Liega Piešiņa: Kāds, Katrīn, ir tavs svētdienas rīts? Jo satiekamies mēs svētdienā tavās lauku mājās Kuldīgas pusē.
Katrīna Vasiļevska: Šobrīd dzīvoju laukos, tāpēc svētdienas rīts īpaši neatšķiras – jāaiziet pie aitām un vistām, jāpadod visiem ēst un dzert.
Tagad mēs esam tramīgi, mums daudz kas dzīvē ir mainījies. Mums liek sazināties attālināti. Ko tas nozīmē tev, jo tu jau bieži vien, radot grāmatas tēlu, tāpat to veic attālināti.
Ikdienā man būtībā nekas īpaši daudz nemainās, jo tāpat dzīvoju diezgan noslēgti, arī īpaši sociāli aktīva neesmu. Bet tas vienalga rada spriedzi, sajūta ir nomācoša un nebūt nav rosinoša. Tikko sāku divus projektus uz priekšu taisīt, un galva kaut kā negrib un negrib strādāt radošākā jomā.
Bet vai stresu tu spēj izlikt attēlos?
Tas jau laikam ir vienīgais veids, kā to spriedzi var noņemt – mēģinot iedziļināties kādā citā lietā, citā materiālā, un atrast to virzienu, kā to atrisināt un atspoguļot. Nezinu citus veidus, kā iespējams savādāk aizmirsties.
Tikko kā tev bija ļoti priecīgs notikums – "Zelta ābelē" tu saņēmi balvu par prozas grāmatu, un tā ir Noras Ikstenas, Aivara Vilipsōna "Suņa dzīve", un tu esi radījusi vizuālo tēlu, kas liek gan raudāt, gan smieties, gan priecāties un skumt. Ko tev nozīmē tas, ka ir novērtēts tavs darbs? Turklāt šoreiz nominantu vidū bija veselas trīs tavas grāmatas.
Jā, jā, šoreiz pamatīgi konkurēju pati ar sevi (smejas)...
Te jau mums bija tāds riktīgs komandas darbiņš, kā reti notiek. Kur nu bez mūsu trijotnes – bez Noras un Vilipsōna.
Tāds īsteni kopējs projekts no sākuma līdz beigām, kā reti notiek, jo parasti jau ir tā – kad gatavs materiāls, sāc domāt, kas un kā – vai piesaistīt ilustratoru vai tomēr ne. Bet šeit jau no pirmajām dienām visi trīs domājām, kā to veidot un kāds tas darbs būs. (..) Sākumā bija paredzēts grāmatu ilustrēt grafiski, bet likās, ka grafisko ilustrāciju ir gana, un ka Vilipsōns tomēr ir tēlnieks.
Viņš gan sākumā drusciņ liedzās, spurojās, bet beigās piekrita, un pats bija ļoti laimīgs. Lipināja sunīšus. Man liekas, ka bezgala jauki viņi sunīši.
Kas grāmatai piedod dzīvību?
Droši vien tas, ka to kāds lasa un skatās (smejas). Vizuālā puse un dzīvība... Nezinu, vai tas īsti sader kopā. Vizuālā puse var vienīgi radīt interesi, lai tā dzīvība nāktu klāt, bet pati par sevi jau diez vai, pati par sevi tā drīzāk ir vizuāli estētiska un iekrītoša terminā "skaistums". Man liekas, ka cilvēkiem rodas patīkamā sajūta gan no grāmatas vizuālā tēla, gan papīra materiāla. Lai tas viss kopsummā veido patīkamu sajūtu, to paņemot.
Manuprāt, konkursā "Zelta ābele" ir pietiekami lielas pretrunas, jo, no vienas puses, izdevniecības pašas ir tās, kuras iesniedz darbus, bet šajā gadījumā mērķis ir izcelt māksliniecisko pusi, mākslinieku. Kurš šādā komandas darbā ir galvenais? Izdevniecība ir tā, kas tur naudas maku.
