Arnis Krauze: Lībiešu krastā, Miķeļtornī, viņš daudziem vietējiem bija labāk pazīstams kā Straumju Jānis, nevis savā īstajā uzvārdā. "Straumes" bija mūsu raidījuma viesa Jāņa vectēva mājas. Pamatīgas lībiešu saknes šim Jānim ir gan no tēva, gan mammas puses, bet viņš pats palīdzējis iesakņoties un sazarot pamatīgam mūsu jaunāko laiku diriģentu pulkam. Romāns Vanags, Ārijs Šķepasts, Sigvards Kļava, Uldis Kokars, Mārtiņš Klišāns, Māris Sirmais, Ivars Cinkus, Mārtiņš Ozoliņš, Ints Teterovskis, Aigars Meri un arī Jānis Ozols, Jurģis Cābulis – viņiem visiem viņš ir skolotājs un daudziem arī pirmais diriģents. Zēnu kora skanējums Latvijā nav iedomājams bez Jāņa Erenštreita. Krietnu laiku vadījis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas zēnu kori, vēlāk dibinājis un vadījis Rīgas Doma kora skolu, bet tālajā 1960. gadā viņa pirmais koris kā kormeistaram un 18 gadus jaunam topošajam diriģentam bija Ventspils remontu un celtniecības kantora vīru koris. Es saku labdien Jānim Erenštreitam. Jāni, sveicināti!
Jānis Erenštreits: Labdien!
Jāni, šobrīd pasaulē tie nemiera vēji ir tikpat spēcīgi un neganti kā tie, kas skrien no dižjūras pretī Miķeļbākai, augstākajai bākai Baltijā. Kā Miķeļtorņa ciemā dzimušais Jānis Erenštreits šobrīd stāv pretī šai nemierīgajai ziņu jūrai, kas bango pasaulē?
Ar zināmu satraukumu, tāpēc, ka mēs joprojām nekā nevaram paredzēt, kā tas mūsu lielais kaimiņš rīkosies. Manuprāt, viņš pietaupa diezgan lielas riebeklības vēl, lai tā iespējams skaudri un brutāli tos pašus ukraiņus, pirmām kārtām, mīcītu, un mēs nezinām par viņa apetīti. Izskatās, ka viņam ir tāds veiksmes periods tur, sakarā ar varbūt to, ka mēs te, civilizētā pasaulē, tie, kam ir vara, ka mēs pārāk daudz solām un par maz palīdzam. Vienkārši ir dramatiski noskatīties. Mēs šad tad redzam tos ukraiņu mazos, saspraustos karodziņus, tā ir karogu jūra parasti, un mēs ne vienmēr aizdomājamies, iespējams, aiz katra tā karodziņa ir viens nogalināts ukraiņu jauneklis spēka gados. Ja to visu tā pavērtē, cik jau ir nogalināti, cik ir sakropļoti, cik ģimenes ir sakropļotas…
Es neteiktu, ka es tieši par sevi uztrauktos tik ļoti, bet es uztraucos, kas būs ar mūsu bērniem, mazbērniem. Kopumā arī ar mūsu valsti, ar visu mūsu Eiropas Savienību, ar visu civilizēto pasauli, jo mēs redzam, ka tās rezerves lielajam kaimiņam ir diezgan spēcīgas.
Jāni, mēs šodien daudz runāsim par zēniem, par ziedošajiem zēniem, un no pagājušās vasaras, no Dziesmu svētkiem, man tāds viens no spilgtākajiem emocionālajiem brīžiem ir satikšanās ar ukraiņu zēniem. Šeit bija pie mums viesos uz Mežaparka skatuves Ukrainas zēnu koris. Man bija iespēja ar viņiem tikties, un viņos es redzēju tādu milzīgu patriotismu, apņēmību un degsmi. Redzot šos mazos ukraiņu puikas, man bija pilnīga pārliecība, ka ukraiņiem viss izdosies.
