Jums nesen bija gara, gara intervija ar ukraiņu žurnālistu Dmitriju Gordonu. Tā noslēdzās ar dziesmas pantiņu latviešu valodā: "Negribas vairāk nekā, negribas raudāt un smiet". Vai arī jums šis ir tāds laiks, kad negribas ne smiet, ne raudāt?

Laima Vaikule: Pat negribas nagus krāsot, ģērbties skaisti, negribas rotaslietas lietot. Šausmīgs laiks. No sākuma bija pandēmija, kas man izraisīja vieglu depresiju. Pēc tam sākās karš. Vēl labāk. Likās, ka tālāk nav, kur krist, bet mēs nokritām vēl zemāk. Ceru, ka tas ir zemākais punkts.

Daudzu gadu garumā jūs intervijās runājāt tikai par mūziku, tad tagad sarunu lielāko daļu aizņem politika, un šķiet, ka pēdējos mēnešos jūs par politiku esat pateikusi vairāk nekā visas savas karjeras laikā. Kas svarīgi – par Krievijas agresiju Ukrainā jūs runājat skaidru, tiešu valodu. Kādēļ jūs izvēlējāties runāt, nevis paklusēt vai nogaidīt, ar ko tas viss beigsies?

Es nevarēju klusēt. Tas ir raksturs. Man vienmēr ir bijusi sava pozīcija. Kad man bija 16 gadu, es aizbraucu uz Batumi filharmoniju. Kad mammai prasīja: kā jūs varējāt palaist meitu sešpadsmit gados? Viņa teica: kas varēja Laimai aizliegt! Laikam tā ir galvenā rakstura īpašība. Mēs par sevi tik maz zinām, tikai to, ko dzirdi, ka par tevi runā. Es domāju, ka esmu balta un pūkaina, bet izrādās, ka man ir raksturs. Kad sākās karš, pirmās dienas nebiju spējīga runāt, bet, tikko tiku pie samaņas, uzreiz sāku runāt, jo pārāk tuvu viss notiek. Man bieži saka – kā tad, kad bija Afganistāna, tu klusēji, un kur tad tu biji tos astoņus gadus? Tad es sev jautāju – kur es biju? Paskatījos "Instragram", izrādās tos astoņus gadus biju pilnīgi pagriezusies uz Ukrainas pusi, visi mani koncerti bija saistīti ar Ukrainu. To diezgan neapzināti darīju. Es pat, sevi pārbaudot, sāku domāt, kāpēc nerunāju skaļi jau 2014. gadā? Tagad, kad sākās karš, atceros visas tās skaistās vietas, kur bijām, un tagad to visu sagrāva. Jebkurš normāls cilvēks nevar būt par karu. Kas ar mums notiek?

Laima, jūsu vārdam ir svars un jūsu teikto intervijās sadzird tūkstoši. Palūkoju vien dažas pēdējā laika garākās sarunas, piemēram, [portālā] "Youtube" jūsu interviju televīzijas kanālam "Doždj" līdz šodienai ir noskatījušies 1,3 miljoni, intervijai ar ukraiņu žurnālistu Dmitriju Gordonu aprīļa sākumā 700 000 skatījumi, sarunu ar Kseniju Sobčaku drīz būs noskatījušies jau divi miljoni. Kas ir galvenais vēstījums, kuru jūs šai lielajai auditorijai esat vēlējusies pateikt? Jūs Latvijā esat viena no retajām, kuru klausās tik daudzi miljoni.

Galvenais – man vajag, lai tie, kas mani zina, zina manu pozīciju. Varbūt viņi pārdomās savu.

Ja vismaz kaut cik cilvēkus varēšu pagriezt uz to pusi, kur ir taisnība, uz balto pusi, es būšu laimīga.

Daudzi cilvēki, nezinu kāpēc, nesaprot. No otras puses – ir skopi, izšķērdīgi, ir bailīgi, drosmīgi cilvēki, cilvēki ir dažādi. Ar savu piemēru parādīšu, ka var runāt, ir jāsaka savas domas, nav jābaidās, tas, protams, vairāk vērsts uz krievu valodā runājošajiem. Tas nenozīmē, ka es nosodu krievu valodu vai kultūru. Valoda pieder visiem. Krievi grib valodu privatizēt, bet to nedrīkst pieļaut. Tāpat kā par 1941. gada karu visus panākumus viņi grib privatizēt sev, es gribu redzēt, kā tas būtu, ja nebūtu amerikāņi iesaistījušies karā.

