Ieva Siliņa: Vai mūzikas cenzūra ir kaut kas, kas attiecas uz okupācijas laiku Latvijā, vai tomēr vēl pastāv?
Edgars Raginskis: Padomju laiki sen aizgājuši ir tikai pie mums. Šķiet, ka tepat austrumu robežas otrā pusē padomju laiki ne tikai nav aizgājuši, bet atgriezušies Staļina laiki. Ķīnas Komunistiskā partija un kontrole pār naratīvu šajā valstī ir aktuāla vēl arvien. Mūzikas cenzūra ir pastāvējusi tik sen, cik pastāv mūzika. Piemēram, pirmatnējo cilšu sabiedrībā viens dziedāja, otrs uzrūca, ka nesanāk un uzšāva, ja neklausīja. Tas ir viens no visnotaļ skarbas cenzūras veidiem. Ja nopietni, tad ne tik ļoti izteiktā laikā, bet mūzikas cenzūra izpaužas vēl arvien. Lielākā sazobe ar cenzūru ir tieši cilvēka pārdomās par savu materiālās labklājības nodrošināšanas iespēju un pašcenzūru.
Kā mūzika tiek izmantota propagandai un valstisku mērķu sasniegšanai?
Vai tad mēs Dziesmu svētkos neizmantojam mūsu dziesmas kā propagandu? Jebkuros organizētas sabiedrības apstākļos mūzika tiek izmantota kā līdzeklis noteiktu ideoloģisku mērķu sasniegšanai, un tas nav ne labi, ne slikti. Tas tā vienkārši ir. Mūzikai šāda funkcija kā parādes, kā patriotisma veicināšana, kā nācijas vai kādas citas sociālās kopas vienošana ir gan. Cita lieta, ka mūziku izmanto citu mērķu sasniegšanai, ko kopš 90. gadu sākuma varējām vērot Krievijas Federācijā. Tur, aizsedzoties ar saukļiem "nejauksim mākslu ar politiku vai mūziku ar politiku, vai sportu ar politiku", visas nosauktās disciplīnas tika izmantotas Krievijas Federācijas publiskā tēla spodrināšanai pasaulē un pašapziņas vairošanai vietējo iedzīvotāju vidū.
No otras puses, tieši caur mūziku apspiesti cilvēki var izteikt savu vēlmi pēc brīvības.
Jā un nē. Piemērs ir "Pērkona" dziesmas Latvijā un Juris Kulakovs, kura diemžēl jau vairs nav ar mums, bet varētu ļoti daudz pastāstīt par padomju laika cenzūru. Juris ar saviem domubiedriem neakadēmiskajā mūzikā diezgan plaši saskārās ar to, ka viņu radošā brīvība un izvēlētā dzeja tika negatīvi uzlūkota no varas iestāžu puses. Tā ka, jā, mūzika var kalpot par patvērumu, bet tas, kas bija iespējams 80. gadu otrajā pusē lielā mērā pateicoties Mihaila Gorbačova īstenotajai "glasnostj" jeb atklātības un "perestroikas" jeb pārbūves politikai, tas Latvijas teritorijā noteikti nebija iespējams 50., 60. un 70. gados. Tādēļ mēs šāda veida plaši pazīstamas latviešu grupas no septiņdesmitajiem zinām mazāk, varam runāt par "Menuetu" un slaveno dziesmu par to, ka savējie sapratīs, ka dziesma ir kliedziens.
Vai ir vēl kādas grupas, ko tu gribētu izcelt?