Es arī tā gribētu cerēt. Mums kopumā ir ļoti sena draudzība gan ar šo zēnu kori, kas cita starpā ir bijis mūsu starptautiskā festivāla "Rīgas Doms" viesis.
"Dudaryk" ir kora nosaukums.
Jā, "Dudaryk". Viņi ir gan no rietumu Ukrainas, bet tādas ļoti ģimeniskas attiecības man bija ar Kijivas zēnu kori un diriģentu. "Zvonoček" – zvaniņš acīmredzot. Viņa meita ilgus gadus dziedāja arī cita starpā valsts korī, latviešu valodu viņa iemācījās, man liekas, divu mēnešu laikā. Vēl tagad manas meitas ar viņu vairāk kontaktējas. Mēs esam baudījuši arī ukraiņu ārkārtīgi viesmīlīgo uzņemšanu. Zēnu koris ir nepārtrauktā mainībā, bet ar vienu sastāvu mēs nobraucām… Konkretizēsim, tad, kad Mārtiņš Klišāns bija, teiksim, tāds padsmitgadīgs vai varbūt deviņgadīgs, apmēram tādā vecumā, mēs nobraucām pa Dņepru no Kijivas līdz Melnajai jūrai un atpakaļ ar vienu tādu pasažieru kuģīti. Bija ārkārtīgi skaists laiks, un visās pieturās mēs tik daudz esam spēlējuši futbolu, peldējušies un tā tālāk. Vienīgais ienaidnieks mums toreiz bija tās, kas nāk virsū augļiem, lapsenes, bet citādi tik ārkārtīgi skaisti. Ziniet, kur vislabāk skan? Tieši tajās slūžās, kad kuģis no iepriekšējā zemā līmeņa iebrauc slūžās iekšā, un tad to ūdeni pumpē, lai kuģis tiktu pacelts līdz nākamajam līmenim. Tur ir ārkārtīgi laba akustika. Ja sākumā tie pasažieri ķēra visi šausmās galvu: "Ak, Dievs, 40 puikas, nu ir viss atvaļinājums pazaudēts…" Tad beigās katrs gribēja vienu puiku vismaz ņemt savā ģimenē. Nu jā, tas bija ļoti jauki un neaizmirstami. Viņi ir sirsnīgi, ukraiņi, un cik viņiem bagātīga daba – iespraud zemē un aug pats no sevis viss.
Žēl, ka ukraiņu puikām tagad tāda ir tā bērnība. Visi šie kara dārdi un viss.
Viņiem arī ir ļoti skaistas tautasdziesmas, viņi te [ukraiņu zēnu kori] ir rīkojuši koncertus. Ne tikai festivālu ietvaros, bet viņiem ir bijuši arī atsevišķi solo koncerti. Ārkārtīgi skaistas ir tautasdziesmas ukraiņiem, to nevar salīdzināt. Viņiem ir cita mentalitāte. Viņi nebļaustās dziedot, ļoti izjusti dzied. Jā…
Par dziedāšanu un dziedāšanas vēsturi arī jūsu šī brīža rūpes ir un darbs. Top vai pat jau finālā ir, cik es saprotu, viens pamatīgs rakstu darbs, kuram jūs veidojat ievadu, par mūsu dziedāšanas tradīciju, bet, ja es pareizi saprotu, tieši raugoties uz bērnu un jauniešu dziedāšanu?
Jā. Kādam tas jādara ir.
Par ko būs grāmata vai pētījums?
