Atklāt klausītājam jaunu skatījumu
Anna Marta Burve: Mūsu sarunu varētu sākt ap terminu "mākslinieciskais partneris", jo Latvijā šis termins mums nav pārāk pazīstams. Kā jūs to definējat, un kā tas atšķiras no, piemēram, viesdiriģenta?
Jērgs Vidmanis: Pirmkārt, jāsaka, ka man ir patiešām liels gods un prieks tik cieši sastrādāties ar "Sinfonietta Rīga". Mūsu sadarbība ilgst jau daudzus gadus, līdz ar to arī pirms tam tā bija mākslinieciskā sadarbība. Taču, sākot ar šo brīdi, tā būs vēl intensīvāka, jo viesošos biežāk un nākamo trīs gadu laiku būšu visai klātesošs, kā arī būšu vairāk iesaistīts koncertprogrammu veidošanā. Man tas ir svarīgi, jo uzskatu, ka koncerta programmas izveidošana arī ir, vārda vistiešākajā nozīmē, komponēšana.
Mēs liekam skaņdarbus kopā tā, lai tie viens otru iedzīvinātu un klausītājiem atklātu arvien jaunus aspektus, skatījumu.
Piemēram, man ļoti patīk klasiskus vai romantiskus skaņdarbus apvienot ar mūslaiku mūziku, šī koncerta gadījumā – manis komponētu opusu. Es esmu patiešām, patiešām pārliecināts, ka gan orķestrim, gan klausītājiem noteikts laikmetīgās mūzikas skaņdarbs izklausīsies pavisam citādi apvienojumā ar iepriekšējo gadsimtu mūziku. Arī otrādi – Mendelszonu apvienojot ar mūslaiku mūziku, viņš izklausīsies citādāk. Līdz ar to arī šī ir svarīga manas mākslinieciskās partnerības daļa. Es gaidu to ļoti un uztveru nopietni.
Manuprāt, tā ir ļoti interesanta ideja par noteiktu skaņdarbu kombinēšanu un apzināšanos, ka atkarībā no kombinācijas, gan viens, gan otrs, izklausīsies pilnīgi citādi. Ja šajā programmā nebūtu Mendelszona, bet, piemēram, Šūberts – gan Šūberta, gan jūsu mūzika, gan visa koncerta, gan individuālo skaņdarbu kontekstā izklausītos citādi, un arī sajūtas, emocijas būtu citas.
Es tā uzskatu, jā. Man pagātnes mūzika ir ārkārtīgi svarīga, taču ne tīri nostalģiskā veidā. Es neatskatos uz iepriekšējiem gadsimtiem un nedomāju, ak, toreiz bija tik skaista mūzika. Nepavisam. Mana doma ir, šī mūzika vēl joprojām mums ir svarīga, un tajā arī šodien slēpjas daudz kā radikāla. Tik tikko mēģinājām Mendelszona piekto, "Reformācijas", simfoniju. Tai ir slavens un skaļš nosaukums, taču tā netiek atskaņota tik bieži, kā citas viņa simfonijas. Daudzi mūziķi man sacīja, ka viņi to spēlē pirmo reizi. Taču, pat ja tā būtu populārāka un tiktu atskaņota vairāk, manā pieredzē ir tā, ka, ja tu pat visslavenākās Mocarta simfonijas uztver nopietni, iedziļinies to disonansēs un konsonansēs, pievērs uzmanību struktūrām un to izteiktajā individualitātē, niansēs, tad tā patiesībā ir izteikta mūsdienu mūzika. Tāpēc šī koncerta programmas kombinācija manās acīs ir izteikti jēgpilna.
Es biju sajūsmā par jūsu pieminēto Piekto simfoniju. Līdzīgi kā pāris mūziķi arī es to šodien noklausījos pirmo reizi. Tas, kas mani sākotnēji pārsteidza, bija, protams, simfonijas nosaukums – Reformācijas –, kas nes līdzi tik daudz konteksta un simbolikas. Taču vēl interesantāk man šķita fakts, ka pats Mendelszons ir sacījis, ka šī simfonija ir re minorā, tomēr, klausoties šajā opusā, re minors nav nemaz tik klātesošs. Daudz klātesošāks ir Re mažors. Kā jūs skatāt šo re minora un mažora aspektu šajā simfonijā?