Māksliniekam jārēķinās ar to uzstādījumu, kādam ir gatava izdevniecība, pareizāk sakot, cik šim projektam tā ir gatava tērēt un cik ienesīgu to redz nākotnē, un, vairāk vai mazāk rēķinoties ar šo budžetu, radīt šo produktu maksimāli labu. Man nav nācies saskarties ar izdevniecībām, kuras man diktētu vizuālo pusi. Arī par materiālu izvēli vienmēr un visur esam raduši kompromisu ļoti veiksmīgi.
Kādas grāmatas tev pašai patīk vislabāk veidot?
Ja man ļauj izvēlēties, man patīk tās, kur man pašai patīk saturs, bet man ir diezgan grūti, ja man tā īsti nepatīk. Tad īsti nevar saprast, vai vispār vajag.
Un pie kā tu pašlaik strādā?
Esmu iesākusi vienu grāmatu "Dienas grāmatai" – "Livonijas stāstus". Neko vairāk gan nestāstīšu. Un ar Noru kopā – Viļa Baumaņa "Trīs no Pārdaugavas" sākam lēnām gatavot.
"Obligātā literatūra" un Rundāle ar krusttēvu
Kā gadu gaitā ir mainījusies attieksme pret skaistu grāmatu, un kā mainījusies izpratne par to, kas ir skaista grāmata?
Principā jau grāmata kā priekšmets, ja salīdzinām ar viduslaikiem un vēlākiem laikiem, savas estētiskās kvalitātes ir samazinājusi, jo tā kļuvusi par masām pieejamu preci. Priekšmeti kādreiz bija daudz greznāki – skaistajos ādas vākos, ar rokām darinātos iesējumos, ar sudrabotām aizdarēm. Otrs kritērijs – mūsdienu dizains, kura ietvaros mēs strādājam.
Kāda ir tava attieksme pret "e-grāmatām"?
Man pietiek lasīt "obligāto literatūru" – to, ar kuru jāstrādā (smejas). E-grāmatas īpaši nelasu. Pirmkārt, man tāpat iznāk gana daudz strādāt pie monitora. Bet manam dēlam, piemēram, e-grāmatas ļoti patīk – viņš sen jau aizrāvies ar tām un uzskata, ka tas ir ļoti ērti un patīkami.
Bet kas ir tas, ko tu vislabprātāk lasi, ja tev ir iespēja izvēlēties?
Prozu.
Es pilnīgi noteikti neesmu no cilvēkiem, kuri lasa dzeju, un nekad tāda neesmu bijusi – arī jaunībā ne.
Kas ir tas, ko iesaki saviem draugiem?
No latviešu literatūras un grāmatām, ko arī pati taisīju, man ļoti patika Leona Brieža "Vilcene un atraitnis". Un ir pilnīgi nebūtiski, kurā pasaules malā cilvēks to lasa, jo grāmata ir balstīta uz vispārcilvēciskām vērtībām un pietiekami atrauta no šauras sociālās vides, un apskata tādas būtiskas vispārcilvēciskas lietas, kas ir ļoti patīkami. Man, starp citu, ir vēl visādi skaisti projekti – tikai ar visu situāciju un apmulsumu nepastāstīju.
Bet man ir skaisti projekti kopā ar Rundāles pili – visu pagājušo vasaru cītīgi fotografēju Deivida Ostina rožu kolekcijas rozītes, un pa ziemu esmu tikusi tik tālu, ka esmu tās izgriezusi grāmatai – tā būs Rundāles pils veltījums Deividam Ostinam, kurš nesen miris.
Vēl mums ir priecīgs notikums, ka aizpagājušogad iznākusī Imanta Lancmaņa grāmata "Dievinātā Doroteja" tiek gatavota izdošanai Francijā, saglabājot dizainu, kas ir diezgan rets gadījums, jo parasti teksts tiek pirkts atsevišķi, un tad uz vietas izdevējs savā valstī veido tālāk grāmatu.