Tā būs par latviešu skolu dziedāšanas svētku vēsturi. Būtībā tā jau ir labi fiksēta, ja ņemam tos formālos ietvarus, teiksim tā, nu kaut vai pieķerot klāt 1948. gadu, kad bija padomju pirmie dziesmu svētki, un tur jau pirmajos gados kopā dziedāja arī bērnu kori. Tad jau oficiālais sākums ir 1960. gads, kad notika pirmie skolu un jaunatnes Dziesmusvētki. Bet Latvijas skolās dziedāšana sākās daudz, daudz senāk. Tas kādam ir jāatgādina un jāpasaka, kas ir bijuši tie cilvēki jebšu personības, skolotāji, kas ir veicinājuši dziedāšanu mazās skolās, kuras faktiski par skolām vēl nevarēja saukt, jo toreiz, teiksim, ja mēs ņemam kādus 1860. gadus, meklēja kur vien kādā kaktiņā varētu sarūmēt kādus 12 bērnus un nosaukt to par skolu. Bet tur bija arī dziedāšana klāt. Līdz ar to jāpēta pietiekams materiāls, kas ir pieejams, un nav nemaz fiziski jānonāk bibliotēkā – ļoti labi visas vecās avīzes ir pieejamas. Ir jāpēta, kas bija tie cilvēki, tās personības, kad parādījās tās skolas, sākot jau ar Cimzi, teiksim, un tā tālāk. Bija visi šie semināri, un bija arī sponsori, kas vienu daļu kādu centīgu latviešu jaunekļu palīdzēja arī izskoloties par skolotājiem. Tie jau bija tādi, varētu teikt, universāli [skolotāji]. Tas pats Cimze, mēs tā domājam, ka viņš bija tāds dziedāšanas skolotājs, un viņš tikai tur pazīst notis un māk meldiņu iemācīt, bet tie jau bija tādi skolotāji, kas mācēja visu. Viņi bija labi matemātikā, izglītoti valodās un tā tālāk.
Jūs jau divreiz piemināt Cimzi, un ne velti arī grāmata par Jāni Cimzi šobrīd ir studijā uz galda jūsu priekšā. Tas arī ir pamatīgs jūsu darbs, kas tapa uz jūsu 75 gadu jubileju.
Man ir tikpat sirma galva, varbūt vēl sirmāka, kā Cimzem, esmu viņu pārdzīvojis, un man gribējās par viņu visu izstāstīt gan tādā dokumentālā nozīmē, gan arī tādā cilvēciskā stāstā, kā viņš kā puika tika pamanīts. Pateicoties tam, ka vecāki viņam tomēr bija drusku situēti, vagara amatā, viņi varēja atļauties mājās klavieres. Tās gan nebija klavieres, tās bija tādas mazas ērģelītes. Bet Raunas baznīcā par labu uzvedību viņš tika pie mācītāja, kurš deva viņam savas stundas, kad viņš varēja vingrināties ērģeļspēlē. Galu galā Valmieras un Valkas semināri nav iedomājami bez Vidzemes muzikālās attīstības skolās. Biedrību kori faktiski nāca no draudzes skolām, kas Vidzemē bija ļoti izplatītas.
Tad tur visi iegūst cienīgu izglītību skolotāji, un, lūk, tur tad arī radās koru kustība.
Mēs jau varētu arī uzskatīt, ka 1868. gadā, kad pirmo reizi [Juris] Neikens sapulcēja sešus vīru korus dārzā, tur bija arī 120 bērnu no apkārtējām draudzēm, bet tā ķibele ir tāda, ka tā bija ļoti saulaina diena, un tie bērni pārāk ilgi tika noturēti mēģinājumā, un..
Sagura.
Jā, sākās… Teiksim pieklājīgi – sagura, un viņš viņus noņēma.
Kopš tiem laikiem uz mūsdienām – mūsdienās bērnu un jauniešu skolu dziedāšana arī vairs nav iedomājama bez skolēnu dziesmu un deju svētkiem. 2020. gadā Covid-19 dēļ svētki diemžēl nenotika, un ir viena paaudze, kura ir izlaidusi šo Dziesmusvētku ciklu. Vai un kādu ietekmi tas atstās?