Es priecājos, ka jūs man to pajautājāt, jo pat daudzās koncertprogrammu afišās šeit parādās re minors, citur atkal Re mažors. Daudzi izvēlas par labu mažoram, taču es tam nedaudz iebilstu. Tas tāpēc, ka simfonijas pirmā daļa ir ārkārtīgi spēcīga, un tā burtiski iemieso re minora tonalitātes būtību. Mēs ar orķestri šodien runājām, – kādus citus simfoniskos skaņdarbus, kas radīti šajā tonalitātē, mēs zinām? Tā ir Bēthovena 9. simfonija, Šūmaņa ceturtā, Bruknera devītā. Tie ir monumentāli mūzikas piemēri, un es uzskatu, ka Mendelszons ir absolūti vienā līmeni ar šo komponistu opusiem, iemiesojot to pašu tumsu, neziņu un spēku, ko iepriekš nosauktie darbi. Neaizmirsīsim arī Mocarta "Rekviēmu".
Tātad pirmā Mendelszona simfonijas daļa – ļoti spēcīga. Turklāt viņš ar muzikālo materiālu ir ļoti strikts. Tik strikts, ka piedzīvoja neveiksmi ar Parīzes orķestri, kuri tā arī pateica – mēs šo simfoniju nespēlēsim, jo tajā ir par daudz kontrapunkta un ne miņas no melodijas. Ne miņas no melodijas?? (izbrīnīts)
Tas taču ir Mendelszons ar visskaistākajām melodijām arī šajā simfonijā!
Viens no lielajiem melodiķiem pasaules mūzikā.
Es piekrītu. Tātad pirmā daļa – spēcīga un ar garu, garu ievadu re minorā. Tad nāk Re mažors ar tēmu, ko, starp citu, Vāgners daudz izmantojis gan operā "Rienci", gan "Tanheizerā", bet jo īpaši "Parsifālā". Un tas ir ļoti dīvaini, jo viņš savulaik rakstījis patiešām briesmīgus tekstus par Mendelszonu, un tad viņš mierīgi paņem Mendelszona melodiju un iepin to savā mūzikā atkal un atkal. Mana teorija ir tāda, ka viņš neienīda Mendelszonu. Visticamāk, viņš viņu apskauda, varbūt arī dziļi apbrīnoja.
Man liekas, ka Vāgners, savu personību veidojot ap revolucionāra garu vai anarhistu, pamatīgi pārspīlēja un savu pompozitāti reizēm kā aktieris pat piespēlēja.
Jā, absolūti. Vņš mūzikas materiālu ņēma visur, daudz arī no Karla Marijas fon Vēbera. Man nav nekā pret Vāgneru, es viņu dziļi apbrīnoju. Kā gan citādi? Atminos, ka Leonards Bernstains, būdams ebrejs, reiz izsacīja visskaistāko epitetu par Vāgneru. Viņš teica: "Es ienīstu Vāgneru, bet es ienīstu viņu, esot uz ceļiem."
Atgriežoties pie mūzikas, Vāgners daudz ņēmis no Vēbera. Vāgnera orķestra skaņa patiesībā ļoti līdzinās Vēbera "Burvju strēlnieka" skaņai, un Vēbera mūzika dzima 20 gadus pirms Vāgnera. Arī Mendelszons šo mūziku pazina.