Bet par šo auditoriju, kuru uzrunājat, jūs apzināties, ka retajam ir tāda iespēja kā jums, tik daudz cilvēkus uzrunāt un likt viņiem ieklausīties.

Tieši tāpēc es nevarēju klusēt. Mani interesēja, vai mana profesija nav grēcīga – es dziedu, kas tā par profesiju vispār?! Biju pie musulmaņu mullas, tā saucās viņu garīdznieks, un es prasīju viņam arī, vai es neesmu grēcīga, viņš saka: tev ir jāzina viens, ka tu esi atbildīga pret miljoniem, tātad tev ir jādomā, kā tu apģērbies, kā tu uzvedies, ko saki. Varbūt es to nepareizi sapratu, bet sapratu tā, ka es nedrīkstu klusēt. Melnie spēki brūk virsū mums visiem, visai pasaulei. Tā es to tagad jūtu.

Pēc katras jūsu intervijas momentā seko Krievijas propagandas kanālu un vadošo propagandistu reakcija. Pirms nedēļas man šeit bija saruna ar aktieri Ivaru Kalniņu, secinu, ka tie naida komentāri pret jums abiem ir diezgan līdzīgi – tiekat zākāti par nodevējiem…

Galvenais, kā viņi to var pateikt: ai, veca vecene, Krievija visu tev deva. Kāda Krievija? Man deva Latvija, Raimonds Pauls, viņa mūzika, mans darbs te Latvijā no divpadsmit gadiem. Ko viņi man deva?

Dominējošā doma, ko es redzu šajos komentāros ir tādas frāzes: "mēs jūs izvilkām no purva" – tātad Latvijas.

Jā, jā, šajā "purvā" viņi brauc kā uz ārzemēm.

 Uzskatu, ka mēs, Latvija, bijām maza Eiropa jau Padomju Savienības gados.

Vai jūs paredzējāt, ka tāda reakcija būs, sekojat komentāriem vai laižat tos pāri?

Sapratu, dabīgi, ka būs šausmīga reakcija, es to zināju, bet mani tas vispār neuztrauc. Šodien reakcija pret mani ir nesalīdzināma ar to, kas notiek Ukrainā ar cilvēkiem, maniem kolēģiem, kuri sēž pagrabos, maniem muzikantiem, ar kuriem kopā strādāju. To, ko viņi [komentētāji] man raksta… Nu labi, atsūtīs man "novičok" dāvanu, nu, es savu nodzīvoju, nekas briesmīgs nenotiks.

Pieļauju, ka jūs Putinu esat redzējusi klātienē, nezinu cik  tuvu, bet gan ir kādi pasākumi bijuši?

Jā, tuvu. Tuvāk nekā jūs ar mani sēžat.

Oho! Kāds jums ir priekšstats par viņu izveidojies, kādu jūs viņu redzējāt kā cilvēku, kā raksturotu? Daudzi saka, ka pirmais iespaids pat esot patīkams. Runāju ar bijušo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, viņa teica, ka viņš ir tipisks čekists – sākumā draudzīgs, tad atkal pabaida...

Nē, ar mani tikai draudzīgs. Pabaida... Es nesagaidīju to momentu (smejas). Bet jā, viņš var atstāt ļoti labu iespaidu, tā ir taisnība. Tas bija sākumā. Pēc kāda laika, laikam jau pēdējos piecus gadus, es viņu neredzēju un nesatikos. Domāju, ka ar viņu kaut kas notika.

Kādā intervijā jūs skarbi teicāt par cilvēkiem, kas šobrīd ir Kremlī, Krievijas varas virsotnē, intervija bija krieviski, jūs teicāt, tur sēž jukuši cilvēki.