Nu jā, tas ir diezgan dziļas pēdas atstājis, jo, kā jūs pareizi pieminējāt, vesela paaudze nav šo te prieku… To jau vārdos nevar izstāstīt, tas ir katram jāizjūt – tas katra bērna ceļš uz to kora dziedāšanu, kamēr viņš sāk sajust, ka arī viņa dalība tur ir ar pievienoto vērtību, kamēr tā saskaņa rada tādu gandarījumu un prieku sirdī no daudzbalsības, pieņemsim, kad viņi saprot, ka tur diriģents ieliek arī tādu saturiski dziļumu iekšā, kas nogulsnējas viņu sirdīs. Kur nu vēl visi piedzīvojumi, kad viņi pieredz kā citi dzied, un kā mana balss iederas tajā tūkstošu dziedātāju saimē. Tas ir vārdiem neizsakāmi. Ja to nedabū tā izbaudīt, teiksim, jau no pašas bērnības, tad stāstīt var vienu, bet labāk ir būt klāt. Es tagad dzirdu no jaunākajiem kolēģiem, ka viņi nav zaudējuši ticību, bet mums jārēķinās ar to, ka nu mazlietiņ viss… Sastāvi un dziedātāju skaits nav tik liels koros. Mēs zinām objektīvos iemeslus, un tas nav tāpēc, ka kādam tur negribas, ka kāda maza skoliņa pastāv, bet objektīvi…
Nav to bērnu.
Mēs esam palaiduši garām, ka dzimstība ir katastrofāli samazinājusies, un tur ir visa tā nelaime, un tur vajadzētu visas galvas likt kopā, kā no šīs demogrāfiskās bedres izkļūt laukā.
Bet Jāni nākamvasar mūsu dziedošie jaunieši pulcēsies kopā – 13. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki notiks 2025. gada vasarā. Dziesmusvētki, protams, ir tradīcija, bet tradīcijas mainās. Mēs jau redzējām lielajos Dziesmusvētkos ļoti daudz diskusiju un pat strīdu, kuras dziesmas jādzied, kuriem koriem ir jādzied, kam ir jādiriģē. Par ko tik tur nestrīdējās. Arī par to, vai ūdeni var nest iekšā Mežaparkā vai nevar. Šajās visās diskusijās, kas ir lietas, kuras jūs redzat, ka tiešām tām ir jāmainās? Un kuras ir tās vērtības, kuras jūs redzat, ka nevajadzētu aiztikt?
Man gan jāpiemetina, ka šādi strīdi ir bijuši visos laikos. Ja mēs atceramies tādas dižākas personības, ko katrs noteikti zina, Emilis Melngailis, piemēram, savā laikā ir aktīvi tādu opozīciju veidojis, un par repertuāru mūžam ir bijušas cīņas, ko likt un ko nelikt lietā. Tā faktiski nekad arī nebeigsies, bet tā savā sirdī, ko es gribētu mūžīgi aizstāvēt… Latvijas jaunatne ir ārkārtīgi talantīga. Ja mēs paskatāmies, kādos tikai festivālos un konkursos, cik dažādi un dažādās jomās visur piedalās mūsu jaunieši. Mājās sēdētāju skaits nav tik liels.
Bet Dziesmusvētki ir atšķirīgi, un mēs tos nedrīkstam pārvērst līdzīgi kā, teiksim, ir viens tāds festivāls, vienalga, kur un kādā tur rajona centrā, uz skaisti izbūvētas un ērtas estrādes, un tur vai popmūzikas pavadījumā vai ar tādu repertuāru…
Tā ir viena lieta, un es to nenoniecinu, jo katrā novadā ir savi līderi, un ar viņiem var dziedāt un sadziedāties, un tā tālāk, bet Dziesmusvētkos kopš seniem laikiem mums viens no tiem kritērijiem ir bijis a cappella skanējums. Es gribētu tā apgalvot, ka latviešiem tomēr ir tāda īpašāka sadzirdēšana un īpašāka prasme šajā a cappella dziedāšanā, īpaši ar kaut kādu priekšnojautu, ka vēl drusku ir jāpārvar tās grūtības. Pirmajā brīdī liekas, ka tā dziesma ir, nu.. Arī pēdējos Dziesmusvētkos bija tā, ka man meita zvana: nu kas to izdomājis, kas tā par dziesmu. Es pateikšu skaidri – tā ir Jančevska "Koki". Kādā trešajā mēģinājumā viņa zvana: pap, zini ko, mums tā dziesma patīk. Es domāju, ka mums vienkārši ir jāsabalansē tas, lai būtu tā a cappella sadaļa, lai šī prasme un tā mentalitāte saglabātos. Tā a cappella skaņa – dzidra, tīra, īpaši bērnu balsīm, kad bērni pārliecinās, ka tādu skanējumu nevar atrast nekur internetā vai kur citur.
