Šovasar grupa ar Uģi Prauliņu priekšgalā būs arī festivāla "Laba daba" viesi, par to stāsta "Radio Naba".
"Vecās mājas" uzstāsies ar programmu, kuru sarakstījuši pirms vairāk nekā 30 gadiem, bet tikai pagājušajā gadā tā ieguvusi vinila plates izskatu un tiek rādīta publikai koncertos un drīzumā arī festivālā.
Dace Volfa: Vairāki koncerti jau ir notikuši. Kādi iespaidi un salīdzinājumi ar laiku, kad "Vecās mājas" sāka darbību, kad mūzika bija daudz mazāk pieejama publikai un arī pašiem mūziķiem? Bet varbūt vairāk radoša gara bija apkārt?
Uģis Prauliņš: Vesels lauks diskusijām un pārdomām. Jā, daudz kas ir tā, it kā viss būtu noticis vakar. Radošums jau nav mazinājies. Varbūt kādas acumirklīgās dzīves ambīcijas ir mazinājušās, lielā mērā arī tāpēc, ka daudzas no tām ir materializējušās un sasniegtas. Mugurkauls mums ir tas pats vecais.
Protams, ir arī šī jaunā dzīves pieredze, tomēr pagājuši 35 gadi. Mums nebija mobilo telefonu tajā laikā, un ļoti daudz kā nebija, par megabaitiem, gigabaitiem un terabaitiem vispār nedomājot. Laiks ir pagājis, un ir lieliski, ka tieši jaunā paaudze, mūsu bērnu paaudze, aicināja mūs šo darīt, jo viņiem tas likās svarīgi. Turklāt tas, protams, bija kaut kāds sentiments par tām dienām, tajā pašā laikā viņi tīri instinktīvi ticēja, ka šodien mēs to varam izdarīt. Lai gan mēs katrs darām dažādas citas pamatlietas, joprojām esam pilnu dienu aizņemti cilvēki.
Kur tad bija noglabāti ieraksti, kas tika veikti pirms 35 gadiem?
Visur. Pilnīgi visur. Pirmās pieejamības ieraksti bija sliktā kvalitātē. Kopijas, kas bija nonākušas līdz mūsdienām, neatbilda prasībām. Kaut kas bija mums pašiem, es arī savā laikā strādāju Latvijas Radio, vēl pirms mūsu neatkarības atgūšanas. Kā jau audiofils, kurš mājās daudz klausās mūziku un salīdzina kvalitātes… Tie ieraksti bija veikti sākot ar divceliņu tehniku pagrabos, šis tas Latvijas Radio, šis tas vēl kaut kur. Tie bija pilnīgi dažādi ieraksti, arī konceptuāli.
Tas ir milzu sasniegums, ko skaņu režisors Mārtiņš Krastiņš ir izdarījis, lai šos ierakstus savienotu vienā konceptā. Man joprojām nav izskaidrojuma, kā to var izdarīt tik organiski. Jāteic, Mārtiņš tagad ir kā mūsu piektais musketieris. Mums ir tas "zelta četrinieks", kā tagad pieņemts dēvēt, plus Mārtiņa skaņa, kas ir ļoti svarīgs faktors.
Tagad šī mūzika tiek nesta arī uz skatuves dzīvajā izpildījumā. Vai kādreiz tā netika šur tur skanējusi arī akustiskā izpildījumā?
Tas būtu interesanti, par to varētu padomāt. Vispār mums bija jātaisa divas programmas – viena bija šī elektriskā, jo tā bija galvenā motivācija, kāpēc šādu grupu vēlējāmies izveidot, bet akustiskā programma bija vairāk, tā teikt, mūsu dabīgās asinsrites un mentalitātes atspoguļojums. Tā bija folkloras programma. Pirms tam bija arī "Bizīteri" un "Zvaigznīte"… Tā ir folklora, kas dzīvo tautā. Tajā brīdī šāda veida folklora nebija populāra un nebija arī īpaši veicināma, bija pat disidentiska. Programmai nebija tik daudz māksliniecisko mērķu, kā idejiskie – šo folkloru lietot, un, atklāti sakot, tas arī bija viens piliens tajā, ka šodien folkloras klātbūtne jaunās paaudzes cilvēkos ir nenoliedzama, vai tie ir danču vakari vai jaunās grupas.
Es gribētu pārlekt divus jautājumus atpakaļ par radošumu. Jā, mēs bijām traki, mēs bijām ambiciozi, mēs gribējām panākt visu iekavēto, kas noticis pasaulē, mēs vēlējāmies "dragāt", saārdīt šo pasauli, un tā laika pasaule, paldies Dievam, arī sagāzās, un mēs ieguvām brīvību. Bet gribēju teikt, ka šis laiks ir ļoti radošs. Nav obligāti kādi pīķi vai lielas katedrāles, bet visu laiku jaunie cilvēki gandrīz katru vakaru spēlē kafejnīcās, klubos, šādās radošās sabiedrībās, tā ir diezgan stingra paaudze. Mūzikas skolu ritmisko nodaļu audzēkņi ir trenēti, ar dziļām interesēm, novatoriski. Man ļoti patīk. Beidzot mums ir mākslinieciskās brīvības normāls process jau kādus desmit, divdesmit gadus. Kad tu tiešām vari vakaros spēlēt, iziet ārā, šis process ir ļoti svarīgs. Pie kā tas novedīs, to mēs vēl tikai redzēsim, bet tas ir ļoti svarīgs. Savā laikā mums bija "andergraunds" ar drusciņ tādu kā slēpšanos, tādu kā bēgšanu. Mēs nebijām gluži "andergraunds", tomēr zināmā mērā bijām dalībnieki arī šajā laikā.