Taisni tā. Tas nav normāli, ka 21. gadsimtā cilvēki sāk karot. Zemi var nopirkt. Viņi varēja visu to Donbasu nopirkt. Sarunāt uz sešiem cilvēkiem, viņiem taču tas "Ozera" kooperatīvs ir [bijušo čekistu kooperatīvs], un brīnišķīgi – viņi varēja sadalīt to visu, viņi būtu tur saimnieki un dari, ko gribi. Priekš kam vajadzēja karot? Pažēloja naudu, skopi...

Pati esat teikusi, ka jūsu karjerā bijis tāds periods, kad daļai Latvijas sabiedrības attieksme pret jums bija diezgan vēsa, daži jūs dēvēja par Krievijas dziedātāju. Tikmēr pašā Krievijā jūs uzskatīja par ārzemnieci un svešo. Bet nenoliedzami, Padomju Savienības pastāvēšanas pēdējos gados tapa daļa dziesmu, kas ir jūs zelta fonds. Kāda ir jūsu attieksme pret šo pagātnes periodu? Piemēram, aktieris Ivars Kalniņš, teica, ka viņš šos PSRS gadus, savu darbu Krievijā grib izsvītrot no atmiņas un domāt tikai par šodienu un nākotni.

Nē, es tā neizturos pret to. Pirmkārt, man nepatīk domāt, kas bija vakar, – tas jau ir pagājis un neko nevar izmanīt. Tas bija pavisam cits laiks, cita attieksme. Amerikā Ņujorka bija galvenā pilsēta, kur tu vari tapt par zvaigzni, tāpat Padomju Savienībā bija Maskava. Un tu nevarēji savādāk kļūt populārs. Es varēju būt populāra te, bet ne tālāk, ja Maskava, Centrālā televīzija, vienīgā, nerādīs – tad es nekļūšu populāra. Galvenais, es nemaz negribēju. 

Es negribēju dziedāt, mani tas vispār neinteresēja, varbūt ar to es atšķiros no pārējiem populārajiem cilvēkiem Krievijā – man slinkums iet uz televīziju, radio, man negribas.

Es vienmēr gribēju kļūt par ķirurgu. Daudzi mani draugi ir ārsti un nedaudz cilvēku, kas saistīti ar skatuvi. Neko sliktu es tajā laikā neredzu, jo mēs normāli izturējāmies. Atceros savu pirmo ierakstu Centrālajā televīzijā...

Dziesmu "Jautrās mušmires"? Jūsu pirmā uzstāšanās Krievijas Centrālajā televīzijā bija latviski?

Jā, "Mušmires". Es pirms tam dziedāju visu latviešu valodā. Ņēmu amerikāņu mūziku un Kaspars Dimiters rakstīja brīnišķīgus vārdus. Taisni tā mani iepazina Krievijas auditorija. Pēc tam parādījās Rezņiks un krievu teksti.

Vēl viena lieta, ko jums kritiķi pārmet, ka PSRS jums deva pirmo atspērienu un pirmos miljonus, bet, labojiet, ja tā nav, saprotu, par naudu runājot, pirmā lielā nauda jums bija Japānā, nevis PSRS?

Taisni tā. Japāna man 100 000 samaksāja par vienu dziesmu, un uzreiz bija kontrakts piedāvāts, kuru Andrejs brīnišķīgā veidā pazaudēja. Tas ir vienīgais, ko es nožēloju, jo Japāna priekš manis ir sevišķa valsts.

Zināms, ka jums ir ciešas attiecības ar Allu Pugačovu un Maksimu Galkinu. Viņi milzīgi tiek zākāti Krievijā, bet atzinīgi vērtēti daudzviet citur par savu drosmi nostāties pretī varai. Abi ir bieži viesi arī Latvijā. Nesen kāds Latvijā zināms cilvēks, kurš Allu pazīst jau no 80. gadiem, stāstīja, ka pagājušajā vasarā Rīgā viņš Allai teicis: "Alla, manas mājas ir tavas mājas". Vai viņi jūt šo atbalstu, jo pamest savas mājas, savu dzimteni, tas ir liels pārbaudījums?