Nākamvasar Mežaparkā diriģents Jānis Erenštreits būs bērnu un jauniešu priekšā?
Nē, nebūšu. Vienreiz pašam arī tā godīgi ir jāpasaka – pietiek. Es negribētu tagad sevi šaustīt. Ja es tā sevi mēģinātu sadalīt kaut kādās sadaļās, tad, es tā domāju, ka manī pedagoģiskā sadaļa varbūt būtu… Apsteigtu to diriģenta sadaļu. Iedomājieties, kopš 1995. gada es tā ikdienā neesmu ar to saistīts, un tomēr katrs arods, sauksim to tā, ir slīpējams katru dienu. Ikdienā tas viss ir jātrenē, un vēl varbūt nav tas atklātības brīdis pienācis, bet es varētu pasacīt arī tā, ka, salīdzinot ar to Cimzi, ja, kura vecāki viņam skaidri novēlēja to mūzikas ceļu, cik dziļu un tālu tas nekur tā nav aprakstīts, bet mana mamma vēlējās, lai es kļūtu par mežkopi, mežzini. No tīri tādiem praktiskiem apsvērumiem – tu dzīvosi savā mājā, tev būs savs zirgs, tu vienmēr būsi dabā. Man vecā tēva mājās bija ērģeles, viņš pats viņas uztaisīja. Viņš vispār varēja būt slavens inženieris, jo viņš ārkārtīgi daudzās.. Jā, viņam vienīgajam ciemā bija arī elektrības ģenerators, kas saražoja elektrību. Bet mums bija tāda audzināšanas hierarhija iedibināta, tāda kārtībā, ka ieejot vectēva mājās, tev gandrīz bija jānostājas tādā miera stājā, bez šaubām, ka vecais tēvs man bija jāuzrunā uz jūs, man bija jānoņem cepure.
Tas bija mammas tētis, ja?
Mammas tētis, jā, un nedrīkstēja pie viņa iet istabā, ja viņš tur strādāja. Savā bērnībā es ne reizi nedabūju tā dzirdēt, nu, palaidni, panāc, izmēģināsim tagad šīs ērģeles. Man bija tā – vectēva istabā ieiet nedrīkst. Mani mīļie vecāki ir ļoti daudz darījuši manā labā, bet šajā lietā varēja būt citādāk ievirzījusies tā bērnība. Līdz ar to par šīm lietām es sāku stipri vēlāk domāt, kad tomēr man pašam kaut kādas klapes atnāca vaļā, un pats es lēmu braukt un stāties iekšā, un nu ir tā, kā ir.
Jūs nokļūstat Ventspilī, Ventspils mūzikas skolā, un pats pirmais arhīva ieraksts, kurā ir Jāņa Erenštreita vārds presē minēts, ir tālā 1960. gada oktobra laikrakstā "Padomju Venta". Raksta nosaukums ir "Ar jauneklīgu sparu". Lūk, kā šis raksts sākas: "Ja gribētu izcelt kādu remontu un celtniecības kantora vīru kora īpašību, tad liekas, ka šo kolektīvu vislabāk raksturo jauneklīgs spars. Arī gadu ziņā lielākais vairums šī kolektīva dalībnieku ir jauni, un tāds ir arī kora diriģents Uldis Salmiņš un kormeistars Jānis Erenštreits. Jaunību, kā zināms, raksturo tieksme darboties, augt un aizraut sev līdzi gados vecākos." Tālāk seko apraksts par šī celtniecības kantora vīru kori. Lūk, vien 18 gadi jums, es tā rēķinu, un jūs kļūstat par kora kormeistaru.
