Festivālā "ISCM Pasaules Jaunās mūzikas dienas" Latviju šogad pārstāvēja Indras Rišes darbs ērģelēm solo "Procession with Bells" jeb "Procesija ar zvaniem", kas 29. jūnijā izskanēja Fēru salu galvaspilsētas Touršhavnas Hoivikaras baznīcā. Pie ērģelēm bija Hanss Hellstens, un līdzās Indras Rišes opusam skanēja mūzika no Eiropas, Āzijas, Amerikas un Austrālijas, kā arī laikmetīgā un tradicionālā mūzika no Fēru salām.
Nebūs lieki atgādināt, ka Latvija par ISCM dalībvalsti tika apstiprināta 2004. gadā Bernē (Šveice), un 2006. gadā tā pirmo reizi sāka piedalīties ISCM Ģenerālajā asamblejā Štutgartē ar savu delegāciju (Ligita Ašme, Zane Prēdele, Indra Riše). ISCM sekcijas vadītāji ir bijuši komponisti Uģis Prauliņš, Indra Riše un Santa Bušs, bet šobrīd to vada Anna Veismane. Latvijas ISCM sekcija katru gadu piedalās festivālā "ISCM Pasaules Jaunās mūzikas dienas".
Mūzika, daba un cilvēki
"Katru dienu apmeklēju vismaz četrus koncertus, kas notika ne tikai Fēru salu galvaspilsētā Touršhavnā, bet arī dažādās citās pilsētās: ar autobusu stundas garumā braucām uz diezgan tālu ziemeļu galu, aiz kura ir tikai Ziemeļu Ledus okeāns un Ziemeļpols," stāsta Anna Veismane. "Sajūta tur ir vienkārši fantastiska! Laiks mūs lutināja, jo bija saulīte un baltās naktis, kas ļoti daudzus kolēģes mulsināja."
"Ja pāris vārdos jāraksturo, kas šajā festivālā bija svarīgākais, tad teikšu, ka tā bija mūzika, daba un cilvēki – vērtības, kas ne vienmēr šādos laikmetīgās mūzikas festivālos ir kā viens veselums.
Ja citreiz mēs aizbraucam, klausāmies mūziku, klausāmies koncertus, tad šeit festivāla organizētāji bija padomājuši par to, lai mēs iepazītu arī kultūru, dabu un cilvēku ārkārtīgo viesmīlību. Tas ir kaut kas, ko es atcerēšos uz visu mūžu...
Ļoti gaidu nākamo ISCM festivālu, kas būs Portugālē. Lai dzīvo šī tradīcija, šī brīnišķīgā satikšanās mūzikā!"
Anna Veismane arī pastāsta par kolēģiem – Starptautiskās laikmetīgās mūzikas biedrības delegātiem: "No katras valsts bija pa vienam pārstāvim: pārsvarā no Eiropas, ļoti daudzi arī no Āzijas, arī Amerikas, Jaunzēlandes, principā aptverot visu pasauli, kuri vien varēja būt klāt, jo Fēru salās nav tik vienkārši nokļūt. Tie bija komponisti, kuru darbi šajā festivālā tika pārstāvēti, arī atskaņotājmākslinieki, jo līdzās Fēru salu mūziķiem bija diezgan daudz mākslinieku no citām Ziemeļvalstīm: Islandes, Somijas, Dānijas, Zviedrijas. Ziemeļu reģions tika ļoti plaši pārstāvēts. Četras dienas mums pagāja konferencē – cītīgā darbā, balsojot par to, kā mēs turpmāk redzam organizācijas darbu, kā rīkosim nākamos festivālus, tai skaitā pārspriedām arī dažādas finansiālas lietas."
Sunlaifs Rasmusens: Katram pašam jāatrod sava balss
Par festivāla "ISCM Pasaules Jaunās mūzikas dienas" māksliniecisko pusi Anna Veismane plašāk iztaujājusi tā māksliniecisko vadītāju, komponistu Sunlaifu Rasmusenu (Sunleif Rasmussen).
Anna Veismane: Kā izvēlējāties darbus festivālam "ISCM Pasaules Jaunās mūzikas dienas?"
Sunlaifs Rasmusens: Veidoju koncertu programmas pēc savas pieredzes – man, piemēram, nepatīk gari koncerti, pēc 45 minūtēm man jau pietiek. Tāpēc veidoju apmēram 50 minūšu garus koncertus, ja tie ir bez starpbrīža. Runājot par daudzveidību, arī šeit vadījos pēc savas gaumes: man patīk kombinēt dažādus žanrus, dažādu estētiku, citādi kļūst garlaicīgi. Turklāt, kā esmu dzirdējis no vietējās publikas, cilvēkiem tas ļoti patīk.
