Arnis Krauze: Raidījumu sākšu ar citātu no žurnāla "Liesma" 1986. gadā. Publikācijas autors ir Guntars Račs, un tajā viņš apraksta dažas savas satikšanās epizodes ar dziedātāju Igo Liepājas pludmalē un Doma laukumā Rīgā. "Neko nopietnu ar Igo šodien parunāt nav iespējams. Metamies peldēties. Igo ir labs peldētājs, viņam patīk nirt. Tā viņš nirst ne tikai ūdenī, bet arī paša dzīvē. Viņš nav pa virsu peldētājs, ja viņu kaut kas interesē, tad neliksies mierā, līdz nebūs visu līdz galam izpētījis un uzzinājis. Un te jau mēs klīstam pa Vecrīgas ielām. Esam Doma laukumā, blakus Radio ēkai. Strauji tuvojas jauniešu grupiņa, prasot autogrāfus. Es laižos, paspēj pateikt Igo un ir jau aiz lielajām durvīm, pa kurām viņš šogad iesoļoja kā Latvijas Radio solists."
Dziedātājs Igo arī šoreiz ir vēris lielās Latvijas Radio ozolkoka durvis un ir raidījuma "Laikmeta krustpunktā" viesis. Igo, esi sveicināts!
Igo: Esi sveicināts!
Latvijas Radio durvis, pati Radio māja un, protams, arī leģendārā ierakstu studija, šī vieta Vecrīgas sirdī, – kas tā ir tavā sirdī?
Nu vairākas epizodes man uzreiz uzplaiksnī atmiņā, kad es par to domāju, un pirmais, protams, ir 80. gadu sākums, kad šeit notika jau pirmie ieraksti: "Vēju muzikants" un "Sniega velns", un tanī skaitā arī "Zīlīte", Viļņa Krieviņa "Rokas". Jā, "Zīlīte" nupat bija ierakstīta. Neatceros, ko mēs šeit nācām darīt, bet es biju viens pats uz radio kāpnēm, un es domāju, ka tas stāsts ir ļoti daudziem māksliniekiem līdzīgs, kā man, ko es tagad stāstu, – pēkšņi man pretī nāk Raimonds Pauls…
Un?
Un viņš man paspiež roku. (smejas) Tas bija ārkārtīgi nozīmīgi, es to mirkli atceros, un viņš pateica komplimentu un kaut ko teica par "Zīlīti", nav vairs tik svarīgi… Es šo mirkli kopumā atceros. Tad, protams, bija laiks, kad mēs darbojāmies šeit ar "Remix", un es biju Latvijas Radio solists. Jā, vēl arī jau 2000. gados es vadīju gadus trīs šeit savu autorraidījumu, pat divus.
80. gadu vidus, "Remix" laiks, kāda bija toreiz tā studijas dzīve šeit? Es saprotu, ka studijas ieraksts bija dienu un nakti, laiks te esot bijis pa stundām rezervēts.
Jā, mājas tās bija. Tās bija īstas mājas, un dažkārt agri no rīta, dažkārt līdz vēlai, vēlai naktij… Ir arī daži skaņdarbi, kuri ir ieskaņoti naktī, kur pa logu esam izlikuši ārā mikrofonu, lai ierakstītu, ka skaņu režisors izgājis laukā paslauka ar slotu asfaltu. To mēs arī ierakstījām, un tam fonā vēl ieskanas vārnas ķērciens. Tas ir dziesmā "No rīta", un tas ir reāls ieraksts no rīta.
Igo, šī intervija tev ir atmiņā, kuru es raidījuma ievadā citēju? 1986. gads, žurnāls "Liesma", skat, te arī tāda Valta Kleina fotogrāfija – tu esi ar kājām gaisā.
Jā. (smejas)
Ir kaut kas vēl prātā no jūsu peldes Liepājā un staigāšanās pa Vecrīgu?
Nezinu, kājām gaisā es bieži stāvēju, un kaut kā tas bija tāds kaut kāds izlēciens tajos gados.
Bet šis ir tiešām interesants raksts, tas veids, kā Guntars Račs apraksta dažādas jūsu epizodes Liepājā un Rīgā. Šeit es atrodu arī tādu vietu aprakstā par tevi, kurā tev tiek vaicāts, lai tu noskaiti kādu dzejoli. Te ir tāds citāts: "Mammas un tēta bilde pie sienas karājas, mamma to noņem, kad ar tēti sarājas. Parājas, parājas, un atkal tā bilde karājas." Tāds tev dzejolis 1986. gadā žurnālā "Liesma".