Taisnību sakot, Uldis Salmiņš bija mans skolotājs, un faktiski es pat nezināju, ka esmu tādā godā kā kormeistars. Es vienkārši… Dažkārt viņš man uzticēja apmācīt balsis un laikam ļāva arī kādu dziesmu nodiriģēt koncertā. Ka man ir bijis arī tāds pagodinājums, ka es esmu skaitījies kormeistars, tas ir ļoti jauki.
Tā ir pirmā reize, kad jūs esat presē piefiksēts ar vārdu un uzvārdu. Nākamā reize, Jāni, seko 1962. gadā – arī laikrakstā "Padomju Venta", un raksta nosaukums "Dzied revolucionāru un veterānu koris". Tajā teikts: "Vērojot mūzikas dzīvi Ventspilī, šajā rudenī iepriecina aktivitāte ar kādu pašā sezonas sākumā daudzi kolektīvi atsākuši darbu. Šo kolektīvu vidū viens no aktīvākajiem ir revolucionāru un kara veterānu koris, kurš jau 21. oktobrī nodeva publikas vērtējumam gatavu programmu. Koris atstāj patīkamu iespaidu, vairums no koncertā atskaņotajām dziesmām skanēja pārliecinoši, ar labu izjūtu. Pareizu ceļu programmas izvēlē gājis kora diriģents Jānis Erenštreits, ieslēdzot programmā labākās no jaunajām padomju komponistu dziesmām, kā arī pie mums mazāk dzirdētas aizrobežu revolucionārās dziesmas."
Vienreizēji!
1962. gads. Jāni, kāda ir jūsu sastapšanās ar revolūcijas veterāniem Ventspilī?
Viņi mani atrada, un es nebūt nevairos un nekaunos. Tur bija ārkārtīgi sirsnīgi cilvēki. Viņi nekad neplijās virsū man ar kaut kādām revolucionārām, teiksim tā, idejām. Viņi bija tik vienoti. Viņi bija tik azartiski. Viņiem nekad nekas nebija par grūtu. Es nedomāju, ka tas mani kaut kādā veidā iespaidoja kaut kādā tādā idejiskā ziņā. Viņi vienkārši ar prieku un patiku darīja savu darbu, viņiem patika dziedāt. Dažkārt es dzirdēju arī no viņiem kādus tādus piedzīvojumus. Es nezinu, vai kāds no viņiem bija arī pie Ļeņina stāvējis klāt, tik tālu tās sarunas neaizgāja, bet mums pat vienreiz bija koncertu ceļojums uz kādu no Lietuvas mazpilsētām, kur bija līdzīga tipa koris, un viņi tur labi sapratās savstarpēji. Tas bija tāds moments manā dzīvē, bet viņi bija tik labestīgi, ka armijas laikā viņi man, liekas, divas reizes atsūtīja pat paciņas ar ēdamo. Ar tiem maniem vada biedriem, bez šaubām, ātri viss pazuda, bet visi priecājās līdz ar mani, ka man ir tik ārkārtīgi vērtīga paciņa atsūtīta. Tur bija iekšā tā laika salami desa, ko varēja dabūt tikai laikam pa blatu, es nezinu kā tas bija. Tie bija ļoti sirsnīgi cilvēki, un man nav ko par to… Es nenožēloju un nekautrējos.
