Luksemburgas valsts ir kā Noasa šķirsts, kur var satikt teju vai 200 tautību – tā lēš vietējie latvieši. Diaspora tur ir visai plaša. Daudzi ikdienā strādā dažādās Eiropas Savienības institūcijās, tomēr neaizmirst, ka ir latvieši. Latvietību uzturēt palīdz arī kora diriģente Jūlija Norvele, kura pati gan pēc tautības ir krieviete. Bet kora vārds saistās ar Luksemburgu.
"Vārds "Meluzīna" īstenībā nav izvēlēts nejauši, jo Luksemburgas vēsture ir ļoti saistīta ar to stāstu par karali Zigfrīdu un dziedošo nāru Meluzīnu, kura viņu savaldzinājusi," skaidroja diriģente.
Koriste Iveta Strazdiņa pastāstīja, ka kolektīvs prot apburt publiku – tas bijis teikts kādā franču avīzē: "Mēs piedalījāmies koncertā starptautiskā koru festivālā, un vietējā avīze bija uzrakstījusi, ka mēs esam apbūruši publiku.
Man personīgi liekas, ka mēs apburam ar tādu vienotību, balss skanīgumu un dziedāšanas prieku."
Par nonākšanu korī katram savs stāsts.
Koriste Signe Romanovska strādā par tulkotāju Eiropas Parlamentā: "Es nekad nedomāju, ka es nodzīvošu 20 gadus ārvalstīs. Es, piemēram, skaidri zinu, ka arī pēc 20 gadiem... Tā nav mana vieta, visu cieņu, protams, tai zemei, kurā es šobrīd dzīvoju, un tai tautai, pie kuras es šobrīd, varētu teikt, ciemojos. Bet tā nav mana vieta un nekad nebūs mana vieta, un pilnīgi noteikti tā nebūs arī manu bērnu vieta. Es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nevar iedomāties, ka viņš varētu mājās ar saviem bērniem nerunāt latviski. Pat tad, ja mans bērns mācās angļu plūsmā vai franču plūsmā.
Es nekad nerunāšu ar saviem bērniem citā valodā, lai arī šīs valodas es zinu, jo tas ir mans lingvista profesionālais darbs."
Korī lielākā daļa ir latviešu, bet ir arī dāņi, slovāki, ungāri, vācieši un luksemburgieši. Visi mēģina būt kopā dziesmā, draudzībā un arī latvietības uzturēšanā.
Diriģente Jūlija Norvele: "Korī mēs runājam latviski. Jā, tā ir vieta, kur mums komunikācija notiek latviešu valodā. Es pati, nebūdama latviete, tomēr cenšos kaut nedaudz atbalstīt."
Koriste Anete Birze: "Es esmu jaunākā korī. Jā, man ir 15 gadi, un es esmu korī jaunākā. Es korī nedziedu ilgi, bet man ļoti patīk. Es mājā runāju latviski ar vecākiem. Arī skolā ir latviešu valodas stundas. Un tas saglabājas, un tas uztur latviešu garu, tā dziedāšana korī."
Koriste Iveta Strazdiņa: "Ir bērni, kas diemžēl nerunā latviski, bet tad, kad viņi redz to mūsu vienotību, to mūsu īpatnību, tādu mūs vienojošo elementu... Es esmu runājusi ar tādiem bērniem, viņiem gribētos to latviešu valodu apgūt, bet es domāju, ka viņi to izdarīs jau varbūt apzinātākā, pieaugušākā vecumā."
Koriste Signe Romanovska: "Manam dēlam, piemēram, latviešu valoda ir grūtākās stundas, jo ir gramatika un jālasa dzejoļi, kurus nevar saprast. Bet viņš uz to latviešu valodas nodarbību iet. Viņš ir latvietis, viņam tas ir svarīgi! Pat ja viņam tur būs diktātā nenormāli daudz kļūdu un skolotāji smagi nopūtīsies, viņš būs bijis kopā ar savējiem!"
Būt kopā ar savējiem ne tikai korī, bet arī Latvijā ir tik svarīgi, ka pēc 13 Luksemburgā pavadītiem gadiem diriģentei ilgas pēc Latvijas ir uzvarējušas, un šogad viņa pārcelsies atpakaļ uz Rīgu.
"Man Luksemburga nekad nav varējusi kļūt par mājām. Es to vienmēr esmu jutusi, neskatoties uz to, ka es zinu valodas, man ir Luksemburgas pilsonība. Vienmēr bija tāda sajūta.
Braucot prom no Latvijas – nu nē, nu ko es tur daru? Tur ir koris, jā, tur ir ģimene, bet mana sirds ir dzimtenē. Es tomēr nevaru vairs pretoties šim aicinājumam, un es ceru, ka man atradīsies vieta Latvijā," sacīja Norvele. "Man jāsaka liels paldies "Meluzīnai". To profesionālismu esmu uztrenējusi ar viņiem. Un tas profesionālisms ir tas, ko nevar pazaudēt. Tas būs manī."
Diriģenta vietai gan jau esot atrasti pat vairāki pretendenti, kas darbu sāks ar jauno sezonu rudenī.