Es to zinu.
Tas ir tavs vai tu to aizņēmies?
Tas tiešām ir mans, un savulaik Māra Zālīte ierosināja šo dzejoli un citus bērniem rakstītos dzejoļus iekļaut "Zīlītes" grāmatiņā, kuru bērni paši varēja izgriezt un sastiprināt, un tie bija 80. gadi. Nezinu, 1985. – 1986. gads. Var uzskatīt, ka tā ir mana pirmā super plānā grāmatiņa, bet pirmā.
Tev pirms 10 gadiem iznāca dzejoļu krājums "Debesis karstas", un dzejolī ir arī vārdi – "Kā baltiem diegiem šūta pasaule kopā turas". Šobrīd pasaulē un īpaši jau, ja domājam par Ukrainu, debesis ir ļoti karstas, un daudzas no vīlēm irst. Tavas sajūtas par to, kas notiek šodien?
Jā, dzejolis tapa, un pēc kāda pusgada faktiski varēja sajust to svelmi, kas sāka valdīt mums visapkārt. Diemžēl daudzi notikumi nav manis ietekmējami, un varu tikai par to pārdzīvot un apspriesties ar draugiem. Ir, protams, lietas, kur mēs varam teikt savu vārdu, un to arī gadījumā, ja mani uzaicina, ja pašam rodas arī kāda ideja, es arī daru un neliedzu savu palīdzību. Tomēr kopumā liekas, ka notikumi kaut kādā veidā rit savu neparedzamo vai kādam paredzamo, iespējams, gaitu, un manas iespējas ir pārāk sīkas, lai to ietekmētu, un varu tikai brīnīties un līdzpārdzīvot.
Cik daudz tu seko ziņām, kas saistītas ar Ukrainu? Vai arī tevi ir piemeklējis tas, ko daži sauc par tādu ziņu nogurumu no kara, un tu vairāk esi varbūt savā mākslas pasaulē?
Nē, es neesmu noguris, es aizvien gaidu labas ziņas, protams, saistībā ar ukraiņu panākumiem šajā netaisnīgajā karā, un ļoti, ļoti ceru uz veiksmīgu iznākumu.
80. gadu vidū un arī vēlākajos gados tu esi ļoti daudz izbraukājis bijušo Padomju Savienību. Daudz droši vien ticies ar krievu kolēģiem un auditoriju. Vai tev ir kāds skaidrojums, kādēļ tur tagad tik daudzi šo karu tomēr atbalsta?
Es domāju, ka tas ir informētības līmenis, izglītības līmenis un audzināšana. Vai arī tieši neaudzināšana, iespējams. Tas šobrīd ir rezultējies tajā, ko mēs ceļojot jau 80. gados redzējām Krievijā un ne tikai Krievijā, protams.
Kas ir tas, ko jūs redzējāt?
Nesakārtotība jebkurā jautājumā. Haoss, nesakārtotība, nekārtība jebkurā sfērā. Grūti to pat ir komentēt. Vienalga, no tā brīža, kad tu ierodies kādā viesnīcā vai koncertā, nu… Tajos laikos ar vieglu ironiju mēs to pieņēmām, norijām.
Pēc nedēļas, divām, kad bijām koncertējuši Maskavā, Ļeņingradā un vēl kaut kur, kad atradāmies Rietumberlīnē vai vēl kaut kur citur, un spējām sevī to visu transformēt, visas tās izjūtas… Kontrasti bija mežonīgi.
Tavā dzimtā, cik es paskatījos, ir gana daudz krievu tautības cilvēku, ir senči, kas ir dzimuši Krievijā. Tev pat pirmajā pasē kā tautība bija norādīta – krievs. Kādus tu redzi krievu cilvēkus šobrīd, gan tur aiz robežas, gan tos, kas dzīvo Latvijā un arī droši vien tavā paziņu lokā ir?
Jā, es esmu no tiem, kas uzskata, ka valodai nav nekādu problēmu, nav nekādas vainas, un, protams, ka saprotu arī, kas notiek sabiedrībā un it sevišķi tajā sabiedrības daļā, kura nemāk varbūt nodalīt lietas un nemāk analizēt situāciju.