Manā dzīvē tā bija tāda spilgta lapaspuse, kad jauns čalītis saprotas ar veciem, pieredzes bagātiem cilvēkiem, un viņi mani nevienā brīdī netika skrullējuši, lai es tur stātos kaut kur un tamlīdzīgi.
Atgriežoties no armijas, jūs iestājaties Mūzikas akadēmijā un satiekat arī Bauskas piena kombināta darbinieces. Arī viens fragments, mazs citāts no laikraksta "Komunisma Ceļš", kuru izdeva Bauskā 1970. gadā: ""Jau sen man nedeva mieru doma par kora dibināšanu, taču vienmēr kaut kā pietrūka. Visgrūtāk, protams, bija atrast labu diriģentu. Šogad 2. maijā paies divi gadi, kopš mums ir koris, ir jauns, enerģisks diriģents – Vītola konservatorijas diplomands Jānis Erenštreits," tā pastāstīja Bauskas piena kombināta arodbiedrības priekšsēdētājs Nikolajs Dreimanis, kad kombināta klubā uz kārtējo iknedēļas mēģinājumu sanāca sieviešu kora dalībnieces. Dziedātāju vidū daudz pazīstamu seju – pārdevējas un iestāžu darbinieces, bet visvairāk, gandrīz 20, piena kombināta strādnieces."
Jā, tāds fakts arī ir bijis, un tas gan nav ļoti garš manā dzīvē, bet atkal mani atrada. Es nezinu. Tas pats arodbiedrības boss, tas Dreimanis, viņš pats pēc dabas bija tik ārkārtīgi sirsnīgs, un faktiski viņš visu izdarīja to melno darbu, organizatorisko darbu, un vienmēr mēģinājumi sākās laicīgi, un visi sēdēja savās vietās. Vienīgi bija tas, ka tajā laikā sieviešu koriem vēl nebija tāds kopējais līmenis republikā, un es neteiktu, ka ļoti daudz dziedātāju būtu bijušas ar tādām iepriekš izkoptām balsīm. Kaut gan Bauskā ir ļoti labas, senas tradīcijas, ko seniors Hammers Kārlis savā laikā ir iedibinājis. Es neteikšu, ka tas bija ļoti viegli, tādā ziņā, ka man pret vokālo skanējumu, kad es biju vēl pavisam sīks, man bija pat pretenzijas drusku pret manu mīļo māmuliņu. Viņa dziedāja ar tādiem piebraucieniem, un es to vēl nepratu tad izskaidrot, kad es biju mazs puika. Tikai vēlāk es to sāku saprast. Bet vīru koriem bija tāds periods, kad, teiksim tā, maz pieredzējuša vīru kora skanējums tika vērtēts augstāk par labi sagatavotu sieviešu kora dziedājumu. Mums diezgan ilgi nācās caur vingrinājumiem [strādāt], lai vispār tas tonis, tā skaņa veidotos kā viens veselums. Tas prasīja diezgan daudz pūļu.
Jūsu muzikālais mūžs un devums ir bagāti dokumentēts. Pirmais ieraksts, ko es atrodu Latvijas Radio fonotēkā, ir datēts ar 1970. gada maiju. Jānim Erenštreitam kā diriģentam tad jau ir 28 gadi, un šeit, Latvijas Radio, ir republikāniskās bērnu mūzikas vidusskolas skates ieraksts. Skaņu ierakstījis Igors Ivanovs, Jāņa Ivanova dēls, un pats pirmais jūsu darbs šeit radio ir pieteikts kā Volfganga Amadeja Mocarta "Burvju flauta". Toreiz, es saprotu, tie ieraksti jau bija dzīvie, un neko tur pārmontēt nevarēja, jo es saklausīju, ka divreiz viens vai divi puikas tā kreptīgi dziesmas vidū, Mocartam pa vidu, arī nošķaudās. Raudzījos uz jums, šo ierakstu klausoties, vai pirmo reizi to dzirdat?