Es domāju, tas, ka cilvēks aizbrauca un visu to pameta, uzreiz viņam dod plusu. Ja tu iegūsti un aizbrauc, tas ir viens, ja tu zaudē un vienalga brauc projām, tas nozīmē, ka cilvēks to darīja apzināti un tas ir princips, un man tas ir simpātiski. Ne visu var nopirkt, nauda nav galvenais. Tā tikai liekas cilvēkam. Kad pienāks pēdējā minūte, tā būs pēdējā lieta, kas tev būs smadzenēs.

Alla Pugačova un Maksims Galkins ir bieži viesi Latvijā, un arī pagājušajā vasarā Maksims Galkins bija, un mēs redzējām, cik liela arī publikas atsaucība, piemēram, Rojas estrādē, un tā bija ļaužu pilna. Vai viņiem ir plāns apmeklēt Latviju arī turpmāk?

Viņiem ir plāns apmeklēt Latviju. Es biju viņu koncertā Dzintaru koncertzālē, es domāju, daudziem krieviski runājošajiem bija kauns par to, ka viņš, Galkins, runāja 20 minūtes latviski.

Viņš parādīja tiem, kas baidās sākt runāt latviski, sākt mācīties latviski, ka to var izdarīt. Daudziem ir liels komplekss.

Man liekas, pirmā kļūda mums 90. gados bija, ka mēs stipri atstūmām krievu cilvēkus, neintegrējām. Pa 30 gadiem, es domāju, nebūtu neviena, kas nerunā latviski, ja būtu pareizi to politiku izveidojuši. Jo daudzi… es zinu tādus cilvēkus, kuri principiāli negāja mācīties un nelaida savus bērnus latviešu bērnudārzos, jo bija apvainojušies. Tā bija kaut kāda kļūda. Mums tomēr vajag sadzīvot kopā, mums nav citas izejas.

Daudzas jūsu zināmākās dziesmas ir ieskaņotas krievu valodā. Varbūt esat pamanījusi, Latvijā, un ne tikai, ir, neteikšu naids, bet bremze uzlikta visam, kas saistīts ar krievu valodu un kultūru. Jums droši vien ir sava attieksme, krievu valoda ir bijusi jūsu darba valoda daudzu gadu garumā.

Es turpināšu būt kaujinieks, kā tas bija deviņdesmitajos gados un tagad. Es pati tiku tam cauri. Kad sākās karš, mana pirmā doma bija – ka es negribu dziedāt krieviski, es nedziedāšu. Kā es to varēšu? Kādu mēnesi bija manī tāds protests. Man palīdzēja ukraiņi, kuri teica – Laima, neļauj privatizēt valodu, beidz. Viņi man palīdzēja, tie brīnišķīgie cilvēki, kuriem tagad bumbas krīt uz galvas. Viņi man palīdzēja tikt no tā ārā. Es būtu sevi pazaudējusi, ja būtu sākusi to kultivēt. Nedrīkst padoties. Es dziedāju un dziedāšu krieviski, latviski, angliski, un cilvēki runās tādās valodās, kādās grib. Un lai viņi iet… tālāk ar saviem likumiem, ko viņi izdomā – ka krievu valoda piederēs viņiem. Lai ņem savus pieminekļus un tur lai… Mēs runāsim, kā mēs gribēsim, viens otru sapratīsim, izturēsimies labi un es esmu par to. Lai mani nosoda, lai.

Kad pēdējo reizi bijāt Maskavā? Kā jūs redzat savu darbību Krievijā, iespēju atgriezties uz skatuves Krievijā?

Domāju, ka tas bija politiskais gājiens, zinu "Pirmo kanālu", zinu tos cilvēkus, kas tur ir galvenie, cik gadus esmu tur uzstājusies. Pēkšņi novembrī vai decembrī, viņiem bija tāda pārraide "Golos 60+" ("Balss 60+), pēkšņi mani sāk saukt, es tik ilgi nebiju bijusi tajā televīzijā, es visu laiku atteicos un tas "Golos" man visu laiku zvana un zvana, es netiku vaļā no viņiem, jebkuru naudu maksās utt. Galu galā viņi man lidmašīnu atsūtīja. Tas bija neiespējami sagaidīt no "Pirmā kanāla", ka viņi tev privāto bortu dotu. Un kā es neiedomājos, ka tas ir kaut kā saistīts ar tālāko viņu ideju? Kamēr Serdjučka nesāka teikt, ka viņam novembrī arī šādi piedāvāja jebkuru naudu, lai tikai viņš brauc, Andrijs Danilko. Tad es domāju: aha, ļoti interesanti!...