Es jau varētu izcelt pāris grupas, bet diemžēl tur ar pameklēšanu nebūs līdzēts, jo šo grupu ieraksti nav saglabājušies. Iespējams, esi dzirdējusi par ārtroka grupu "Katedrāle", ko 60. gadu beigās nodibināja Gunārs Šimkus, Vestarda Šimkus tētis, un Vilnis Šmīdbergs. Viņi kopā ar bundzinieku Eināru Raibo un domubiedriem izraisīja apvērsumu kontrkultūras segmentā, ko interesēja populārā mūzika. Savulaik Mārtiņš Brauns Mellužu estrādē, kāpjot pāri žogam, lai tiktu uz izpārdoto grupas "Katedrāle" koncertu, esot dabūjis miesas bojājumus. Spēcīgas, spilgtas un neordināras parādības Latvijas mūzikas atmiņā ir arī lappuses, kas saistītas ar grūtākiem mirkļiem, brīvības ierobežošanu un bieži vien ar traģiskiem brīžiem. Vilnis un Gunārs no grupas "Katedrāle" vēl ir mūsu vidū, bet Einārs Raibais, kurš esot bijis super spics džeza bundzinieks, apzinājās, ka džezu viņš Padomju Savienībā nespēlēs, tāpēc, ka "tas, kurš šodien spēlē džezu, rīt nodos dzimteni", bija arī citi izaicinājumi. Einārs drīz pēc grupas darbības pārtraukšanas tika atrasts bez dzīvības pazīmēm kādā kāpņu telpā. Vai tas bija viņa paša solis, vai kāds viņam "palīdzēja"? Ej nu sazini.
Vai pastāv arī tāda labā cenzūra?
Cenzūra ir neatņemama parādība jebkurā sabiedrībā un eksistē pilnīgi visās politiskajās sistēmās. No pētnieciskā skatupunkta nav valīdi vērtēt – labs vai slikts. Cenzūra var būt produktīva vai destruktīva. Es savā doktora disertācijā, kas ir par mūzikas cenzūru Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, arī uzdodu pētniecisku jautājumu – kāda bija destruktīvā un varbūt arī negaidīti produktīvā cenzūras ietekme uz latviešu komponistiem.
Kāda ir destruktīva cenzūra?
Destruktīvā cenzūra ir tā, kas aizliedz rakstīt mūziku noteiktā estētikā vai aizliedz lietot noteiktus vārdus. Džezs, modernisms Padomju Savienības pirmo okupācijas gadu laikā Latvijas teritorijā. Kaut vai [Klods] Debisī, impresionisms, absolūti nevainīgi, bet ar "Rietumeiropas postošo ietekmi" un "pūstošo Rietumu graujoši neaudzinošo ietekmi" un uz saulainās padomijas pilsoni ietekme varētu būt uzskatāma par destruktīvu.
Kā izpaudās cenzūra Padomju Savienībā?
Cenzūrai bija daudzi un dažādi ietekmes mehānismi. Tādi tiešās cenzūras gadījumi, kad komponists ir ko radījis, bet cenzors atnāk un saka: "nē, nebūs!", bija salīdzinoši reti. Padomju cenzūra no cenzūras demokrātiskās sabiedrībās vai monarhijās atšķīrās primāri ar to, ka tajā bija ļoti liels nenoteiktības un nezināmo elementu īpatsvars. Piemēram, lāgā nezināja, kurš ir cenzors. Cenzoriem bija jāveic ļoti komplicētas darbības ar sarežģītu atskaitīšanās režīmu saviem priekšniekiem.
Cenzējamo priekšmetu vai kultūras vērtību mēdza iznīcināt. Par to tika veikta atskaite cenzūras žurnālā, kas tika nodots priekšniekam. Pēc gada tika iznīcinātas arī šis cenzūras žurnāls, to sadedzinot, līdz ar to dokumentālu apliecinājumu padomju laika cenzūrai ir ārkārtīgi maz.