Domāju, ka ļoti liela daļa krievu inteliģences ir vienkārši aizbēgusi vai nu sevī vai alkoholā, vai vienkārši prom no savas dzimtenes, un diemžēl tas nav noticis pirmo reizi Krievijas vēsturē.
Es arī Rietumos esmu ticies ar daudziem krieviem, kuri runā un domā savādāk. Mēs jau to visi zinām.
Nav daudz, bet tev ir arī dziesmas krievu valodā…
Man ir daudz.
It īpaši, protams, pēc Jūrmalas konkursa 1986. gadā. Tu vēl dziedāsi krieviski un krievu publikai?
Es to neizslēdzu.
Kam ir jānotiek, lai tā notiktu?
Nu kaut kam šausmīgi pozitīvam. Bet līdz 2014. gadam es salīdzinoši aktīvi pat tulkoju savus tekstus, dziesmu tekstus krieviski, tos ieskaņoju. Tie tika atskaņoti arī Krievijas dažādās raidstacijās. Es salīdzinoši bieži arī braucu uz Maskavu un piedalījos televīzijas raidījumos, lielos, nopietnos televīzijas raidījumos.
2014. gads simtprocentīgi pielika punktu tam visam, un mans pārstāvis Krievijā tika informēts par to, ka mani vairāk šī puse nesaista, neinteresē.
Igo, tu esi bijis Lāčplēsis, Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokoperā "Lāčplēsis". Uz krustcelēm mazs bērniņš… Šajos laikos kādu tu redzi Latviju pasaules krustcelēs, kur atkal cīnās Lāčplēsis un Kangars, labais un ļaunais? No šīs cīņas ir atkarīgs mūsu liktenis, šeit, Daugavas malā. Latvija pasaules krustcelēs?
Es aizvien to tēmu uztveru tā, ka
tā lielā cīņa jau tev pašam ir jāizcīna sevī un jāsaprot. Šā vai tā mēs katrs atbildam par sevi, par saviem vārdiem, par saviem darbiem, lēmumiem un par rīcību.
Tad ir, protams, ļoti labi, ja tev apkārt rodas cilvēki, tavi līdzdomātāji, ar kuriem, iespējams, ir vieglāk kaut ko risināt, bet vienalga – atceries, tu esi viens, un lēmums tev ir jāpieņem konkrēti.
Igo, par taviem darbiem šodien ir mans nākamais stāsts. Tas bija varbūt mēnesi atpakaļ. Zvana mans telefons, es paceļu, un otrā pusē es dzirdu Igo balsi. Kur tu dabūji manu telefonu, to es nezinu, bet stāsts ir par to, ka tu biji ļoti satraucies par Mežotnes pils nākotni. Es zinu, ka tu kopā ar domubiedriem mudināji sabiedrību pievērst tam uzmanību un pēc tam Imants Lancmanis, Rundāles pils ilggadējais saimnieks, un citi iesaistījās. Tavas domas, tavi darbi šobrīd ir saistīti ar tavu "Cepli", ar Mežotnes pusi? Kas ir tava rūpe šobrīd?
Sākšu ar to, ka pirms gadiem 10 mēs ar tevi, Arni, vadījām ļoti ilgu reportāžu no Jūrkalnes. Tas bija trešais maijs, mežonīgs aukstums, lija lietus, un dejotāji dejoja plikām kājām, un lielie kino prožektori radīja ilūziju un iespaidu par to, ka ir silta vasaras diena, bet mēs abi bijām pārsaluši.
Es biju jau aizmirsis, un Latvijas Televīzijā arī bija tiešraides ik pa brīdim.
Jā, tās bija daudzas tiešraides. No Jūrkalnes bija visvairāk tiešraides trešajā maijā – no rīta līdz vakaram, un no tiem laikiem man ir tavs telefons, un tu esi palicis prātā kā tāds ļoti labs gan sarunu biedrs, gan kompanjons tādā grūtā situācijā, uz kuru var paļauties. Tādēļ es arī tev zvanīju, tevi personīgi pazīstot, un faktiski izstāstīju to, cik tālu uz to brīdi mēs bijām tikuši. Diemžēl mainījās laiki un tu nevarēji vairāk līdzdarboties, bet…
Stāsts ir par Mežotnes pili.
