Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" allaž bijis atvērts sadarbībai ar neakadēmiskās jomas mūziķiem, paplašinot žanru robežas, bet grupas "Raxtu Raxti" mūziku raksturo nebaidīšanās eksperimentēt ar dažādiem etnomūzikas instrumentiem. Savu muzikālo darbību "Raxtu Raxti" aizsāka ar Imanta Kalniņa daiļradi, izspēlējot to tautas mūzikai raksturīgā skanējumā. Koncertā 2. septembrī varēs dzirdēt Imanta Kalniņa dziesmas "Karsta mana jauna dziesma", "Rakstu rakstus", "Zanes dziesma", skanēs "Raxtu Raxti" dziesmas "Pūt, vējiņi!", "Rūtoj saule", ‘‘Ai, saulīte, mēnestiņi" un citas.
Muzikologi, raksturojot "Raxtu Raxtus", izmanto apzīmējumu "mūsdienu tautas grupa", kas atskaņo "tradicionālo un gandrīz tautas dziesmu". Kas ir šīs "gandrīz tautas dziesmas"? Mūziķu skatījumā tās ir grupas oriģinālkompozīcijas, kas skan kā tautas dziesmas, bet ir grupas radītas, izmantojot tautas dziesmu formulas, dainas un citus elementus. Te talkā nāk folkloras pieredze. "Kad tev jau asinīs ir visas tās formulas, atliek tikai pārbaudīt," sarunā Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Pa ceļam ar Klasiku" saka grupas mūziķe Kristīne Kārkle-Kalniņa. Savukārt grupas mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš norāda, ka arī Imanta Kalniņa kompozīcijas caurvij tautas mūzikas motīvi. Tomēr, lai arī skanējums ir līdzīgs tautas mūzikai, kā atzīmē Kārkle-Kalniņa, Imanta Kalniņa dziesmas ir sarežģītākas par tautas mūziku un nav tik viegli izdziedamas, kā tas šķiet no malas. "Te ir tā gandrīz tautas dziesma, bet es teiktu, ka tās ir tautas dziesmas, tikai rakstītas šajā laikā, un tikai laika pārbaude parādīs, vai viņas iesakņosies tautā," saka Kristīne Kārkle-Kalniņa.
Grupa desmit pastāvēšanas gadu laikā izdevusi piecus studijas albumus, attiecīgi mūzikas materiāls ir ļoti bagātīgs. Marts Kristiāns Kalniņš stāsta, ka dziesmas atlasītas, "vadoties pēc tā, kur mēs visvairāk varētu iesaistīt orķestri, lai orķestris var izspēlēties. Respektīvi, viens otru papildināt – orķestris mūs un mēs orķestri", tā programmā iekļauti gan pēdējo gadu veikumi, gan "vecās labās" grupas dziesmas. Mūzikas aranžiju veidojot, bijis nosacījums – pēc iespējas mazāk izmantot metāla pūšamos instrumentus un uzsvaru likt tieši uz stīgu instrumentiem, papildinot ar koka pūšamiem instrumentiem, tas uzticēts Emīlam Zilbertam.
Diriģents Normunds Šnē sākotnēji bažījies, kā izdosies tik skaniski piepildītos skaņdarbos iekļaut orķestri, tomēr Emīls Zilberts ar šo uzdevumu veiksmīgi ticis galā, par ko varēja pārliecināties Jelgavā izskanējušajā koncertā. Kristīne Kārkle-Kalniņa kā piemēru min Balkānu ritmos ieturēto skaņdarbu, kurš arī no akadēmiskiem mūziķiem prasa pilnīgu iejušanos šīs mūzikas tēlā: "Tas bija brīnišķīgi. Emīls bija lielu darbu izdarījis, orķestris kārtīgi papildināja riktīgu Balkānu tradicionālo mūziku, tieši stīgas veica lielu lomu." Marts Kristiāns Kalniņš, orķestrī darbojoties, pats novērojis, ka, ņemot vērā mentalitāti, mūziķi parasti ir ļoti nopietni, sejas izteiksmes nopietnas, bet, ja kaut kas patīk, tad lēnām parādās smaids, un tā noticis arī šajā reizē. Kristīne Kārkle-Kalniņa atceras, ka satraukusies par savu vijoļspēli, jo vijoli nespēlē klasiski, turklāt bieži apvieno ar dziedāšanu: "Mēģinājumā Normundam vaicāju, vai man jāpielāgojas. Normunds teica, ka nekādā gadījumā – katram jābūt ar savu raksturu!"
