Jāstrādā ar atvēzienu
Dzelzceļa vēstures muzeja telpas ir unikālas, jo te iespējams nopietnā gabarīta skulptūras iekštelpās transportēt, lielajā zālē var iebraukt smagā tehnika. Izstādē redzamie darbi katrs sver 7 līdz 10 tonnas. Kādēļ Pauls Jaunzems viedo šādus, lielās formas akmens tēlniecības darbus, mākslinieks Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta: "Daba man ir devusi šādu formas izjūtu, ka man jāstrādā ar lielām masām, ar atvēzienu. Knibināšanās ar sīkformām, tas kategoriski nav priekš manis, es sekoju šai dabas dotai izjūtai, negribu to mainīt. Ir svarīgi, īpaši māksliniekam, saglabāt, noturēt savu dabas doto identitāti." Pirms apskatīt akmens milžus, izstāde skatītājam ar fotoattēlu palīdzību piedāvā iepazīt tēlnieka darba procesu un dzirdami arī akmens sirdspuksti, kā tos nodēvējis mākslinieks, jeb akmens kalšanas skaņu ieraksts.
Teju visi akmeņi, ar kuriem strādā Pauls Jaunzems, ir no Latvijas zemes. Meistars tos meklē grants karjeros. Paši akmeņi māksliniekam reti kad pasaka priekšā, ko no tiem veidot. "Akmens var iedvesmot ar savu formu, struktūru vai krāsu, vai ar vietu, kur tu satiec akmeni," saka Jaunzems. Viņa gadījumā tomēr pirmais ir stāsts, tēma: "Kad man iztēlē kādā brīdī atnāk vīzija, kad es redzu to atslēgu jeb tēlniecisko formu [..] tad sāku meklēt to akmeni." Akmens sagāde skulptūras tapšanā esot pats smagākais process, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, pieredzēti dažādi piedzīvojumi, arī tādi, kurus atcerēties negribas. "Kad brauc pēc akmens, tad stress nav noturams, tas visu laiku kāpinās, jo tā pieredze ir. Karjeros ne vienmēr ir iespējams ideāli tuvu piebraukt akmenim, un tas uzreiz ieslēdz riska momentus – ir tehnika apgāzusies ar visu akmeni, kas tikai nav bijis! Bet kad akmens jau ir darbnīcā, tad jau notiek tas dievišķais process, radošais tēlniecības darbs jeb stāsta stāstīšana akmenī. Tas jau notiek harmoniski, kontrolēts process," saka mākslinieks.
Izcilpoju pasaulē
Pauls Jaunzems piedalījies vismaz 15 starptautiskos simpozijos, kā pats saka: "Ik pa laikam kaut kur izcilpoju pasaulē, kādu mākslu izveidoju." Nupat atgriezies no Kanādas, kur vienu mēnesi pavadījis, piedaloties starptautiskajā akmens tēlniecības simpozijā "Sculpture Saint John": "Šis bija viens no veiksmīgākajiem, ļoti augstā līmenī organizēts, tas ir ļoti svarīgi, tad viegli strādāt pie skulptūras." Par pieredzi simpozijos stāsta arī izstādē pie sienas redzamie attēli. "Pirms deviņiem gadiem, Ēģiptē, Asuānā, man uzticēja tādu ekskluzīvu piedāvājumu veidot objektu granīta klintī [..] no šī granīta kalna ir veidotas arī faraona skulptūras. Puse kalna ir rūpnieciski izstrādāta, tur arī eksportē, zāģē akmens blokus. Izstrādātajā daļā tiek veidots tāds kā muzejs – skulptūras un tēlnieciski objekti, daži projekti tiek veidoti pa tiešo taisni granīta klintī. Man iedeva asistentus – septiņus arābus, un vienu mēnesi mēs tur neskaitāmus kubikmetrus kalām un borējām ārā no granīta kalna, un te mēs redzam to objektu – " Faraona tronis", skatītājs var apsēsties un sajusties pats kā faraons" stāsta Jaunzems.