Stāsts ir par Mežotnes pili un tās likteni šodien, jo tas ir bijis spožs no pirmsākumiem līdz laikam, kad notika karš, kad tā tika sabumbota. Protams, ir apbrīnojams arī tas posms, kurā Mežotnes pils ir atkal tapusi pieejama cilvēkiem. Diemžēl pēdējie četri, pieci gadi ir tādi, ka cilvēki Mežotnes pilī iekšā netiek, un līdz ar to vērtības, kuras tur aizvien ir redzamas, cilvēkiem nav pieejamas. Mēs to vēlējāmies mainīt un, šķiet, organizējot iniciatīvas grupu kopā ar Regīnu Deičmani, esam radījuši sniega bumbu. Šī sniega bumbas lavīna jau gāžas, un, paldies Dievam, tai ir ļoti pozitīva tendence.
Bet arī tava radošā dzīve tagad ir ar šo pusi saistīta? Tavs "Cepļa" projekts un citas ieceres.
Jā, it īpaši šobrīd, kad sezona ir sākusies, kad es vadu ekskursijas. Viena ekskursija ilgst pusotru stundu, un tiešām cilvēki brauc no visas Latvijas. Ir par ko stāstīt, ir ko redzēt, un visa vasara ir jau saplānota. Tur ir gan izstāžu atklāšanas, gan mūzikas vakari. Pārsvarā tās ir ceturtdienas, kad mēs atklāsim kādu jaunu izstādi, līdz pat vasaras beigām, un muzicēsim.
Mežotne, Mežotnes pils – tas ir gadsimtu garš stāsts, bet atgriežamies pie 80. gadiem, kad bija tavi pirmie lielie, muzikālie soļi grupā "Corpus" sākumā, gan arī pēc tam, protams, grupā "Līvi". 1980. gadā "Padomju jaunatnē" ir mazs apraksts par "Līviem": vokālinstrumentālais ansamblis; darbības vieta – Liepājas "Metalurga" kultūras pils; vadītājs – Juris Pavītols; solisti – Ingrīda Pavītola, Rodrigo Fomins, Laimis Rācenājs; dalībnieku vidējais vecums – 23 gadi. Te ir tāds garš apraksts par "Līviem", jo jūs esat piedalījušies nesen politiskās dziesmas festivālā. Te tiek rakstīts, ka publika jūs ir ļoti labi uzņēmusi, un te ir arī tāds citāts: "Viņi prot labi sastrādāties". Tas, ko esmu vēlāk dzirdējis par "Līviem", ir, ka ar to sastrādāšanu ir gājis kā nu kuru reizi?
Bet sastrādājāmies jau arī. Ja kādam jāpieņem lēmums par to, ka viņš nebūs strādātājs šādā kolektīvā, nu… Tas viss ir bijis. Ir bijuši kautiņi, reāli kautiņi.
Grupas dalībnieku vidū?
Jā, protams.
Bet tā bija vairāk tāda jaunības dauzonība, vai tur ir bijuši tiešām tādi radoši strīdi?
Ir bijuši radoši strīdi, ir bijuši strīdi ne par ko. Jāsaka, tā vide un situācijas, kuras mēs paši radījām, visu laiku bija tā kā uz naža asmens.
Es domāju, ka tikai tādēļ vien arī tā mūzika varēja rasties tomēr tik atšķirīga no tā visa, ko citi radīja tajā laikā Latvijā.
Mēs nonākam līdz 80. gadu vidum, konkrēti līdz 86. gadam, kas, manuprāt, pārskatot tavus dzīves pagriezienus un arhīvus, ir tāds svarīgs atskaites gads. Jūrmalā Vissavienības notiek jauno izpildītāju konkurss, arī tava satikšanās ar Raimondu Paulu, arī "Remix" projekts. Kas ir 1986. gads tavā dzīvē?
Jāsaka tā, ka šajā konkursā es piedalījos negribīgi. Bija tā, ka man pateica skaidri un gaiši, tev tur jābūt tāpēc, ka tu esi Latvijas Radio solists un viss. Nu un tad sākās tas, kas bija neglābjami, – šo tu drīksti, šo tu nedrīksti, šādas drēbes tev būs, šādas tev nebūs.
