Venēcijas biennāles dienasgrāmata
Venēcijas biennāles dienasgrāmata seko līdzi Latvijas komandas ceļam uz Venēciju, ekspozīcijas iekārtošanas aizkulisēm un starptautiskās izstādes norisei.
Starp dalībniekiem biju es – Latvijas paviljona kuratore –, kuratores Inga Lāce un Maria Veits un mākslinieki Jevgēņijs Fiks, Nikolajs Karabinovičs un Konstantīns Akinša. Diskusija bija plašākas iniciatīvas un projekta “Yiddishland Pavilion” daļa, ko veido mākslinieks Jevgēņijs Fiks kopā ar kuratori Mariu Veits, sadarbojoties ar atšķirīgu nacionālo valstu paviljoniem – Latviju, Lietuvu, ASV, Kanādu, Vāciju, Poliju, Austriju un Ukrainu.
Ar mākslinieku Jevgēņiju Fiksu bijām jau sadarbojušies iepriekš, kas arī bija pamats diskusijas sarīkošanai šeit Venēcijā viņa projekta, kas pievēršas ebreju mākslinieku vēsturēm, ietvaros. Pirmā mūsu tikšanās notika 2020. gadā, kad kūrēju izstādi Ņujorkā “James Gallery”. Izstāde bija daļa no vērienīgā Latvijas Laikmetīgā mākslas centra projekta “Pārnēsājamās ainavas” un izvērsa Latvijas trimdas stāstus Ņujorkā. Jevgēņijs Fiks šajā izstādē piedalījās ar darbu par ebreju izcelsmes mākslinieku Yonia Fain, kurš piedzima 1913. gadā Ukrainā, tad ar ģimeni pārcēlies uz Lietuvu un, sākoties Otrajam pasaules karam, devās bēgļu gaitās, izceļoja uz Krieviju, tad Japānu, tad Meksiku, visbeidzot nonākot ASV. Līdzīgi kā Latvijas Otrā pasaules kara bēgļu, arī šis stāsts iezīmēja migrāciju kā ļoti būtisku 20. gadsimta mākslas procesu veidotāju. No vienas puses, šo mākslinieku karjeras pārtrauca vai mainīja karš, bet, no otras puses, māksliniekiem bija jāmeklē jaunas iespējas sevi izteikt, kas ietvēra ne tikai asimilāciju, bet arī savas kultūras manifestāciju jaunajā vidē.
Traģiski, bet šādi stāsti kara, iebrukumu, agresijas dēļ aizvien atkārtojas, ko šodien ļoti sāpīgā veidā mums ik dienas rāda karš Ukrainā.
Tādēļ bija ļoti svarīgi šos jautājumus atkal aktualizēt un izvērst šeit, Latvijas paviljonā, gan kā nosodījumu karam, gan kā atgādinājumu vēstures savdabīgai atkārtošanai.
Karš Ukrainā ir mainījis neskaitāmas dzīves un izvērš jautājumus ne tikai par agresiju un tās cēloņiem, bet arī par to, kā attiecamies pret bēgļiem, migrācijas plūsmām un to, ko un kā esam gatavi pieņemt, ja ņemam vērā nacionālās robežas, kas pastāv starp valstīm. Viens no jautājumiem, ko aktualizējām, bija – kāda var būt pārvietošanās, pārcelšanās un migrācijas ietekme uz mākslas vēstures veidošanās procesu gan globālā, gan nacionālā mērogā. Daudzi bēgļu un migrantu mākslinieki gan 20. gadsimtā, gan mūsdienās nav viegli iekļaujami to valstu nacionālajās mākslas vēsturēs, no kurām viņi nākuši. Dažiem no viņiem arī šobrīd ir grūti iekļauties nacionālās mākslas ainā savās jaunajās mītnes zemēs. Arī atskatoties pagātnē, varam identificēt gadījumus, kad daži mākslinieki tiek neprecīzi identificēti un viņu nacionālā piederība tiek apšaubīta vai nu mainīgo valstu robežu, politisko ideoloģiju, vai viņu nacionālās, reliģiskās, etniskās vai rases identitātes dēļ.
Šie jautājumi ir aktuāli ne tikai Latvijas 20. gadsimta otrās puses vēstures kontekstā, bet atklājas spilgti arī Latvijas paviljona mākslinieču dueta Skuja Braden gadījumā, kas sevī ietver divas nacionalitātes, kultūras un vēsturisko fonu.
Venēcijas biennāles dienasgrāmata
KONTEKSTS:
Latviju Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē ar ekspozīciju "Selling Water by the River" ("Tirgot ūdeni upes malā") šogad pārstāv mākslinieču duets Skuja Braden (Ingūna Skuja un Melisa D. Breidena).
Venēcijas biennāles mākslas izstāde šogad norisināsies no 23. aprīļa līdz 27. novembrim. Latvijas paviljonu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru.