Kāda varēja būt tā doma?

Nezinu, bet izskatās, ka viņi bija domājuši, ka paņems to Kijivu divās dienās un – redz kā! Visi ir ar mums kopā – no Latvijas, Eiropas Savienības un no Ukrainas Danilko – tā tas izskatījās. Mēs nekad neuzzināsim, vai tas tā bija. Es divreiz lidoju ar privāto lidmašīnu, tikai lai tur žūrijā pasēdētu. "Pirmais kanāls" agrāk nebija tik devīgs.

Kam jānotiek, lai jūs atkal uzstātos Krievijā?

Jābeidzas karam, pats par sevi. Ja tā ideāli – ir jābūt prezidentam Krievijā tam, kas šodien ir pret karu, kas sapratīs un mācēs pateikt cilvēkiem, ka viņiem vajag savu vainu atzīt. Lai cilvēki vispār dzirdētu to cilvēku, klausītos viņā, lai Ukraina noticētu, viņam ir jābūt šodien… Tāpēc es piedāvāju Galkinu, brīnišķīgs kandidāts.

Daļa joka, bet daļa patiesības, ja mēs paskatāmies uz Ukrainu, sākumā par Volodimiru Zelenski daudzi smējās: kas te tagad būs, tik liela valsts un to vada komiķis. Šobrīd cilvēki saka, ka viņš ir viens no spēcīgākajiem līderiem pasaulē.

Jā. Paskatieties visus prezidentus, kas viņi ir bijuši pirms tam.

Reigans bija aktieris.

Ne katrs prezidents, kurš ir bijis, zina četras valodas kā Maksims Galkins. Mēs redzējām, kā viņš viegli iemācās latviešu valodu. Kāpēc viņš nevar būt prezidents? No brīnišķīgas ģimenes, labi audzināts. Viņš ir pierādījis, ka ir labs tēvs, inteliģents cilvēks un ar savu pozīciju, kura nemainās, pat ja tas nav izdevīgi.

Laima, kāds jums ir skats uz šo gadu; saprotu, jūs arvien gribat tikties ar saviem klausītājiem, skatītājiem un jūs viņus aicināt uz tikšanos?

Jā, es gribu festivālu "Rendezvous" tomēr laist gaisā, mums [portālā] "YouTube" ir savs kanāls, tagad mēģinu viņu atdzīvināt, jo savulaik tur bija tikai mūzika. Šogad būs, dabīgi, ļoti daudz ukraiņu izpildītāju, viņi katru gadu, starp citu, bija, vienkārši nebija tāda akcenta, nu Nastja Kamenski, brīnišķīga dziedātāja, šobrīd spāņu tirgū ieņēmusi savu super vietu. No krievu izpildītajiem būs tikai Makarevičs Andrejs, ar ko man labas attiecības, es pat dziedu vienu viņa dziesmu.

Tā ir grupa "Mašina vremeņi"?

Jā. Tie ir cilvēki, kam ir sava pozīcija jau sen un ar kuriem man ir patīkami satikties, un mēs vienādi domājam. Es ļoti gribu, lai būtu [Semjons] Sļepakovs, viņam gan koncerti, bet es ļoti ceru, ka viņš būs. Arī cilvēks, kurš nevar parādīties Krievijā, jo viņš vienmēr dziedāja par visām tām neveiksmēm, kas tur notiek. Viņš ir super. No Krievijas tas arī viss, no Krievijas... Viņi jau sen nedzīvo Krievijā.

Jau jūtu, ka dažs labs klausoties šo sarunu, tagad prasa: nu, kas te tagad būs, Jūrmalā, Dzintaros krievu valodā dziedās?

Divus dziedātājus varēs kaut kā izturēt?  Nevajag atstumt valodu, nevajag! Es saprotu visu, pati tam esmu cauri izgājusi. Ir labi cilvēki un slikti. Mēs nevaram pieļaut, lai valodu vēl privatizētu.