Tas man un kolēģiem, kuri nodarbojas ar cenzūras pētniecību, ļoti apgrūtina darbu. Destruktīvā cenzūras iedarbība bija tā, ka, būdama maskēta, nekonkrēta un ar mūžam mainīgu cenzējamo vienumu vai cenzūras kritēriju un parametru kombināciju, tā radīja tādu kā šizofrēnisku paranoisku iedarbību uz radošām personībām, kuras tā īsti nesapratu, ko tad mēs varam darīt, ko mēs nevaram darīt? Iznīcinās tavu darbu, laupīs tavas iespējas uzturēt savu ģimeni. Iespējams, sekas kādu transgresīvu darbību rezultātā var būt vēl postošākas. Cenzēšanas praksē tika iesaistīti cilvēki, kuri to labprāt nebūtu vēlējušies darīt, piemēram, radošo apvienību valdes, mūzikas un literāro izdevniecību darbinieki, koncertu organizāciju pārstāvji, diriģenti, interpreti. Katram cilvēkam šādā situācijā varēja rasties nepatīkama satikšanās ar kādu no Galvenās literatūras pārvaldes vai varbūt ar kompartijas centrālkomitejas kultūras daļas kādu referentu, vai kultūras ministrs varēja izsaukt viņus pie sevis uz pārrunām un, jā, tu pats pret savu gribu varēji kļūt par ļauno spēlētāju. Padomju cenzūras specifika, kas jāpatur prātā, ir tā, ka cenzūra padomju laikā bija ļoti grūti identificējama, tieši cenzūras aparāts. Tās darbības principi arī nebija skaidri. Vienlaikus cenzūrai pakļauto priekšmetu skaits nemitīgi kāpa un cenzūra izplatījās ārpus institūcijas ietvariem, ar savu darbību ietekmēja daudzu cilvēku morālos kompasus.
Kādai mīlestībai pret mūziku jābūt, lai šādos apstākļos radītu!
Rakstīt mūziku jau varēja, cik vien vēlies. Pa kluso mājās, liekot atvilktnē. Bet, ja vēlējies to publiski atskaņot vai ieskaņot, vai izdot, tad situācija bija radikāli atšķirīga. Šeit ar disidentiski kategorisku pieeju produktīvs rezultāts panākams nebija. Visu cieņu maniem priekšgājējiem, kolēģiem un kolēģēm, kuri izmantoja sistēmas piedāvātās iespējas, lai pa aplinkus ceļiem panāktu produktīvas mūzikas atskaņošanas gadījumus.
Kāda ir produktīva cenzūra?
Produktīva cenzūra sakņojas jaunajā cenzūras teorijā. Ja iepriekš bija liberālais piegājiens cenzūras pētniecībā un marksistiskā cenzūras teorija, kas to kritizē, tad jaunā teorija apvieno visus iepriekšējos komponentus un pārvērtē savstarpējās attiecības starp cenzūrā iesaistītajām pusēm un vispār starp sabiedrības locekļiem. Sava loma tajā ir franču postmodernistiem, Mišels Fuko savā pētījumā "Seksualitātes vēsture" pievēršas tam, kā cenzūras ierobežojumi provocē jaunu komunikācijas formu, jaunu diskursu, jaunu žanru. Rodas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kas bagātina jau esošo valodu un saziņas formas ar kaut ko līdz šim vēl neizpētītu. Tas rada gan jaunas, interesantas komunikācijas formas, gan radoši izaicina māksliniekus, tajā skaitā komponistus, jo viņiem ir jāmēģina ar aizplīvurotiem līdzekļiem vai aizplīvurotā veidā nodot ziņu auditorijai un tas savukārt audzina arī auditoriju, jo tev ir jāspēj ziņu atkodēt. Protams, ka, mainoties laikiem un aizvirzoties pagātnē kādreizējam sabiedrības iekārtām, zināma daļa auditorijas vairs nespēj atkodēt noteiktus komunikācijas slāņus tāpēc, ka tie ir paredzēti zinātājiem.
Kā mūsdienās ir ar cenzūru?
Cenzūra turpinās, kaut arī mūsu Satversmē ir minēts, ka cenzūra ir aizliegta. Ir dažādi ierobežojumi, kas kontrolē vārda brīvību, un es esmu par tiem, bet tā ir mana subjektīvā, nevis pētnieciskā pārliecība. Piemēram, pirmais papildinājums ASV konstitūcijai ir par to, ka, jā, runas brīvība cilvēkam tiek garantēta, bet tu nedrīksti darīt stulbības, pārpildītā telpā saukt: "Ugunsgrēks!" vai aicināt uz vardarbību.
Mūsdienās par dominējošo ir kļuvusi neformālā cenzūra, ko sabiedrības viena grupa vai viens loceklis īsteno pret citiem.