Nu mēs esam nonākuši pie Mendelszona simfonijas otrās daļas. Tās radīšanas laikā viņš ciemojās manā dzimtajā pilsētā Minhenē un savai māsai Fanijai vēstulē raksta, cik šokēts bijis par pieredzētajām bavāriešu katoļu ceremonijām. Viņš esot piedzīvojis vienu šādu ceremoniju, kurā skanēja nopietna, minorīga mūzika. 20 metru attālumā bavāriešu tautas mūzikas grupa esot spēlējusi īstenu folkmūziku. Viņa pārsteigums bija par to, ka Bavārijā, Minhenē, katolicisms tik dabiski savijas ar tautas mūziku, tām abām skanot pat vienlaicīgi. Otrajā daļā viņš ir iedvesmojies tieši no šī aspekta. Tai ir brīnišķīga vidusdaļa, kurā principā ir iemiesota bavāriešu jodelēšana. Pagājušā gada septembrī šo simfoniju diriģēju Berlīnes filharmoniķiem un kopumā viņiem pateicu, ka šajā vidusdaļā ir jāspēlē jodelēšana. Viņiem tas patika, taču tas nav viegli – tu dzirdi šo simfoniju, un tā sākas dramatiski, nopietni, minora skaņkārtā. Tad nāk otrā daļa, un tas ir kā pliķis pa seju. Tu nespēj noticēt, ka tik gaiša mūzika var tikt pretnostatīta absolūtai tumsai divās daļās. Šo fenomenu mēs daudz dzirdam Mocarta mūzikā. Ne par velti Šūmanis reiz nodēvējis Mendelszonu par viņlaiku Mocartu. Piemēram, Mocarta klarnetes koncerta otrā daļa ir tik emocionāla, ka gribas raudāt. Bet tad nāk fināls bez pārtraukuma – tev asaras ir jānoslauka, jo dzīve turpinās. Tagad ir jāsmaida. Un tas ir šokējoši!
Ticības kartes daudzās puses
Vai jūs teiktu, ka šī simfonija ir kā Mendelszona domu, meklējumu dienasgrāmata par dažādu un citādu ideju iepazīšanu, izpēti?
Es ietu vēl tālāk – tā parāda viņa ticības karti un runā par reliģiju. Tieši par to es vēlos parunāt, jo trešā daļa nepārprotami ir saistīta ar jūdaismu. Tēma sākas ar izraēliešu tautas melodiju. Tātad tā ļoti skaidri ir autobiogrāfiska ebreju pieredzes un reliģijas daļa. It īpaši rečitatīva laikā. Tas ir brīdis, kad Jēzus mirst. Vai varat to iedomāties? Tas notiek īsi pirms reprīzes, un šī reprīze liek raudāt no saviļņojuma. Tad ir interesanti aizdomāties, ka Mālers šo daļu būtu izvērsis 20 minūšu garumā. Mendelszonam tās ir trīsarpus minūtes, bet viņš pasaka visu.
Te gan vēlos uzsvērt, ka ne viens, ne otrs variants nav labāks par citu. Taču Mendelszonam tas ir ļoti raksturīgi – īsi, kodolīgi, bet jēgpilni pateikt, tas esmu es, Mendelszons, un šis ir tas, kam es ticu ar visu savu dvēseli.
Tad nāk fināls ar Lutera korāli – "ein feste Burg ist unser Gott" / "Dievs kungs ir mūsu stiprā pils".
Šajā brīdī ir skaidrs – Mendelszons tic abējādi. Viņš ir ebrejs un vienlaicīgi viņš tic arī protestantu Dievam, luteriskajam Dievam.
Šis fināls noslēdzams ar svinīgu Re mažora skanējumu – "es ticu Dievam!". Taču vienalga, par šīs simfonijas oficiālo tonalitāti, manuprāt, saucams re minors. Jo, ja nebūtu pirmās daļas ar savu spēku un re minoru, tad nebūtu arī visa pārējā, ieskaitot fināla Re mažoru.
Klausos jūsos un domāju par visām daļām un to, ko tās pārstāv, iemieso. Vai jums neliekas, ka simfonijas koncepcija ir ārkārtīgi avangardiska Mendelszona laikam?