Vai mūziķi bija iesaistīti darbu atlasē?
Jā, es gan vispirms pats atlasīju darbus, un šajā gadījumā to darīju viens, jo mūziķu sabiedrība salās ir neliela, bet pēc tam izvēlējos apmēram 70 minūtes mūzikas – tas ir vairāk, nekā koncertam vajadzīgs, un mūziķi noteica savus favorītus. Tādā ziņā viņi bija iesaistīti arī pašas programmas sakārtošanā, jo ansambļi labprāt domā par koncerta koncepciju.
Jums droši vien daudzkārt jautāts, vai Fēru salu komponistiem ir kāda vienota identitāte. Manīju, piemēram, ka spēcīga ir tautas mūzikas klātbūtne, arī zināms sentiments.
Esmu skolotājs daudziem Fēru komponistiem Touršhavnas mūzikas skolā – tieši vidusskolas posmā pirms došanās uz konservatoriju Dānijā vai citur ārzemēs, kas būtu otrais augstākais līmenis.
Nekad nemēģinu kādam norādīt konkrētu virzienu – katram pašam jāatrod sava balss. Tieši pretēji: mēģinu iedrošināt meklēt, kas esi tu pats.
Tā esmu audzināts Dānijas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. Ibss Norholms un Ivars Frounbergs bija tieši tādi skolotāji, kuri nekad nerādīja savu mūziku kā piemēru. Nekad negribētu, ka kāds no maniem skolniekiem būtu Sunlaifs Rasmusens I vai Sunlaifs Rasmusens II.
Vai ar Indru Riši satikāties Kopenhāgenā?
Jā, mēs studējām vienā laikā.
Vai jums ir svarīgi darīt dažādas lietas – komponēt, spēlēt, organizēt, mācīt? Kā varat savienot šīs dažādās nodarbes? Zinām arī, ka komponistu vairākums ir introverti ļaudis.
Manī ir abas puses.
Man patīk būt vienatnē ar sevi, bet esmu arī gana ekstraverts. Turklāt, dzīvojot šādā nelielā sabiedrībā, kāda ir Fēru salās, nevar nodarboties tikai ar vienu lietu – tad nekas nesanāk, nekas nenotiek. Un, tā kā esmu pirmais profesionālais Fēru salu komponists, izjūtu atbildību dalīties ar savām zināšanām, tāpēc mācu.
Tas bija iemesls, kāpēc uzņēmos organizēt festivālu "ISCM Pasaules mūzikas dienas" – lai vietējā sabiedrība, tostarp mūziķi, dzirdētu laikmetīgo mūziku no visas pasaules.
Vai zināt vēl kādu komponistu pasaulē, kuram ir aitas?
Nē, nezinu gan! (smejas) Man jau sen ir ideja ierakstīt aitu balsis un iekļaut tās kādā skaņdarbā. Kad vēl biju kopā ar blokflautisti Mikalu Petri, īrējām māju pie okeāna: kad viņa vingrinājās, putni dziedāja līdzi un pat roņi atsaucās no okeāna!"
Mūzika tuneļos, baznīcās un alās
Viens no festivāla koncertiem, kas Annai Veismanei ļoti spilgti palicis atmiņā, bijis Laplandes stīgu orķestra koncerts ar Jonu Storgārdu pie diriģenta pults: "Šeit visi darbi bija tādi, kas burtiski "sagrāba" ciet un turēja savā varā ar ekspresiju un ļoti augstu profesionālo kvalitāti, un – kas ne mazāk svarīgi – ar ļoti, ļoti spēcīgu mūziķu iesaisti. Piemēram,
otrās vijoles otrais vai trešais mūziķis bija tikpat aktīvs kā pirmo vijoļu pirmais mūziķis, kas nav tik bieži ieraugāms. Brīnišķīgs čellists un kontrabasisti.
Visi mūziķi kā vienots organisms darbojās šajā koncertā, kas notika Touršhavnas mūzikas skolā – jaunā, skaistā ēkā ar brīnišķīgiem jauniem instrumentiem."
Arī koncertvietas gādājušas par neparastu pieredzi: "Koncerti notika ne tikai iekštelpās, bet arī brīvdabā, par ko es sākumā, protams, vīpsnāju, jo zinām, ka
Fēru salās ir vismaz 270 lietaino dienu gadā, bet mums ļoti laimējās, ka, piemēram, pastaiga Touršhavnas parkā bija bez lietus," atceras Anna Veismane.