Lūk, šie jaunie cilvēki, par kuriem tikko runāji, liela daļa noteikti ir arī regulāri festivāla "Laba daba" apmeklētāji, mūziku saprotoši, par mūziku zinoši, erudīti un meklējoši. Vispārināti runājot par grupu "Vecās mājas", visbiežāk tiek lietots termins "progresīvais roks". Tās ir sarežģītas kompozīcijas, jūsu grupas sakarā tā ir arī liela dzeja no mūsu tālākas un tuvākas pagātnes latviešu dzejniekiem, savukārt festivāla gaisotne mazliet vedina uz vieglāku izklaidi brīvā dabā vasaras vakarā. Kā tev šķiet, vai "Vecās mājas" spēs uzrunāt jauniešus? Protams, festivāla apmeklētāji ir dažāda vecuma, tomēr tur, atšķirībā no jūsu koncertiem, uz kuriem cilvēki tiešām iet klausīties "Vecās mājas", zina dziesmas un dzejas, festivāla publika varētu būt raibāka. Ko sagaidi no šādas uzstāšanās?
Diemžēl man nav bijusi iespēja "Labā dabā" kādreiz piedalīties. Braucot uz Malienas pierobežu, vienmēr šajā laikā redzu, ka kaut kas notiek. Es arī redzu, kādi cilvēki tur spēlē. Tas nav tāds festivāls, kur tikai iedzer un vēl kaut ko… Kā jau iepriekš vienojāmies, to tomēr apmeklē cilvēki, kas uz trulām izklaidēm nav tendēti. Tā es domāju. Šajā gadījumā es gribētu teikt, ka festivāli ir dažādi, un es iztēlojos, ka "Labā dabā" tomēr pietiekoši liela daļa ir cilvēku, kuriem ir interese, pirmkārt, par dabu, meditāciju, un varbūt pat diezgan padziļināta interese. Es ceru, ka organizatori apzinās, kā to sakārtot, un tā vieta, kas mums iedota, idejiski ir tādā brīdī, kad cilvēki to pastiprināti varētu pieņemt. Būsim godīgi, festivālam jau īpaši nevajag uzlūgt tādus mūziķus, kas varētu kļūt par iemeslu, lai publika sāktu uz festivālu nebraukt. Es domāju, ka tur "garām" nebūs, dialogs mums būs.
Ņemot vērā, ka festivāls notiek jau krietni daudz gadu un organizētāji ir vieni un tie paši, viņi diezgan labi zina, ko viņu publikai vajag, un, ja viņi uzskata, ka publikai vajag "Vecās mājas", tad tā tas arī ir.
Es gaidu mūsu satikšanos. Mums būs daudz, ar ko savstarpēji bagātināties, es ceru.
Vai tu uzstājoties gūsti kaut ko arī no publikas vai vairāk koncentrējies uz to, kas pašam jādara vai jāraida publikas virzienā?
Jā, daudz laika domāt par to laimīgumu nesanāk, visu laiku patiešām jābūt modram. Bet es to apzinos, īpaši starplaikos, ka tas ir bijis tā vērts. Ka viņi tomēr ir tā gaiši uzlādēti, tas ir kāds cita veida vārds vai varbūt cita veida gaiss… Es tagad detalizēju to, ko es daru, īstenībā kādam citam vajadzētu to darīt. Bet esmu ļoti laimīgs, patiesībā tāpēc jau arī mēs ko tādu darām. Ja tā nebūtu, mēs to nedarītu.
Prieks dzirdēt, ka arī jums tas sagādā prieku joprojām, un ceru, ka vēl viens tāds gadījums būs festivālā "Laba daba". Sarunas noslēgumā parasti uzdodu viesiem mazliet nenopietnu jautājumu – kā tev šķiet, kuriem meža iemītniekiem vislabāk varētu patikt grupas "Vecās mājas" mūzika? Es teiktu, ka lācim, bet tev noteikti ir kādas citas domas.
Tā tīri reāli negribētos, ka viņš nāktu uzdziedāt uz skatuves.
Nē, viņš aiz koka paklausītos.
Tas ir skaisti, to kādā filmā varētu iekļaut tādu epizodi. Būsim godīgi, ja lācim vai jebkuram citam būtu tiešām patīkami to dzirdēt, ja mēs neiztraucētu harmoniju, ja nu vienīgi tā nav truli pašapmierināta vai aprobežota…
Šķiet, šajā versijā "Vecās mājas" vēl nav spēlējušas brīvā dabā?
Ir. Mēs bijām Virgas festivālā, kas bija dramatisks ar to, ka tur bija liels vējš, kas varbūt Virgas piejūras iedzīvotājiem ir normāli, man tas vienkārši gāja caur kauliem, koki lokās, vēlāk redzēju video, kā tas ir.
Ceru, ka "Labā dabā" būs labāks laiks, koki nelūzīs un meža iemītnieki nejutīsies iztraucēti, bet klausītāji un arī jūs paši, grupa "Vecās mājas", būs iepriecināti un labi pavadījuši laiku.