Kāda ir šī neformālā cenzūra?
Ir trīs cenzūras veidi – legālā jeb valsts cenzūra, kvazilegālā jeb tāda, ko ietekmē varas iestādes, bet kur nevar izmantot tiešos varas mehānismus un stājas spēkā dažādi netīri spēles paņēmieni, un šī neformālā jeb sociālā cenzūra. Padomju laikā sociālā cenzūra darbojās noteiktu sociālo grupu ietvaros, piemēram, Komponistu savienībā cilvēks varēja būt priviliģētā vai marginalizētā stāvoklī atkarībā no savas uzvedības un sava talanta, kā arī ar saiknēm ar Komunistisko partiju un varas iestādēm. Sociālajā cenzūrā īpaši liela nozīme ir personības faktoram. Neformālā sociālā cenzūra jaunu elpu un jaunas izpausmes formas ir guvusi pēc interneta izgudrošanas un pēc sociālo tīklu attīstības, jo tas, kas notiek sociālajos tīklos, īpaši "X", kas agrāk bija "Twitter", ir atsevišķa pētījuma vērts. Tie dialogu neveicina, aicina līdzcilvēkus uzlūkot polarizēti un dehumanizēti – cilvēku uzlūkot kā kartona izgriezumu un piedēvēt tam visas negatīvās īpašības, aizmirstot, ka otrā pusē ir dzīvs, jūtošs un ar spēju izjust sāpes apveltīts cilvēks. Sociālajos tīklos ir ārkārtīgi prevalējošs ciltnieciskums, savu vērtību signalizēšana savam un arī pretējiem sociālajiem burbuļiem, lai skaidri paustu savu nostāju vienā vai citā politiskā, sabiedriskā jautājumā. Mūsu mazā un izolētā telpa Latvijas sociālajos tīklos tik lielā mērā nepieļauj cilvēka pilnīgu iznīcināšanu, balstoties uz aizdomām par reāliem vai iedomātiem pāri nodarījumiem, bet ārpus Latvijas robežām šie gadījumi ir ārkārtīgi bieži un ārkārtīgi destruktīvi, līdz pat tādai pakāpei, ka tie noved cilvēkus līdz pašrocīgai savas dzīvības laupīšanai.
Kādas sekas var būt atcelšanas kultūrai?
Nopietnas un tālejošas. Tai ir ietekme gan uz cilvēka vai cilvēku grupas tālāko likteni, gan atvēsinošs vai pat sasaldējošs efekts uz cilvēka gatavību brīvi un atklāti izteikties sociālajos tīklos tāpēc, ka draud potenciāli nelabvēlīgas sekas karjerai, sociālajam statusam, līdz pat izstumšanai no sabiedrības. Cilvēks neviļus sāk sevi cenzēt. Tas nenozīmē, ka cilvēki vairs nebūs rupji – mēs redzam, ka tie, kuri grib būt rupji, tādi ir un slēpjas aiz paša iedomāta anonimitātes plīvura. Tas, ka cilvēks izvairās paust domas vai viedokli, kas kontrastē ar šobrīd dominējošo priekšstatu, gan ir fakts. Par to vairāk var izlasīt Grega Lukianofa un Riki Šlota grāmata "Cancelling of the American Mind" jeb "Amerikāņu prāta atcelšana". Tur aplūkota atcelšanas kultūra gan no pētnieka, gan advokāta skatu punkta un aplūkota gan politiskā vide, gan augstskolu un sarunu šovu vide. Laikmetā, kad informācijas apjoms ir tik milzīgs, ka mēs varētu ar arvien jaunu diskursu palīdzību radīt jaunu, foršu, jaudīgu realitāti, mēs izvēlamies norobežoties, noslēgties katrs savā stūrī un mētāties ar apvainojumiem. Tas rada nopietnas šaubas par mūsu civilizācijas pastāvēšanu vai attīstības trajektorijām nākotnē.
Kā tas izpaužas politiskajā vidē?