Bet garie mati drīkstēja būt? Tik gari man liekas, nebija pat Ļeontjevam?
Vispār jau nedrīkstēja būt. Nebija tik dramatiski kā 1982. gadā "Zīlītes" filmēšanas laikā, kad visiem mums bija gari mati "Līvos", bet tie tikai īpaši saveidoti un uztaisīti par īsiem.
Plus vēl uz skatuves jūs bijāt uzvalkos.
Jā, bet jāsaka godīgi, mani tur diezgan mēģināja apgraizīt un dažādi ierobežot 1986. gadā. Neskatoties uz to, iespējams, ka tieši tas, ka es paliku melnās biksēs, baltā kreklā, ļāva man arī dziesmas būtību, gan vienas, gan otras dziesmas būtību, parādīt vislabāk.
To visu translēja lielā centrālā televīzija, un tā droši vien tajā brīdī bija lielākā skatuve mūžā, uz kuras tu kāp.
Jā, un pagāja daži mēneši, un sākās ļoti, ļoti ilgstoši ceļojumi, koncerttūres pa visu Padomju Savienību, un milzīgas auditorijas. Viss, ko mēs varējām piedzīvot 80. gados, tas arī tika piedzīvots.
Igo, tāpēc es nebrīnos, ka Guntars Račs 1986. gadā ir fiksējis, ka tu stāvi ar rokām un kājām gaisā, jo laikam tas karuselis, kas tur veļās, ir kaut kas, ko tikai jaunībā var izturēt un piedzīvot.
Jā, tam jāpiekrīt.
Arī tālākā sadarbība ar Maestro Raimondu Paulu, "Remix" laiks un kopā arī ar "Remix" uzstāšanās uz dažādām skatuvēm, arī galvenajām skatuvēm Maskavā… Tava atpazīstamība un popularitāte aug ļoti strauji. Vai no tiem laikiem saglabājusies kāda fanu vēstule?
Droši vien ir, un visai ticams, ka tas atrodas pie manas mammas. Tajā pašā laikā visu saglabāt nebūtu bijis iespējams, jo
bija periods, kad es dienā saņēmu desmitiem vēstuļu no Padomju Savienības, no Vācijas, kur man arī izdevās, Rostokā uzstājoties, iegūt otro vietu un arī publikas galveno balvu.
Līdz ar to, protams, visai bieži arī nācās braukt uz turieni uzstāties un filmēties, un, protams, saņemt vēstules. Šeit pat, nākot uz Latvijas Radio studiju, es gāju garām pusstāvam, un mani vienmēr paaicināja ienākt tur iekšā, lai savācu savus desmitus vēstuļu. Uz dažām es arī atbildēju.
Šī uzvara Jūrmalas konkursā pēc tam pavēra iespējas doties koncertēt ne tikai austrumu virzienā, bet kaut nedaudz pieredzēt arī to Rietumu pasauli un televīzijas dzīvi, un ierakstus. Tu mini šo piedalīšanos Rostokas koncertā, no kuras ir saglabājies arī ieraksts, kur tu dziedi "Meitenei kafejnīcā" vācu valodā.
Ir vairākas lietas, ko es varu komentēt. Šis ieraksts nav no konkursa, tas jau ir televīzijā kādu mēnesi, divus pēc konkursa, bet Vācijā. Man ir Elitas Patmalnieces skatuves apģērbs, un tulkojuma jeb vācu valodā rakstītā dzejoļa autors ir Māris Melgalvs.
Kāda bija tā pieredze būt Vācijas televīzijā?
Tas bija ievērojami savādāk. Tieši tāpat kā, protams, viss, ko mēs redzējām uz ielas un izbaudījām festivāla organizācijā. Nenoliedzami.
Noskatoties šo fragmentu, man likās, ka tu tajā laikā droši varēji stāties blakus, es nezinu, Dīteram Bolenam un "Modern Talking" dziedāt. Joks ne joks, bet tu reiz kādā intervijā esi teicis, ka, ja nebūtu piedzimis un dzīvojis Padomju Savienībā, bet, piemēram, Rietumu pasaulē, tavas iespējas un dziedātāja, mūziķa karjera būtu krietni savādāka.