Zināt, mums ir diskusijas Eiropas valstīs par ārzemniekiem, kuri ierodas mūsu valstīs, un viņiem mēdz būt pat divas pases. Tad mēs jautājam, bet kurai tautībai tad tu īsti piederi? Tas sevī iemieso domu, ka tev vajag izlemt par labu vienai. Taču Mendelszons skaidri mums pasaka, ka ir iespējamas divas identitātes. Pat Mendelszonam nav pretruna savā simfonijā rakstīt ebreju un protestantu daļu vienu pēc otras, jo viņš tic abiem virzieniem.
Es zinu, ka Mendelszona māsa Fanija bija tā, kas šo simfoniju nosauca par "Reformācijas". Viņi abi nāk no ebreju ģimenes. Kāpēc viņa to nenosauca kādā ebreju svētajā tekstā? Šis ir svarīgs vēsturiskais aspekts, kas pavērš mums plašāku skatu ne tikai uz paša Mendelszona ticībām, bet arī vidi, kultūrvidi, kādā viņš dzīvoja savas ģimenes kontekstā.
Pilnīgi noteikti. Šī simfonija tika rakstīta Fanijas 19. dzimšanas dienai. Vai tas nav brīnišķīgi? Viņš tiešām mīlēja savu māsu. Nedēļas nogalēs viņi ieturēja brokastis, un tad kā bērni saviem vecākiem spēlēja veselas ainas no Šekspīra drāmām. Tas ir neiedomājami! Un Mendelszons arī zīmēja, gleznoja. Viņam ir skaistas skices ar Itālijas, Šveicas ainavām. Šis universālisms mākslā, manuprāt, vēlāk tika pazaudēts. Mendelszons komponēja, spēlēja instrumentu, diriģēja, gleznoja... Šodien tas jau šķiet vecmodīgi, bet es ar to ļoti identificējos. Man mēdz jautāt, nu, bet kas tad jums ir tā prioritāte? Komponēšana, klarnetes spēle vai diriģēšana? Kas es esmu? Es vienkārši esmu šajā mirklī, un visi trīs aspekti man ir vienlīdz svarīgi. Tie visi ir saistīti ar mūzikas radīšanu.
Kad izdzird Mendelszona vārdu, ja vien neesat viņa daiļradi dziļi pētījis, pastāv stereotips, "Ak, Mendelszons... dziesmas bez vārdiem... skaistas melodijas... tāda vienkāršība..." un nekā vairāk. Kāpēc, jūsuprāt, pastāv šis stereotips? Viņa koncepcijas un pasaules skats pavisam neliecina par vienkāršību.
Es pat gribētu teikt, ka vieglums, vienkāršība ir pats grūtākais mākslā. Ir cilvēki, kas nievājoši pasaka, "es ko tādu pats varētu uzgleznot, es arī varētu tādu melodiju uzrakstīt". Tad kāpēc tu to nedari?
Vēl joprojām uzskatu, ka rakstīt vienkārši ir sarežģīti, jo katra nots ir svarīga. Arī instrumentācijas kontekstā Mendelszons ir brīnišķīgs. Viņam bija tā iespēja orķestra priekšā stāvēt teju katru dienu. Turklāt viena no labākajiem – "Gewandhaus" – orķestra priekšā.
Ieraudzīt lielāku skaistumu
Pievērsīsimies jūsu skaņdarbam šajā programmā – "Meklējot fūgu". Skaņdarba nosaukums manī raisa nostalģiskas sajūtas par studiju laiku.
Šo skaņdarbu rakstīju, jo manī bija radusies nepilnības sajūta.
Visi mani kompozīcijas skolotāji bija teikuši: ak, kontrapunkts ir ārkārtīgi svarīgs un tas ir nopietns, un tu to vēl ilgu laiku nesapratīsi. Tamdēļ es biju savā ziņā iebiedēts un kontrapunktu it nemaz nelietoju savā mūzikā. Tad, vairākus gadus vēlāk, es sāku ar to strādāt arvien vairāk un vairāk.
Tātad jūs atradāt savu fūgu.
