstāde arī saucās “Starp divām jūrām” – par to dvēseles stāvokli “starp” un starp divām kultūrām arī tad, kad zaudē vienu identitāti un otrā vidē viņa ir atkal jāpārtulko, tas nemaz nav viegls process, viņa netiek pieņemta uzreiz." Rudzīte uzskata, ka ir atšķirība starp tekstilmākslu Dānijā un Latvijā – Dānijā tā vairāk ir saistīta ar dizainu, kur "rokdarbs un vizuālā māksla kā stāstošā, komunicējošā daļa paliek mazāk, viņa ir, bet ne tika daudz kā Latvijā".
3. septembrī durvis vērs trešā Jūrmalas pilsētas muzeja izstāde – Roberta Koļcova “Ādams un četras Ievas”. Savā rokraksta pamatā mākslinieks “saglabā līniju, ritmu un dabas pētījumu kokteili, kas nedaudz atkarīgs no krāsu notīm”.
Pats mākslinieks apgalvo:
"Es pārstāvu neredzami to teritoriju starp realitāti un iedomām, to teritoriju, kurā atrodas māksla.
Tur rodas īstenība, jo viņa ir sasaistē ar sapņiem un realitāti, viņa ir pa vidu, un es viņā esmu. Un tad nu ir tie darbi, kuri ir gatavi šobrīd."
Mākslinieks teic, ka viņam bieži pārmet, ka izmantojot vienus un tos pašus paņēmienus, bet Koļcovs aizstāvas –
"tajā brīdī, kad es esmu izstrādājis rokrakstu, tajā brīdī es spēju vēstīt arī kaut ko saturisku".
Viņš arī pauž: "Arguments vai viedoklis, ka skatītāja viedoklis nav interesants, ir tāda koķetērija. Ir interesants un ir svarīgs."