Jāatceras pakava teorija – radikalizējoties un kļūstot kategoriskāki, gan galēji labie, gan galēji kreisie politiskie aktīvisti sāk zaudēt parametrus, kas tos atšķir un kļūst vienlīdz neiecietīgi pret alternatīvām idejām un diskusijām.
Kāds ir tavs viedoklis par krievu komponistu mūzikas atskaņošanu?
Ir divas pilnīgi dažādas kategorijas – cenzūra demokrātijas un cenzūra kara apstākļos. Brīdī, kad Krievijas propagandas pārstāvji rāda ar pirkstu uz Ukrainu un stāsta: "Paskat, re, viņi aizvēruši opozīcijas medijus! Tā taču ir preses brīvības ierobežošana!", tiek aizmirsts, ka šie mediji ir bijuši krievu sponsorēti un prokrieviskas idejas paudoši. Savukārt pašā Krievijā vispār nav palicis opozīcijas mediju un domas brīvības izpausmes veidu. Bet attiecībā uz mūziku tā nav vienkārša tēma. Primārais kritērijs tam, vai atskaņot kāda komponista mūziku vai ļaut kādam māksliniekam no Krievijas uzstāties, ir tas, vai šis mākslinieks ir paudis nosodījumu Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā vai ir neitrāls un šādā situācijā neitralitāte nozīmē atbalstu varmākam, vai ir proputinisks. Ja cilvēks ir protestējis un parādījis savu nostāju, uzskatu, ka viņš ir pelnījis civilizētā sabiedrībā muzicēt. Pārējie – nē. Ar komponistiem, kuri ir miruši, ir komplicētāk. Ne Sergejs Prokofjevs, ne Sergejs Rahmaņinovs, ne Mihails Gļinka nav putinisti, viņi ir nomiruši ilgi pirms šī visa ārprāta un savulaik paši ir saskārušies ar cenzūru, tikuši uzskatīti par marginalizētiem komponistiem. Tajā pašā laikā zinām, ka Kremlim patīk gozēties ar svešām spalvām, jo ne jau nu Putins vai viņa līdzskrējēji ir kaut ko radījuši, ne viņus vispār interesē māksla un kultūra. Tiklīdz tā ir vērtību signalizēšana "kādi mēs forši un jaudīgi", viena cilvēka rakstītais tiek izmantots pašapziņas celšanai valsts iekšienē, tas kļūst par problemātisku jautājumu. Kad pēc Latvijas republikas reokupācijas 1945. gadā pie mums ieradās padomju muzikoloģijas pārstāvji no Maskavas un Ļeņingradas, viņi bija ļoti izbrīnīti, ka šeit cilvēki nav nokāpuši tikko no koka un orientējas mūzikā, un sāka ārkārtīgi agresīvi bīdīt imperiālistiskos naratīvus par to, ka vislabākā kultūra ir krievu kultūra, ka bez mums jūs būtu pilnīgi pazuduši. Koloniālisma un postkoloniālisma studijas šobrīd to ārkārtīgi kritiski vivisecē, analizē un atspēko. Protams, man gabals nenokritīs, ja koncertzālē kārtējo miljono reizi skanēs Pētera Čaikovska 4. vai 6. simfonija. Bet mani šī mūzika sen vairs neinteresē.
Savukārt signāls, ko mēs, iespējams, raidām plašākā izplatījumā vai plašākā sabiedrībā, ir tāds, ka mūsu mūzikas kultūra neizprotamu iemeslu dēļ turpina locīties un taisa reveransus svešas kultūrtelpas priekšā apstākļos, kad situācija ir absolūti skaidra un melnbalta.
Un, pretēji krievu teiktajam, viss ir ļoti viennozīmīgi. Es gribētu pateikt paldies nu jau bijušajam kultūras ministram Naurim Puntulim, kurš brīdī, kad aktualizējās jautājums ko darīt ar krievu kultūru, ļāva katrai koncertorganizācijai, katrai raidorganizācijai izvēlēties savu stratēģiju. Tā ir pieņemtā prakse demokrātiskā sabiedrībā. Pārējais ir atbildības jautājums.
