Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Vilhelms Purvītis kļuva par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru vēsturiski sarežģītajā 1919. gadā, nomainot šai amatā pirmo muzeja direktoru un ēkas arhitektu vācu tautības pārstāvi Vilhelmu Neimani. 1918. gada beigās Purvītis bija atgriezies Rīgā no Norvēģijas, kur bija ārstējies Lillehammeres kūrortā.
Pirmajos darba mēnešos Purvīša rūpes bija galvenokārt saistītas ar muzejisko vērtību pārņemšanu un ēkas savešanu kārtībā, jo kara gados tā bija ievērojami cietusi.
Jau 1920. gada pavasarī muzeja vadība uzsāka rosīgu darbību mākslas priekšmetu iepirkšanā. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, muzejā bija ļoti neliela latviešu mākslas kolekcija. Jau iepriekš Purvītis bija vērsies pie Rīgas pilsētas valdes Izglītības nodaļas ar vēstuli, ka latviešu mākslinieku nodaļa muzejā atrodas tik bēdīgā stāvoklī, ka, informējot ārzemju apmeklētājus par Latvijas mākslu, nezina, ko viņiem teikt.
Otrkārt, muzejā tieši tai laikā bija apskatāma pirmā Rīgas mākslinieku grupas izstāde. Plašā pārskatā pirmo reizi skatītāju priekšā nostājās toreizējie jaunie mākslinieki, tie, kas turpmākajās desmitgadēs noteica latviešu mākslas virzību.
Purvītis, būdams mākslā ļoti erudīts zinātājs un tālredzīgs vērtētājs, apzinājās abu šo faktoru lielo nozīmi tālākai muzeja darbībai. Viņš diplomātiski vērsa Rīgas pilsētas valdes Kultūras nodaļas uzmanību uz izstādes norises faktu, norādot, ka, ja pilsētas valde vēlētos iegūt kādus mākslas darbus, tad būtu jāpasteidzas.
Purvītis izprata nepieciešamību veidot muzejā mākslas darbu krājumu no tolaik aktīvi strādājošiem māksliniekiem. Rezultātā muzejs iegādājās astoņus darbus no Rīgas mākslinieku grupas izstādes, tādējādi liekot pamatus tā sauktā klasiskā modernisma autoriem mūsu muzeja kolekcijā.
Romans Suta, Niklāvs Strunke, Ģederts Eliass, brāļi Oto un Uga Skulmes, Valdemārs Tone, Jēkabs Kazaks ar saviem darbiem ierakstījās muzeja krājumā. Jāatzīmē, ka no tās pašas izstādes 16 mākslas darbus iegādājās arī tikko dibinātais Latvijas Valsts mākslas muzejs, kas atradās Rīgas pilī.
Tomēr nākas atzīt, ka šis pirkums, kas bija pirmais Purvīša kā direktora darbības laikā, izraisīja lielu neapmierinātību vecākās un tradicionālāk domājošās mākslinieku paaudzes pārstāvju vidū.
Piemēram, Jānis Roberts Tillbergs rakstīja, ka viņš nespēj sekot tam virzienam, kāds ieturēts pie pēdējo gleznu iegūšanas muzejam, nedz arī saprast muzeja direktora kā noteicošās personas rīcību pie šīs iegūšanas.
Pašlaik Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir uzsācis darbu pie Vilhelma Purvīša 150 gadu jubilejas izstādes sagatavošanas, kas paredzēta nākošā gada rudenī un plašā spektrā aptvers visu mākslinieka daiļrades mantojumu.
Savukārt, atceroties simtgadi, kopš Rīgas mākslinieku grupas pirmās izstādes muzejā, ir sagatavota šim notikumam veltīta ekspozīcija, ko ļoti ceram atvērt skatītājiem šī gada rudenī.
