Izstādes atklāšanas burziņā vienkopus varēja sastapt lielu daļu no latviešu vīriešu mākslinieku spožākā zvaigznāja - gandrīz visi no pieaicinātajiem 16 pašmāju un 3 kaimiņu autoriem, kuru darbi bija izvēlēti atspoguļot izstādes konceptu.
“Izstāde piedzima 1.martā, pirms tam es gribēju taisīt izstādi par sievietēm, bet tajā brīdi visur kā sēnes auga izstādes per sievietēm, un es domāju pienācis laiks vīrietim arī – kad viņi stāstītu, kas vīrietis ir,” stāstīja izstādes kuratore, mākslas zinātniece Ilze Žeivate.
Izstādē skatāmi gan visiem jau zināmi darbi, gan tādi, kas publikai tiek rādīti pirmo reizi darbi, kā, piemēram, Ata Ieviņa digitāldruka, kas kā diapozitīvs nogulējis kurpju kastē un atspoguļo Andra Grīnberga 70. gadu “hepeningus”, gan šodienas vīrieša aktualitātes.
“Viņš vispār nav mainījies! Viņš ir ļoti poētisks, ļoti romantisks. Interesanti, ka tik daudz darbos un autoros neparādās tāda tēma kā sports, karš, mašīnas, bet viņi runā par ģimeni, par savu ego, par savu neatkarību, par politiku viņi runā, par varu, par varonību runā. Bet mēs pat vairs neredzam, ka tas vīrietis ir arī trausla būtne,” saka Žeivate.
No Svētā Apolona, kurš ķer dronus, un Ādama nevainojamā skaistuma līdz daudz mazāk glaimojošam skatījumam – tik dažādi ir noredzama radītāju attieksme pret saviem tēliem.
“Mākslinieks jau vienmēr pēta sevi. Šajā gadījumā tas esmu arī es. Un Apolona augumam ir arī skaista dvēsele,” stāstīja Mākslinieks Kristaps Zariņš.
“Es principā strādāju tikai ar vīrieti, tāpēc, ka esmu pārāk aprobežots, lai saprastu sievieti, un lai ķertos sievietei kaut vai ķermeniskā veidā klāt. Es esmu precēts cilvēks, un manas sievietes skulptūra jau ir radīta, un tā beigās sanāk, ka es palieku pie tā vīrieša, kaut kādā ziņā jau es strādāju pats ar sevi,” sacīja mākslinieks Ginters Krumholcs.
Māksliniece Helēna Heinrihsone savukārt vērtēja, ka šī izstāde ir “lieliska ideja”, un viņa cer, ka “šo izstādi varētu pārcelt uz Eiropu, lai visi redz mūsu latviešu vīriešus māksliniekus”. “Priecājos!” atzina māksliniece.