"Tā bija skaņu instalācija – gājām no viena punkta uz otru, mūs pavadīja bundzinieks ar dažādiem ritmiem, ļaujot iepazīt gan kokus, gan akmeņus, gan strautus, kas rada brīnišķīgu vidi šādām skaņu instalācijām. Protams,
Ziemeļu māja jeb "Norðurlandahúsið", kas iebūvēta burtiski klintī. Ar zālainu jumtu, kā jau lielākoties visas ēkas Fēru salās. Ziemeļu mājā ir divas brīnišķīgas transformējamas koncerttelpas.
Arī jau minētā mūzikas skola. Vēl dažādi klubi vakaros, kur skanēja džeza un arī alternatīvā elektroniskā mūzika, piedāvājot šo mūziku plašākai publikai."
Kā savdabīga koncertvieta bijis arī tunelis zem Atlantijas okeāna uz Sandojas salu: "Tas izklausījās un arī bija ļoti eksotiski, jo
Fēru salās ir daudzi tuneļi, kas savieno salas zem okeāna, un vienā no šiem tuneļiem bija skaņas instalācija, kas pa noteiktām radio frekvencēm tika pārraidīta automašīnā, šajā gadījumā – mūsu autobusā. Mūziku tai rakstījis Sunlaifs Rasmusens.
Tātad – braucot cauri konkrētajam tunelim ar ātrumu 70 km stundā, skanēja mūzika, kas vairāk bija kā fons. Tās skanējums pa radio autobusa skandām bija diezgan nosacīts, taču svarīgs bija process, kā tas viss notiek. Tuneļa akustiku dzirdēt nedabūjām, taču tuneļos ir arī vizuālās mākslas elementi – instalācijas. Braucām arī pa vienīgo tuneli, kurā iekļauts aplis, kas ir ļoti liels retums, turklāt viss šis aplis bija izgaismots! Un tad vēl arī baznīcas dažādās salās. (..)"
Kristians Bleks: Klausīties okeānu un vēju dabā ir pavisam cita lieta
Fēru salu kultūras un muzikālās dzīves sirds un dvēsele ir Kristians Bleks (Kristian Blak). "Viņš ir leģenda!" uzsver Anna Veismane. "Kristians ir ne tikai džeza pianists, bet arī komponists, ierakstu kompānijas "TUTL Records" vadītājs. Viņš spēlē arī visdažādākos tautas instrumentus un iesaistīts dažādu festivālu organizēšanā; sadarbojas ar ļoti daudziem mūziķiem, toskait etnomūziķiem visā pasaulē. Tāpēc arī viesojos pie Kristiana mājās: dzērām kafiju un ierakstījām garāku sarunu, kuru varēs lasīt žurnālā "Mūzikas Saule", taču intervija tapa arī "Klasikai"."
"Pirms 40 gadiem bija pirmais koncerts Fēru salu alās, un bija ļoti sarežģīti to noorganizēt," neslēpj Kristians Bleks. Vaicāts, vai tieši viņam radās ideja rīkot šādu koncertu īpašās akustikas dēļ, komponists atceras: "Pirmais eksperiments bija kompozīcijas ar jau ierakstītām vēja, ūdens, okeāna un putnu skaņām. Bet spēlēt un
klausīties okeānu un vēju uz vietas – dabā – ir pavisam cita lieta. Tas ir vēl iespaidīgāk! Jo mēs taču nesarunājamies, kad klausāmies mūziku.
Dzirde ir sasprindzināta un uzasināta jebkura veida skaņām."
Kristians Bleks arī uzsver: koncerti alās ir īpašs notikums, ko tik vienkārši nevar noorganizēt. "Reiz viens kapteinis bija mūs aizvedis uz vienu no šādām vietām, bet minēja, ka ir vēl daudz lielākas grotas, un viņš parādīja alu Hestūrā – tik lielu kā katedrāli, 2000 metru dziļu, 50 metru augstu," atminas Bleks. "Tur ir ļoti gara atbalss, ko varu tagad nodemonstrēt, mēģinot to atdarināt uz zviedru instrumenta nevalūra, tepat pie klavierēm. (..) Diemžēl šādi braucieni kļuvuši ļoti dārgi. Kādreiz bija divi šādi koncerti nedēļā, un vismaz 20 000 cilvēku apmeklēja šos alu koncertus jeb, kā mēs saucam, "Concerto Grotto"."