Savā ziņā atradu, un man tas nāca ļoti grūti. Uzskatu, ka viena no sarežģītākajām lietām mūzikā ir rakstīt kontrapunktu.
Vai jums liekas, ka tas ir grūti, jo tajā ir tik daudz noteiktu likumu par to, kā tas jāraksta?
Tieši tā, un šie likumi ierobežo, tu vairs nejūties brīvs savā mākslā. Kad es biju jauns, domāju, eh, polifonija mani par daudz ierobežo, bet es gribu būt brīvs kā putns – nerakstīšu to. Taču, kopš esmu sācis integrēt polifoniju savā mūzikā, esmu atradis vēl lielāku brīvību un radošajā pasaulē spējis iet arvien dziļāk un dziļāk. Es sapratu, ka agrāk biju strādājis nedaudz "pa virsu", un tad atnāca kontrapunkts. Tas ir tāpat, kā tad, kad redzi skaistu ūdeni un baudi saules starus tā virsas atspīdumā... Un tad pēkšņi tu ieraugi visu to, kas ir zem atspulga, tu redzi dziļāk, vairāk, un tas ir vēl lielāks skaistums par to, kas virs ūdens.
Šis skaņdarbs – "Meklējot fūgu" – ir viens no maniem svarīgākajiem opusiem tieši tādēļ, ka tas man nenāca viegli.
Vai jūs teiktu, ka savu fūgu var atrast trenējoties? Būtībā rakstot vienu fūgu pēc otras? Vai tomēr tas nāk ar pieaugšanu un nobriešanu prātā?
Manā gadījumā tas bija par nobriešanu. Studiju laikā es vienkārši nebiju gatavs polifonijai. Šobrīd es nevaru savu dzīvi bez tās iedomāties.
Minūti pirms tikāmies uz šo sarunu, es komponēju savu jauno mežraga koncertu un uzrakstīju kontrapunktu.
Mūzikas skolā uzaugu kā instrumentāliste – man īsti nebija darīšanas ar vokālo mūziku, līdz ar to, klausoties to, es reiz novēroju, ka lielāku uzmanību pievēršu tam, kā teksts izklausās, nevis tam, ko tas pasaka. Jums kā komponistam teksta saturs noteikti ir svarīgs, bet vai jūs mēdzat pievērst uzmanību arī teksta dabiskajai melodijai, skanējumam bez konteksta, satura?
Man arvien svarīgāk ir, lai mūzika, vokālā mūzika, rodas no teksta tā, it kā tu to runātu. Visvairāk es priecājos par dziedātājiem, kuru tekstu saprotu. Protams, reizēm tas ir grūti, un dažreiz patiešām svarīgs ir melodijas skaistums. Taču es tiešām uzskatu, ka vēl lielāks skaistums rodas, ja tekstu saproti vai vismaz jūti, ka dziedātājs saprot teksta būtību. Manā skaņdarbā dziedātāja ir gan kā stāstniece, gan instrumentāliste. Tāpat arī instrumenti – tiem reizēm jāskan kā cilvēka balsij, un tad viņiem savā starpā vēl ir jāsaplūst.
Taču pašā būtībā visas šī skaņdarba muzikālās tēmas ir radušās no teksta ritma. Filozofs Nīče, kritizējot vāciešus 19. gadsimtā, reiz teica: viņiem nav ne jausmas, kā jālasa teksti. Viņš sacīja, ka senajos laikos, romieši un grieķi nebūtu pat iedomājušies, ka kāds tekstus varētu lasīt pie sevis, prātā. Viņi tos lasīja skaļi.
Radot mūziku, arī man tas ir kļuvis par svarīgu aspektu – es tekstu lasu skaļi, dažreiz izdziedu un retu reizi arī iznīcinu. Reizēm es izjaucu tekstu pa zilbēm un tad atkal salieku kopā.
