Izstādē apvienojušās piecas laikmetīgās un kanoniskās mākslas pārstāves: Evija Rudzīte, Ineta Freidenfelde, Marta Jurjāne, Elīna Alka un Lauma Palmbaha.
Kopizstāde “Zelts. Gaisma. Krāsa. Līnija” veidota ar pārliecību, ka māksla ir tikpat sena kā cilvēce un kā cilvēka vajadzība izpausties un runāt krāsu, līniju, formas, ritma, gaismas un materialitātes valodā.
“Izstādes ideja ir tāda, ka mēs apskatām šīs tēmas, lai skatītājs var ieraudzīt, kā tas atspoguļojas kanoniskajā mākslā, kas ir ikonas, un kā laikmetīgajā mākslā. Jo ikonu gleznotājas, mēs zinām, ka ikonas ir liturģiska māksla, tā ir baznīcas māksla, bet, ja mēs ikonu iznesam ārpus baznīcas, tad viņa kļūst par vēsti kā mākslas darbs. Un arī ikonu gleznotājs, viņš ir kā sava laikmeta kolēģu laikabiedrs, laikmeta gleznotājs. Tas tad arī mūs vieno šajā izstādē,” stāstīja ikonogrāfe Evija Rudzīte.
Zelts ikonās ir garīgās realitātes un mūžības atspoguļojums.
Zelta krāsas fons ir kā gaismas vide, kurā iegrimusi pasaule un darbojas dievišķā enerģija un mīlestība, skaidroja Evija Rudzīte. Savukārt gleznotāja Ineta Freidenfelde ar zelta palīdzību slavē mazās radības un savieno laicīgo ar pārpasaulīgo.
Viņa atzīmēja: “Tas uzdevums, ko es sev esmu uzlikusi, gleznojot savus darbus, ir – parādīt mazo lietu, mazās dabas formas vērtību mūsu pasaulē. Teiksim, kaut vai šajā karantīnas laikā es gleznoju putnus, kuru dzīve būtībā nemainās. Viņus neietekmē cilvēku šausmas un izmisums. Es viņus caur šo zeltu kā mediju mēģinu, tas būtu skaļi teikts, ka tas ir sakralizēt, bet es mēģinu viņiem piešķirt šo viņu dzīves vērtību.”
Gleznotāja Marta Jurjāne savukārt stāstīja, ka meklējusi gaismas attēlojumu: “Ne tikai tādu impresionistisku, ko mēs redzam ārā, bet arī iekšēji, vai dievišķu gaismu. Teiksim, šī glezna tapa tādā dienā, kā ir šodien, kad ir tumšs, lietains, kad trūkst gaismas. Un tad es viņu gribu radīt savos darbos, lai viņa mirdzētu.”
Spēja zīmēt redzamo un iztēles pasauli piemīt tikai cilvēkam. Līnija ir ideju sākums visam, ko cilvēce savā ceļā radījusi, uzskata grafiķe Lauma Palmbaha.
Viņa sacīja: “Par lielajām lietām mani interesē simboli, ko var izveidot ar līniju, kas ir gan ar zīmuli tverta, gan arī atspiedumā veidota, jo manā izpratnē līnija ir bezgalīgs instruments, ar kuru var strādāt gan ar krāsu, gan ar grafisku zīmuli, gan arī iespiedumu tehnikās dažādās. Un līdz ar to šeit manos darbos ir manas domas, kāda ir līnijās veidota gaismas pilsēta.”
Izstāde “Zelts. Gaisma. Krāsa. Līnija” Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā Rīgā skatāma līdz 22. decembrim.