Citā attēlā redzams ainavu simpozijs Japānā, Okurajamā. "Pirms simpozija es piedāvāju četras skices, organizatori pieņēma visas četras. Kad aizbraucu uz šo simpoziju, man par lielu pārsteigumu organizatori saka, ka [..] šajā pasākumā seši mākslinieki, kas uzaicināti, veidos vienu objektu [..] kādu no tiem maniem četriem piedāvājumiem," stāsta Jaunzems. Pēc sešu dienu diskusijām ar priestera svētību sākts darbs pie skulptūras "Visums ir viens", kurā apvienotas divas mitoloģijas – japāņu un latviešu. "Šīs piramīdas iekšā ir japāniskā mitoloģija gorinto – pasaules uzbūve no pieciem elementiem, un vienlaicīgi šīs japāņu mitoloģiskais objekts bija kā konstruktīvais elements piramīdas vidū, no pamatīgiem akmeņiem," atceras mākslinieks.
Viss akmenī
Muzeja lielajā zālē redzamas desmit lielformāta skulptūras (vienpadsmitā ir ārpusē pie muzeja), par tām autors saka: "Uzmanīgāks skatītājs noteikti pamanīs, ka daudzas no skulptūrām reflektē šo turbulenci, kas pārņem šodien pasauli, man ir svarīgi par to runāt. Visi darbi, ko redzam šajā zālē, ir veidoti divu gadu laikā, šeit ir pielietota tāda specifiska tehnoloģija ar tādu mākslinieku kā dimanta troses zāģis un tāpēc arī tik īsā laikā to varēja paveikt." Pauls Jaunzems piebilst, ka skulptūru apskate un uztveršana ir meditatīvs process.
Izstādes "Viss ir akmenī III" kuratore Astrīda Rogule atzīst, ka šīs izstādes kontekstā nav uzskatāma par kuratori tradicionālā izpratnē, jo darbus izvēlējies pats mākslinieks. Viņa uzsver, ka šī ir ļoti reta un īpaša izstāde: "Pirmkārt jau tās monumentalitātes un jaudas ziņā. Tie patiešām ir vienpadsmit jauni divos pēdējos gados tapuši akmens darbi, kuri nav nekādā gadījumā mazi, un tā ir liela uzdrīkstēšanās." Uzdrīkstēšanās ir arī pats mākslas žanrs, lai taptu lielie darbi ir nepieciešama īpaša un dārga tehnika, tas ir dzīvesveids. "Iedomājamies šo laiku, cilvēkiem ir jādomā par savu dzīvi, iztiku, un te ir viens cilvēks, kas ziedojas mākslai, pilnīgi [..] tā ir dārga dzīve, bet viņš uzdrošinās šādu dzīvi dzīvot, un ne tikai viņš ir laimīgs, bet arī mēs esam laimīgi, ka viņš mums tāds ir," par mākslinieku teic Rogule.
Paula Jaunzema darbi apskatāmi arī brīvā dabā Vakarbuļļos, šobrīd tur izstādītas 30 lielformāta akmens skulptūras. Kā norāda izstādes kuratore, arī šīs izstādes darbi papildinās Vakarbuļļos apskatāmo darbu rindas. "Tā ir absolūti unikāla pieredze, kad cilvēks dāsni dalās ar savu darbu ar citiem, viņš tos ne tikai izliek apskatei, kur cilvēki var iet un bez maksas baudīt, bet arī stāsta, stāsta cilvēkiem, kas ir atnākuši un viņi vēro, kā viņš turpat blakus strādā," par Vakarbuļļu akmens skulptūru parku saka Rogule. Gan viņa, gan pats mākslinieks uzsver, ka darba procesā nelieto nojumes, aizsegus pret lietu un sauli, lai netraumētu ainavu un ļautu cilvēkiem netraucētā veidā baudīt kopumu, ko rada ainava un tēlniecības darbi. "Skatītājiem parasti ir kādi jautājumi par skulptūrām, un es labprāt parunājos, arī ekskursiju grupas brauc. Tā ir man ikdiena," saka mākslinieks un piebilst, ka darbus doties aplūkot tomēr vēlams diennakts gaišajā laikā.