Dīvainā kārtā man tas atgādina rokmūziķi Deividu Boviju, kurš arī savus tekstus jauca, sajauca, ārdīja un lika kopā no jauna. Reizēm pat divus dažādus tekstus sajaucot vienu ar otru tā, ka radās jauns teksts. Tas pavisam noteikti ir viens no galvenajiem Bovija ģēnija aspektiem. Iespējams, ka šis arī ir viens no aspektiem, kamdēļ jūsu darbs mani uzrunāja.
Un Mocarta "Burvju flautā" lapu lapām ir milzīgs daudzums nošu, kur Papageno un Papagena dzied "pa... pa, pa, pa" ... un viss! Tas praktiski ir absurds, vai ne tā? Ļoti dadaiska ideja no Mocarta puses. Viņš pierāda, ka mūzikā reizēm nemaz nav vajadzīgs daudz teksta, un vienlaicīgi viņš uzraksta Rekviēmu. 7. daļa, "Lacrimosa", izriet tikai un vienīgi no teksta.
Mūsu sarunas noslēgumā – uz ko būtu jābūt gataviem klausītājiem, apmeklējot koncertus piektdien un sestdien?
Rīgas publikas lieliskums slēpjas viņu zinātkārē. Rīgā esmu atskaņojis klasicistisko, romantisko, arī moderno mūziku, un publika tās prot klausīties ieinteresētā un arī klusā veidā, kas nav mazāk svarīgi. Cilvēki arī skaidri tev liek noprast, ja kaut kas nav paticis. Es ceru, ka pēc šīs koncertprogrammas klausītāji sapratīs, izlaidīs sev cauri to, ko dzirdējuši. Sajutīs, cik visi šie skaņdarbi ir vienoti. Šie skaņdarbi uzdod vienus un tos pašus jautājumus, bet beigās sniedz dažādas atbildes. Manā skaņdarbā es uzdodu jautājumus par Dievu, tā konceptu. Es pat jautāju, vai mēs tam varam ticēt? Savas mūzikas noslēgumā es atbildu ar: jā – mēs varam ticēt. Taču skaņdarbs noslēdzas ar tukšu kvintu – īsti nav skaidrs, vai skan minors vai mažors... Un es tomēr vairāk sliecos uz to minoru. (smaida)
Savukārt Mendelszons uz šiem pašiem jautājumiem atbild ar jā, un skan svinīga Re mažora skaņkārta. Un viņš atkārto – jā, Dievs ir vislielākais spēks. Savā ziņā tā ir reliģiska programma, kā dievkalpojums, bet vienlaicīgi tas ir tāds pats simfoniskās mūzikas koncerts kā jebkurš cits. Tātad tas būs dievkalpojuma un īstena vakara koncerta sajaukums. Es domāju, ka tas būs ļoti interesanti un sniegs priekštatu par manām nākamo trīs gadu programmām ar "Sinfoniettu Rīga". Būs viens vakars, kurā mēs spēlēsim tikai Mocarta mūziku, bet citos lielākoties mēs mūsdienu mūziku apvienosim ar pagātnes mūziku.
Es ļoti, ļoti ticu tam, ka mēs visi varam iegūt daudz jauna ne tikai no jaunās, bet arī tā saucamās "vecās" mūzikas. Tāpēc aicinu klausītājus nākt uz koncertu.
Man patiešām ir liels gods un prieks par šo koncertprogrammu, kas aizsāks trīs gadu ciešas attiecības ar šo orķestri. Nemaz nerunājot par to, ka esmu laimīgs atgriezties Rīgā. Šodien nedaudz pastaigāju pa Vecrīgu, un šajā pilsētā esmu iemīlējies. Es tā neteiktu, ja tā nebūtu patiesība. Tādā gadījumā es klusētu un neko neteiktu. Man patiešām šeit patīk būt. Mani simpatizē šejienes mentalitāte un tradīcija. Zināt, jau pēc sava pirmā koncerta Rīgā sapratu, ka jūsu publika ir izlutināta. Jums ir fantastiska mūzikas dzīve šeit, un man ar to jau tagad ir visai tuvs kontakts, par ko esmu ļoti lepns.
