“Būtībā nosaukums ir, kā Džemma saka, radies. Džemma stāsta, klāsta. Viņas plūsma, kā viņa raksturo gan emocionāli, gan ar domām to, ko viņa dara, es tikai spēju rakstīt un piefiksēt. Es piefiksēju divus vārdus - ūdensgabali un mākoņgabali. Tā pamazām diskusijās ar mākslinieci izveidojās šis nosaukums. Mums likās ārkārtīgi atbilstošs," sarunā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo" atklāj izstādes kuratore Inga Šteimane.
"Materializēt dzīvošanas sajūtu," tā vienā teikumā savus jaunākos darbus raksturo gleznotāja Džemma Skulme. Gada laikā ir tapis konceptuāli saistīts gleznu kopums, kas skatāms gaidāmajā izstādē, kurā varēs pārliecināties - Džemma Skulme ir glezniecības un cilvēcības meklētāja. Izstāde skatāma muzejā līdz 28. oktobrim.
"Var teikt, šis periods ilgst trīs gadus kopš manas deviņdesmitgades. Un viņš kādā mērā trīsgadi vieno, jo viens cikls un darba uzdevums turpina tālāk dzīvot un tā izteikšanas notiek. Rodas, jo nevar nerasties," atklāj māksliniece Džemma Skulme.
"Pēdējās dienās pirms savām izstādēm gandrīz izdaru lielāko lēcienu. Tāda es esmu. Viss iet vaļā tādā zināmā mērā improvizācijas kārtā, viens darbs stimulē otru, kaut kas no dzīves iegūts, kāds dzīves prieks, kāda prieka vēsts tas pacilā," turpina Skulme.
Dzīvošanas tēlus Džemma Skulme atrod dabā, tās mainīgajā būtībā. "Daba ienāk," saka māksliniece, raksturojot savas mākslas struktūru. Svarīgi saprast, ka jēdzienu "daba" māksliniece lieto modernā izpratnē - daba nav vien ainaviski kopplāni, horizonti un silueti (lai gan šajā izstādē tie parādās kā unikāli fenomeni). Šajā izstādē skatāmajos darbos parādās Skulmes glezniecībā iepriekš nemanīti motīvi, piemēram, ar umbru gleznotās poētiskās variācijas "Eju caur brikšņiem / Ciemaļa noklīdusi / Mākonis pavada: / Laikam ceļu rāda".
"Šis pavasaris bija neizturami ilgs, viņa nebija. Uzreiz uznāca vasara. Ārā iet negribas. man jāstrādā, man jāglezno, nav vērts ap ķermeni krāmēties. Ārā pelēki krūmi vien. Visi pliki žagari. Pavasara nav. Pavasaris nenotiek. Tā radās vesela sērija. (..) Tad pēkšņi tā gribēšana, vēlēšanās pielietot vienu krāsu, tādu umbru – te biezs, te plāns, te plānāks līdz caurspīdīgumam, te atkal tā brikšņu tēma.. Tā daba uzprasījās ienākt," bilst Skulme
Daba "Mākoņgabalos" līdzās ainaviskajam ir arī krāsas vieliskumā ("Mākoņgabali" gleznoti ar akrilu). Krāsa ir tā, kas apliecinās. Krāsu pašvērtību māksliniece atklāj empātiskā draudzībā ar tām.
"Mana partnerība ar krāsām! Krāsas kā draugs tevi aicina - ejam tur! Krāsa aizstaigā savu ceļu, un tas ir brīnišķīgs mudinājums - dari tā," savu gleznošanas procesu ļauj nojaust Skulme.
Māksliniece vēro krāsu un reizē to režisē. Ir darbi, kas rodas vienā paņēmienā - krāsas performance ir īsa un skaidra. Bet ir darbi, kas ar autori sarunājas lēni. Uz tādiem Džemma noraugās kā detektīvs dienām ilgi, līdz kamēr atšifrē krāsu dzīves slēptākās ilgas, nodomus un sakarības, apliecinot savu teju ģeniālo spēju iztēloties un samērot dažādus pasaules aspektus fascinējošos dialogos.
Gleznojot tvertais krāsas dabiskums iegūst abstrakta vispārinājuma formu pabeigtā darbā. Džemmas Skulmes "Mākoņgabali" ir eksistenciālu noskaņu izstāde. Tā aicina domāt par cilvēka spēku un vājumu, abus aplūkojot kā dabiskus, jēgpilnus un harmonijai raksturīgus stāvokļus. "Mākoņgabalu" pārsteidzošajos hibrīdos ir kaut kas futūristisks, kaut kas rainisks - griba un spēja radīt iespējamību ierasti neiespējamajā. "Mākoņgabalu" saturisko kodolu balsta Skulmes mākslā vienmēr apliecinātās ētiskās vērtības - harmonija, atvērtība, jaunrade un sadarbība kā pasaules pamats.
"Pēc tam radās tā ņemšanās ap mākoņiem, kas jau bija iezīmējusies tajos diezgan dramatiskajos mākoņos. Visiem mākoņi ir debešķīgi gaiši zili, skaisti un es arī kā bērns esmu pļavā gulējis un skatījusies. Tad nonācu pie atziņas, ka mākonis ir tas, kur tev daba piedāvā fantāzijas atklāšanu. Viņi mainās, būtībā rāda viņi tev priekšā izrādi pēc izrādes. Es gribēju savu nozīmību viņiem piešķirt manā valodā. Manā glezniecības izteiksmē," skaidro māksliniece.
Personālizstāde "Mākoņgabali" ar apmēram 60 jaundarbiem izgaismo jaunu teritoriju Džemmas Skulmes modernisma plašumos. Strādājot pie šīs izstādes, mākslinieces domu un pārspriedumu burtnīcā ir tapusi definīcija, kurā Džemma Skulme iestata savas mākslas kontekstus tradicionālā loģiskā ķēdē no dabas līdz kultūrai: "Savā ziņā tas pats vecais cikls: daba, aita, vilna, pavediens, audums, brunči, nēsāšana, rotāšanās, novērtējums (patikšana), kas veido zināšanas par skaistumu. Un tālāk - vēstīšana, došana. Aicinājums stāstīt pašam to stāstu."
Džemma Skulme (1925) ir Triju zvaigžņu ordeņa virsniece (1995). Devusi paliekošu ieguldījumu modernās mākslas veidošanā Latvijā gan padomju gados, gan 21. gadsimtā ar ekspresīvu, sociāli uzlādētu figurālismu un abstrakcijām. Radoši adaptējusi tradicionālās kultūras mantojumu. Vadījusi Latvijas Mākslinieku savienību (1977-1992). Bijusi PSRS demokratizācijas procesa parlamentāriete PSRS Augstākās padomes deputātes un PSRS Tautas deputātes statusā pārbūves un atklātības laikā no 1984. līdz 1991. gadam.