Loģiski, mēs katrs varam domāt, un katram ir bijusi izvēle dzīvē, ar ko nodarboties. Mūsu žanrā to redzēt un saprast nebija grūti. Tad, kad līdz mums nonāca kaut vai filma par "Abbu", mēs ļoti labi varējām saprast… Varēja jau varbūt nepatikt tas mūzikas stils, kaut ko citu gribējās ikdienā klausīties, bet to, kādas ir iespējas, dzīvojot demokrātiskā vidē mūziķim, to mēs visi varējām novērtēt, protams.
Tad jau tuvojas atmodas laiks, 80. gadu otrā pusē un 1988. gads, protams, arī ir svarīgs gan Latvijas vēsturē, gan tavā radošajā biogrāfijā. Zigmārs Liepiņš, Māra Zālīte, rokopera "Lāčplēsis"... Lāčplēša loma, atmoda, 1988. gads, kas no šī perioda tev prātā?
Jā, tas tiešām ir perioda sākums, un es domāju, ka daudziem mūziķiem, it īpaši tiem, kas bija iesaistīti grandiozajā tā laika Lāčplēša uzvedumā, tas arī bija tāds situācijas pārvērtēšanas laiks un arī kaut kādā savas lomas pārvērtēšana visā tajā, ko mēs jūtam visapkārt, ko varam ietekmēt. Neapšaubāmi arī man tas bija tā.
Kino kadros var redzēt uzvedumu, kas bija Burtniekos, tas laikam vēl ir tas sākums…
Pati pirmā reize, kad vispār šī rokopera tika…
Jo es skatos, ka tu vēl ieskaties lapiņā nedaudz tekstu.
Jā, tādēļ, ka tā bija pati, pati pirmā reize, kad bez tērpiem, bet tomēr visā garumā rokopera tika atskaņota. Es no šī koncerta atceros ļoti skaidri vienu cilvēku, kuru es redzēju starp rindām, tas bija Edgars Liepiņš, kurš, izslējis galvu, ļoti, ļoti, ļoti uzmanīgi klausījās un skatījās uz skatuves notiekošo.
Tagad arī, pavērojot šos kadrus, var just, var redzēt, ka cilvēki ir gluži kā pārņemti, kā sastinguši, viņu acu priekšā notiek kaut kas vēl nebijis. Tās pārmaiņu sajūtas un Lāčplēša stiprā balss…
Mēs jau paši bijām kā vēl nekad nebijuši…
Tad ir 2000. gada 16. maijs. Šoseja Talsi – Stende – Kuldīga, 25. kilometrs, aptuveni 9.00 no rīta. Tava dzīve mainās ar kājām gaisā.
Jā, tā bija. Protams, ir grūti samierināties ar iespējām, kuras tu zaudē – vai uz brīdi vai mūžu, bet tāda ir cilvēka dzīve. Kaut ko mēs iegūstam, kaut ko zaudējam.
Labi, ka paliku dzīvs, un aizvien esmu ļoti pateicīgs visai Latvijas sabiedrībai, kura nāca talkā, metās palīgā.
Protams, tajā laikā visu cieņu ārstiem, kuri momentāni reaģēja un izdarīja visu, lai šodien, pēc 24 gadiem, mēs ar tevi varētu par to runāt.
Es, Igo, daudz tevi par šo notikumu negribu turpināt, bet tas, ko tu vēlākajos gados intervijās esi teicis, ir, ka tev galvenais bijusi apziņa, ka tu tur toreiz ne pie kā nebiji vainīgs un ka izdevās visiem palikt dzīviem, arī kaķim, kas bija mašīnā.
Jā, Daiga sasita celi, blakus man sēžot, nu kaķi atradām pēc diviem mēnešiem.
Vienīgi tev esot bijusi nožēla, ka tas otrs autovadītājs pēc tam nav izrādījis nekādu tādu īpašu interesi par tavu veselību vai…
Jā, nevis nekādu īpašu, bet nekādu interesi. Jāsaka tā – kas ir bijis, bijis. Dzīve, paldies Dievam, man ir ritējusi uz priekšu, un arī uz skatuves.
Bet vai tu juti savu kolēģu un sabiedrības atbalstu toreiz?
Jā, es to jutu, un, protams, saņēmu arī daudz vēstuļu. Kad pie manis varēja nākt cilvēki, es satiku arī daudz iepriekš nesatiktus cilvēkus, kuri nāca pie manis un palīdzēja man izķepuroties.
