Vācu komponista Maksa Bruha ebreju lūgšanā "Kol Nidrei" arī Mišas Maiska čells lūdzas, raud, skarbi smejas. Mstislava Rostropoviča un Grigorija Pjatigorska skolnieks, viens no pasaulē atzītākajiem čella virtuoziem, četrus gadu desmitus saistīts ar ierakstu namu "Deutsche Grammophon", Miša Maiskis ir rīdzinieks, mācījies Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, bet nu jau daudzus gadus – pasaules pilsonis.
"Džordžs Orvels, kura slavenais romāns "Dzīvnieku ferma" ir parodija par komunismu, teicis slavenu frāzi: "Visi dzīvnieki ir līdztiesīgi, taču daži ir līdztiesīgāki par citiem." Es to pašu varu teikt par dažādām vietām. Jau vairāk nekā 50 gadus ceļoju apkārt pasaulei, bet ir vietas, kam acīmredzami priekš manis ir īpaša nozīme. Esmu šeit dzimis, un katru reizi, kad atgriežos Rīgā vai Jūrmalā, jūtos ļoti laimīgs," saka Maiskis.
75. dzimšanas diena, kas nosvinēta jau 10. janvārī, gan vitālajam māksliniekam neko daudz nenozīmējot. Svarīgāks esot fakts, ka nesen arī pagājuši 50 gadi, kopš viņš sācis mūziķa karjeru Rietumos. 14 gadu vecumā Maiskis, līdzīgi citiem jaunajiem talantiem no Latvijas, devās uz mūzikas internātskolu Ļeņingradā, pēc tam mācījās Maskavas konservatorijā, bet 1972. gadā ar ģimeni saņēma atļauju emigrēt uz Izraēlu.
Jautāts par līdzīgo ceļu mūzikā, kāds bijis pianistei Dinai Joffei, Maiskis atbild: "Ļoti līdzīgs, bet ne tikai! Mēs īstenībā ar Dinu Joffi esam uzauguši vienā mājā. Tā bija tīrā nejaušība. Mēs dzīvojām pirmajā stāvā un viņi, šķiet, ceturtajā. Es draudzējos ar viņas vecāko brāli Fimu Joffi. Jā, un joprojām esmu kontaktā arī ar Mihailu Barišņikovu. Gājām vienā klasē, vairākus gadus pat sēdējām vienā solā. Viņš ir divarpus nedēļas jaunāks par mani, piedzimām vienā mēnesī. Un, protams, esmu spēlējis kopā ar Gidonu Krēmeru un daudziem citiem brīnišķīgiem mūziķiem no Rīgas."
Mūziķis atceras, ka vispirms no Rīgas uz Izraēlu emigrēja viņa māsa, un tūdaļ arī viņa dzīve dramatiski mainījās. Varas iestādes, acīmredzot, sāka turēt Maiski aizdomās, ka arī viņš tūdaļ sekos radiniecei, lai gan viņam tobrīd par visu svarīgāk bijis mācīties pie Mstislava Rostropoviča. Taču 1970. gada vasarā nežēlastībā krita arī Rostropovičs, kuru vainoja sadarbībā ar publicistu, režīma kritiķi Aleksandru Solžeņicinu. Drīz varas iestādes atrada iemeslu arestēt arī Maiski, un tāpēc viņam tā arī neizdevās pabeigt Maskavas konservatoriju.
Par ceļu atpakaļ uz Rīgu Maiskis stāsta: "Pirmoreiz atgriezos 1995. gadā – 23 gadus pēc tam, kad biju pametis Padomju Savienību. Jā, tas prasīja ilgu laiku, bet pēc tam esmu šeit ieradies regulāri. Kad vien ir iespēja, esmu ļoti laimīgs atgriezties. Tā nav bijusi ļoti gara, bet ļoti svarīga manas dzīves daļa – uzaugt šeit."
Maiska koncertā līdzās Maksam Bruham, Volfgangam Amadejam Mocartam un Jozefa Haidnam skanēs arī Pētera Čaikovska mūzika. Taču Maiskim ir virkne tuvu komponistu un skaņdarbu, bet tuvākais žanrs, lai arī pats tajā nespēlē, esot džezs. "Es nespēlēju neko, kas man nepatīk pietiekami, lai spēlēšanas brīdī to iemīlētu. To nevar notēlot. Ja tu gribi sasniegt ne tikai klausītāja ausis vai prātu, bet arī sirdi, tavai mūzikai ir jānāk no sirds. Tāpēc ir jāspēlē ar mīlestību. Tas ir ļoti vienkāršs "noslēpums". Jau ilgu laiku pirms "bītliem" bija zināms, ka viss, kas cilvēkam vajadzīgs, ir mīlestība," intervijā Latvijas Televīzijai pauda Maiskis.
Par Krievijas uzsāktā kara sakarā izskanējušajiem aicinājumiem norobežoties no "krievu pasaules", arī neatskaņot krievu komponistu skaņdarbus, Maiskis saka: "Ir ļoti primitīvi nonākt šādos ekstrēmos. Mana pozīcija par karu ir ļoti skaidra – tas ir briesmīgs konflikts, man nav šaubu, kurā pusē mums visiem ir jābūt. Taču tas nenozīmē, ka mums tagad būtu jāsoda lielie krievu komponisti – Čaikovskis, Rahmaņinovs, kurš patiesībā lielāko dzīves daļu pavadīja ārpus Krievijas, jo devās prom pēc revolūcijas un nekad neatgriezās. Pat Šostakovičs, kas dzīvoja Padomju Savienībā, ļoti cieta."
Viņaprāt, lielai mūzikai, literatūrai un mākslai nav nekāda sakara ar Putinu: "Vēl tikai pirms divām dienām gala koncertā Beļģijā kopā ar savu 18 gadus veco dēlu spēlēju divus skaņdarbus – simboliski, bez pauzes – brīnišķīgu Rahmaņinova skaņdarbu un ukraiņu komponista Miroslava Skorika melodiju. Es ticu, ka mūziķiem ir jāapvieno cilvēki, jāpalīdz viņiem attīstīt savas labākās kvalitātes."
Brīvbrīžos Latvijā Miša Maiskis gan cenšoties nedomāt par politiku, kas tik daudzus gadus šķīra viņu no bērnības vietām, bet gan paieties pa pludmali Jūrmalā, ar ko saistās dārgas atmiņas. Katru reizi viņš arī dodas pie tēva kapa.