Pirmo reizi, jā, bet te ir tas apstiprinājums. Te varētu tagad no mūsdienu viedokļa skatīties par to izpildījumu, par to izpildījuma līniju un tā tālāk, bet, runājot par tembru, man jāsaka vislielākā atzinība tā laika puikām, kuri tomēr to vokālo līniju iznesa tembrāli. Es viņus atpazītu starp daudziem citiem zēnu koriem. Tas ir tas tembrs, kas man ir tā kā etalons. To nevar sajaukt ar meiteņu vai kādām citām balsīm.
Nākamais ieraksts ir no 1971. gada. Emīla Dārziņa zēnu koris, diriģents Jānis Erenštreits. Ģederts Ramanis, Ojārs Vācietis, dziesmas nosaukums "Lai dzīvo sports".
Tie bija "TTT-Rīga" ziedu laiki, mēs gājām viņus apsveikt.
Ar šo dziesmu?
Jā. Baigais sprints tas bija, bet šī tematika ir ļoti svētīga katrā ziņā. Mēs ne tikai paši ļoti daudz sportojām ar kori, bet arī sekojām līdzi arī visām sporta aktivitātēm. Tā, man liekas, ka uz pasūtījumu tapa tas darbs. Bet sporta loma – es to gribētu īpaši izcelt. Ja es tagad citētu, teiksim, Jāzepu Vītolu no kaut kāda 1926. gada, viņam vienā brīdī paspurdza tāda greizsirdīga replika, ka jaunatne pārāk daudz aizņemas ar sportu, un tāpēc tai dziedāšanai tā kā drusku kaut kas mazāk tiek. Man gribētos teikt tā… Nevis gribētos, bet es ar pilnu atbildību saku: man vienmēr ir gribējies, lai tas sports ir. Respektīvi veselās miesās vesels gars. Es vienmēr gribēšu, lai mani puikas būtu sportiski, azartiski, veselīgi, un tāpēc mēs savās nometnēs lielākoties esam sportojuši.
Par tiem puikām runājot, es raidījuma ievadā minēju veselu virkni mūsu šī brīža diriģentu. Kad viņi bija mazi, kuri bija, sakiet godīgi, visžiperīgākie, visdauzonīgākie? Kurus jūs tā īpaši vaktējāt no tām mūsu slavenībām tagad? Es domāju, ka Māris Sirmais gan jau tad jau bija tāds ļoti nopietns un godīgs.
Prātīgs jā. Es varu no cita aspekta pasacīt, ka tie, kas sporta zālē skaļi līdzdzīvoja un gribēja bumbu, tā teikt, ar kaušanos grozā iedabūt, ka nemaz nebija tā, ka viņi bija pirmie, kam balsis nolūza vai bija mazspējīgi dziedāt. Faktiski tie tuntulīši drīzāk dabūja kaut kādas kaites un tā tālāk. Bet puikas zināja mēru. Es nezinu, man negribas tā nevienu izcelt. Tak Mārtiņš Klišāns ļoti dzīvs puika bija, bet ka viņš manā klātbūtnē būtu pārkāpis kādas robežas – tā man nav atmiņā. Jā, bet Māris Sirmais bija tāds pētnieks lauku. Viņš stāvēja blakus ar [vēlāko] akadēmijas prorektoru Valdi Bernhofu, un viņi… Atceros, vienā nometnē bija tāds dīķītis. Viņiem vienam rokā bija tāda burciņa, otram pudele, un viņi tur izmeklēja to faunu, kas tur dzīvo, kādas dzīvās radības vai vaboles, vai kaut kas tamlīdzīgs. Tad viņi nāca man rādīt, ko viņi atraduši. Viņiem bija arī tāds pētnieku gars. Bet mēs jau katru reizi centāmies arī to vietu, kur atrodamies, to apkārtni izpētīt. Tas noderēja pēc tam, jo atklājās, ka ne visiem puikām ar ģimenēm bija iespēja vasaru izbaudīt laukos un pie ūdens it sevišķi.