Bet mēs ejam to ceļu, ka turpinām taisīt grāmatu arī franču valodas versijā.
Kādas vispār ir tavas attiecības ar Rundāli? Tā vispirms tev nozīmē puķes vai Lancmani?
Rundāle ir krusttēvs... Jau no bērnības laikiem, kad viņi dzīvoja mazā istabiņā pils vienā spārnā – es tur no bērnības esmu pieradusi skraidīt, kad tur vēl ne tuvu nebija līdzīgi kā tagad.
Un kādas ir tavas attiecības ar mūziku?
Jā, jā, jā, šoreiz
pilnīgi godīgi varu teikt, ka klausos "Klasiku"! Gan mašīnā, gan arī tad, kad strādāju.
Lai gan – kad strādāju, mani pilnīgi apmierina arī klusums. Nevarētu teikt, ka es būtu ļoti aizrautīga mūzikas klausītāja, es ar lielu sajūsmu klausos un cenšos izprast un sajust to, ko, starp citu, ir iespējams Latvijā dzirdēt un redzēt mūzikā, bet tāda liela melomāne neesmu. Man ļoti labi der krievu romances – kādreiz jaunībā, kā jau visi, klausījāmies Grebenščikovu un krievu roku. Arī to atkarībā no noskaņojuma varu uzlikt. Vai Visocki, kad niknums. Ja par klasisko mūziku, tad visnotaļ labāk klausos Bahu nekā Mocartu – tādā tīri sajūtu līmenī.
Sēnes un smukums
Cilvēki jau īstenībā strīdas, vai vajadzīgi divi šādi konkursi – "Zelta ābele", kas kādreiz skaitījās tikai skaistākā grāmata, un "Latvijas Literatūras gada balva", jo vai to vajag vispār atšķirīgi vērtēt?
Domāju, ka vajag gan atšķirīgi vērtēt, jo tās ir pilnīgi dažādas lietas: vienā gadījumā tiek vērtēts literārais darbs, otrā gadījumā – dizains.
No otras puses – visiem gribētos, lai būtu smukas tās grāmatas.
Katram jau tas smukums ir savādāks. Drīzāk varētu tikts vērtēts kā grāmatas dizains. Ja būtu jāvērtē vienlaicīgi satura puse un vizuālā puse, daudzos gadījumos tas varētu būt ļoti sarežģīti, jo tās ir tomēr pārāk atšķirīgas lietas.
Tagad, kad mēs tiekam ierobežoti telpā, kas ir tas, bez kā tu noteikti nevarētu iztikt?
Es pilnīgi noteikti nevarētu iztikt bez darba – man jau te bija iestājies šoka stāvoklis, jo pagājušo sestdien sāka niķoties dators, un likās – tad gan būs traki! Nosēdēt bez iespējas kaut ko racionālu darīt. Bet vēl viena lieta, kas gan nav iespējama telpā –
esmu absolūtais meža cilvēks. Nevaru iedomāties dzīvi bez iespējas būt mežā vai pie upes.
Tas vienmēr man bijis ļoti vajadzīgs un būtisks. Ja man ir kādi kreņķi, nekad mūžā neesmu gājusi ne uz kafejnīcu, ne arī kādam zvanījusi, bet braukusi pasēdēt pie upes.
Zinu, ka piederi tiem, kuriem sēņošana ir diezgan liela kaislība.
Jā, jā, esmu viena drausmīgi liela sēņu vecene (smejas).
Par tevi stāsta, ka tu bez simt baravikām no meža ārā nenākot...
Nu nē, man vienkārši ir ļoti, ļoti liela pieredze sēņošanā. Bērnībā vasaras pavadīju ar vecākiem, dzīvojot dažādās Latvijas vietās dažādās pamestās lauku mājās, kur parasti tuvumā nebija pilnīgi neviena cilvēka, nerunājot par bērniem.
No tā brīža, kad iemācījos staigāt, esmu viena pati klīdusi pa mežiem.
