Izstādei dots nosaukums “Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules”, un tajā būs skatāmi dažādu žanru mākslas darbi no astoņām valstīm, kas pievēršas holokaustam, deportācijām un citām ļoti skaudrām pagātnes pieredzēm, pētot to ietekmi uz mūsu šodienu.
Izstādē līdzās triju Baltijas valstu māksliniekiem piedalās arī autori no Ukrainas, Polijas, Čečenijas, Somijas un Nīderlandes. Visos darbos sarežģītas pagātnes tēmas ir aplūkotas no mūsdienu skatupunkta. Bieži vien no ne tik tradicionāla rakursa, kā ierasts.
Tā, piemēram, viens no izstādes dalībniekiem ir nīderlandiešu mākslinieks Kvīnsijs Gario, kurš nāk no Karību reģiona, un viņa darba centrā ir jautājums: kā tad īsti būtu jāuztver Latvijas saistība ar koloniālo pagātni – vai kā nācijas pašapziņas faktors, vai tomēr gluži otrādi?
Izstādes kuratore Ieva Astahovska darbu raksturo: “Kvīnsija instalācija pārvaicās, vai tas tiešām ir kaut kas, ar ko lepoties, vai drīzāk tas tomēr ir daļa no globālās un vardarbīgās koloniālās vēstures? Bet viņš to dara ļoti interesanti, savienojot šo stāstu par Tobago ar ļoti ieinteresētu skatu uz latvju dainām. Viņš savieno šos dažādos mantojumus.”
Lielākā daļa darbu gan pievēršas 20. gadsimtam. Piemēram, ebreju māksliniece Zuzanna Hercberga no Polijas atgādina par to sieviešu pieredzi, kuras piedalījās Spānijas pilsoņu karā, par kuru zinām ļoti maz. Speciāli izstādei Rīgā viņa savā darbu sērijā iekļāvusi arī divas jaunas kolāžas par divām Latvijas ebreju ārstēm, kas arī piedalījās Spānijas pilsoņu karā kā brīvprātīgās – ar mērķi pretoties labējām politikām Eiropā, kas 30. gadu otrajā pusē sāka kļūt draudīgas, nesot sev līdzi arī antisemītisma izpausmes.
“Un tas arī ir stāsts par neērtajām pagātnēm,” skaidro kuratore Ieva Astahovska. “Piemēram, Latvijas vēstures kontekstā mēs jebko, kas saistās ar kreisuma idejām, saistām ar daļu no okupācijas un ienaidnieka vēstures. Bet tas bija daudz, daudz sarežģītāk. Ļoti daudzi ebreju tautības cilvēki iesaistījās šajās kreisajās kustībās, bet tās nebija vienkārši viņu arbitrāžas simpātijas pret komunismu, tā bija patiesībā cīņa par izdzīvošanu. Un cīņa par savām tiesībām. Un Latvijas kontekstā tās ir tās neērtās pagātnes, pret kurām attieksme ir ļoti tendencioza, bez vēlmes saprast to komplicētību, sarežģītību.”
Traģiskās deportāciju pieredzes savā animācijas darbā atdzīvinājis igauņu mākslinieks Ūlo Pikkovs. Animācijas centrā ir sen pamestu māju ābeļdārzs, kas atceras cilvēkus un viņu piederību vietām, no kurām viņi vardarbīgi tika atrauti.
Latvijas māksliniece Vika Eksta savukārt atgādina par Afganistānas karu, kurā pret savu gribu tika ierauti daudzi padomju republiku, arī Latvijas, iedzīvotāji, viņu vidū arī Vikas tētis, tādēļ viņas darbs ir ļoti personisks, tajā izmantotas arī dokumentālas liecības, vēstules un fotogrāfijas.
Bet par Čečenijas kara vardarbību savā instalācijā runā Aslans Goisums, un tās centrā ir oriģinālās plāksnes ar ielu nosaukumiem, ko mākslinieks savācis Groznijas pilsētas ielās.
Ieva Astahovska stāsta: “Ja mēs lūkojamies uz tām plāksnēm rūpīgāk, mēs varam redzēt arī ložu pēdas, mēs savā ziņā redzam šo vardarbības vēsturi, atklājamies ļoti efektīvā veidā. Arī Latvijas kontekstā tas rezonē ļoti spēcīgi, jo mēs daudzi atceramies līdzīgas plāksnes arī mūsu pilsētu ielās, bet atšķirībā no Čečenijas Latvija ieguva savu neatkarību.”
Ukraiņiem vēl daudzās paaudzēs dzīvi zemapziņā ietekmēs padomju varas mākslīgi izraisītais lielais bads jeb golodomors 30. gadu sākumā. Par to savā grafiku sērijā runā ukraiņu mākslinieki Lia un Andrijs Dostlijevi.
Ieva Astahovska skaidro: “Tā nosaukums ir “Mana vecmāmiņa stāstīja stāstus par golodomoru, tāpēc es joprojām jūtu kaunu, izmetot ēdienu”. Tas arī savā ziņā bija tāds performatīvs darbs, kur autori divi mēnešu garumā fiksēja gandrīz vai kā tādus savus dienasgrāmatas pierakstus – ēdiena atliekas, kas netika apēstas. Un tad kolāžas ir tapušas kā sietspiedes no šiem ēdiena pārpalikumiem, arī fiksējot konkrēto dienu un kas ir šis ēdiens, bet tās tiek kombinētas ar fotogrāfijām no dažādām ainavām Ukrainā, kas kļūst par gandrīz vai tādām mentālām kartēm, jo golodomora mērogs bija neaptverams. Un pat tad, ja eksistē šodien Ukrainā piemiņas vietas, tās, protams, nespēj komentēt to milzīgo mērogu un milzīgo traumu, ko tas atstāja uz tiem cilvēkiem, kas izdzīvoja. Bet, protams, milzīgs, milzīgs skaits neizdzīvoja. Un arī nākamās paaudzes savā ziņā dzīvo ar šo traumu.”
Izstādes otra kuratore ir Roterdamā dzīvojošā igauniete Margareta Tali. Viņa atzīst, ka tā dēvētā ķermeņa atmiņa ir viens no vadmotīviem, kas caurvij arī citus izstādes darbus. Proti, tas ir nu jau pat pierādīts fenomens, ka mūsu ķermeņi saglabā arī mūsu senču sāpīgās pieredzes un traumas.
Kā stāsta Margareta Tali – šīs senču pagātnes traumas mūs ietekmē gan apzinātā, gan neapzinātā līmenī. Tās var izpausties caur dažādām reakcijām un emocijām, kāpēc mēs kādās konkrētās situācijās uzvedamies tieši tā un ne citādāk un kādreiz paši pat nespējam sevi saprast.
Margareta Tali arī uzsver, ka izstāde veidota tā, lai mēs uz vēstures procesiem spētu paskatīties ne tikai ar lokālu skatu, bet daudz plašāk, tādējādi ieraugot arī mūs visus vienojošas saiknes, – ne velti izstādei dots nosaukums “Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules”.
Izstādi rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, un tā no sestdienas, 28. novembra, būs skatāma Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē, izstādes norises laiks ir līdz nākamā gada februāra sākumam.