Tolaik bērni varēja iet staigāt gar upi, arī maziņi būdami. Ļoti labi pazīstu vietas, kādās tās sēnes mēdz augt. (..) Bet nu – ja mežinieki turpinās pieiet mežam kā burkānu laukam un uzskatīs, ka mežs ir tikai tā vērtība, kas iegūstama kokmateriālā, un tā mehāniskā atjaunošana ir tikai veids, kā pelnīt un ka meža vienīgā funkcija ir ražot kokmateriālus un skābekli... To jau tagad var redzēt, ka tā daudzveidība zūd – jau tagad grūti atrast vietas, kur aug meža zemenītes. Jaunaudzes, protams, ir ļoti skaistas – ar šķirnes kociņiem, bet tās ir ļoti vienveidīgas, un tajās aug pilnīgi vienāda tipa zāle.
Nemētājas ar jēdzienu 'māksla'
Kā ir ar daudzveidību mākslā? Ko tu gribi ieraudzīt, un kā mums vēl nav?
Ar grāmatu mākslu ir tā...
Man ļoti nepatīk mētāšanās ar jēdzienu māksla. Vai nu man no tēva tas ir ieaudzināts vai kādu citu iemeslu dēļ, bet uzskatu, ka tikai dažas lietas no tā, ko mēs saucam ikdienā par mākslu, ir māksla. Tikai ļoti, ļoti maziņš procents.
Arī dizainu uzskatu par profesionālas amatniecības formu. Un mans kritērijs pašai sev vienmēr ir bijis – būt šīs jomas perfektam amatniekam. Jo patiesai mākslai, manuprāt, ir liekami vēl citi papildus kritēriji klāt. Patiesai māksla droši vien nāk klāt tādas lietas kā mākslinieka virsuzdevums, kas saistīts ar viņa paša psiholoģisko struktūru. Mākslinieks pilnīgi droši ir tas, kurš bez mākslas nevar dzīvot. Man ir tāds diezgan specifisks uzskats par mākslu un māksliniekiem – tāds diezgan krass.
Mans paps tai lietai piegāja vairāk nekā nopietni, un tas nemaz nebija tik viegli. Un es pilnīgi godīgi varu pateikt, ka man pašai nav šādas misijas apziņas tādā sakāpinātākā formā.
Tas nozīmē, ka tas, ko tavs tēvs Bruno Vasiļevskis radīja, ir tā latiņa, uz kuru it kā gribas tiekties, bet tu saproti, ka tu esi savādāka?
Jā, es zinu, ka tā ir tā latiņa, es zinu, ka tā latiņa nav man. Tas vienkārši nav man bijis paredzēts – ir vēl citas ļoti daudzas un skaistas lietas dzīvē, ar ko nodarboties. Tā ka uzskatu – ir ļoti vērtīgi būt labam amatniekam.
Kuri ir tie dzīves noteikumi, kurus tu labprāt pārkāp?
Maksimāli cenšos nepārkāpt... Ir cilvēki, kuriem tas rada sajūsmu – 'viskautko' pārkāpt. Nezinu, kā sanāk, bet vienmēr jau no dabas esmu gribējusi visu darīt pareizi.
Tev ir kāds savs mīļāko grāmatu stūrītis mājas bibliotēkā?
Pēdējos gados gan nācies mainīt telpas un vietas, bet ir kaut kas, ko staipu līdzi no viena punkta uz otru. Balzakam nav nekādas vainas. Tur absolūti nekas nav novecojis, cilvēka daba ir nemainīga, un mainās tikai tērpi un pārvietošanās līdzekļi. Tie ir absolūti sīkumi, kas mainās, īstās lietas nemainās. Blaumanis. Jaunsudrabiņš. No pēdējā laikā ārzemju literatūras biju dikti aizrāvusies ar Murakami, kurš man patika ļoti. Vēl man no ārzemēm patika Zēbalda "Austerlics".
