Ar vairākiem spilgtiem notikumiem augustā tiks atzīmēti pieci gadi kopš kultūras telpas "Hanzas perons" rekonstrukcijas, vispirms aicinot uz komponista Maikla Gordona (Michael Gordon) kamermūzikas koncertu ciklu jeb "Gordoniādi".
Četros vakaros – 3., 4., 7. un 8. augustā, koncertos secīgi izskanēs: skaņdarbs četrām elektriskajām ģitārām "Amplified", kuru izpildīs Rihards Goba (3. augustā pulksten 21.00); skaņdarbs sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām "Timber" Guntara Freiberga vadītā "Koksnes seksteta" sniegumā (4. augustā pulksten 21.00); skaņdarbs septiņiem fagotiem "Rushes" Raimonda Gulbja vadītā "Niedru septeta" lasījumā (7. augustā pulksten 20.00); skaņdarbs astoņiem čelliem "8" mūziķes Dianas Ozoliņas vadītā "Savvaļas okteta" interpretācijā (8. augustā pulksten 20.00).
Signe Lagzdiņa: Kā jūs raksturotu savas attiecības ar vilcieniem?
Maikls Gordons: Šķiet, ka pirmā reize, kad savā mūžā redzēju vilcienu, bija 20 gadu vecumā, kad pārcēlos uz Ņujorku. Līdz astoņu gadu vecumam es dzīvoju Centrālamerikā, Nikaragvā, kur tādu transportu nemaz nebija. Pēcāk savukārt mēs dzīvojām Miami, taču neatminos, ka tur būtu redzējis kādu vilcienu. … Kāpēc šāds jautājums?
Šāds jautājums tamdēļ, ka mums Latvijā jau piecus gadus pastāv šī ļoti jaukā kultūras vieta "Hanzas perons". Latviski "perons" nozīmē vilciena platformu, un vēsturiski tā patiešām ir bijusi reāla vilciena platforma. Tagad tā ir pārbūvēta par kultūras notikumu vietu, kurā jūsu mūzika tiks atskaņota vairākas dienas pēc kārtas. Vai jūs spējat iztēloties, kā šāda vieta izskatās šobrīd?
Tas izklausās ļoti skaisti, un man patīk ideja par mūzikas atskaņošanu tur. Teikšu atklāti, tas nav kas tāds, pie kā esmu pieradis. Kad domāju par vilcieniem, tad patiešām pirmā asociācija ir Ņujorkas metro vagons. Bet man patīk platformas ideja. Platforma uz ceļojumu vai piedzīvojumu.
"Hanzas peronā" ienāks arī daba. Es nezinu, vai Miks Magone jums to ir jau teicis, bet latviešu mākslinieks Andris Eglītis radīs jauku atmosfēru ar meža ievešanu šajā platformā. Tātad mežs ienāks pilsētā.
Tā ir jauka ideja. Viens no skaņdarbiem, kas tiks atskaņots, ir darbs perkusionistiem. Tur viņi spēlē uz koka, un tas arī ir vienīgais instruments šajā skaņdarbā – dažāda garuma koka gabali. Es tajā jūtu kaut ko ļoti organisku un ļoti saistītu ar dabas un meža ideju. Koka gabals galīgi nav tas, kas mums pirmais nāk prātā, domājot par instrumentu ražošanu. Man ļoti patīk šī ideja notikuma koncepcijā par skaņdarba fizisku sasaistītību ar mežu.
Ir daži komponisti, kuri nevēlas runāt par savu mūziku vai mūziku vispār, sakot, ka mūzika ir jāklausās. Taču ir arī tādi, kas ar aizrautību runā par to un analizē. Kurš no šiem esat jūs?
Laikam nebūšu ne vienā, ne otrā pusē. Taču esmu gatavs runāt par mūziku. Es uzskatu, ka runāt par mūziku ir ļoti ierobežoti, jo mēs skaņdarbu varam aprakstīt ar visskaistākajiem, tēlainākajiem vārdiem, bet citam cilvēkam šo mūziku noklausoties, galīgi tā nav licies. Tāpat arī otrādi. Līdz galam tā īsti aprakstīt kādu skaņdarbu mēs nevaram un nekad nevarēsim. Tas nozīmē, ka mūzikai ir sava valoda, un mēs joprojām darām visu iespējamo, lai ar vārdiem par to kaut ko pateiktu. Bet dažkārt tas arī palīdz klausītājam iegūt priekšstatu par to, ko komponists domā par darbu un kāda ir darba nozīme vai kā viņiem vajadzētu pieiet šī darba uzklausīšanai. Atbildot uz jūsu jautājumu – laikam esmu abās pusēs.
Varbūt jūs varat mums palīdzēt arī iepazīt jūsu mūziku, kas tiks atskaņota "Hanzas perona" lielajā ciklā "Gordoniāde". Kā jūs vispār jūtaties, izdzirdot vārdus "Gordoniāde", un ko varat pateikt par tās skaņdarbiem?
(smaida) Man ļoti patīk, kā tas izklausās. Es ceru, ka tā būs kā ieiešana citā pasaulē. Šie četri skaņdarbi ir daļa no vesela cikla. Šobrīd es strādāju pie piektā cikla skaņdarba. Un ideja, ka tie tiek atskaņoti kopā, ir tieši tā, par ko es vienmēr esmu cerējis un sapņojis. Starp citu, cik zinu, šī ir pirmā reize, kad visi četri skaņdarbi tiek atskaņoti kopā šādā veidā, un esmu ļoti priecīgs un pateicīgs par to. Katrs no šiem darbiem ir apmēram stundu garš, un katrs pārstāv vienu instrumentu grupu. Piemēram, viens darbs rakstīts četrām elektriskajām ģitārām. "Timber" ir sešiem perkusionistiem, kas spēlē uz koka gabaliem. "Rushes" atskaņo septiņi fagoti, un "8" ir astoņiem čelliem. Un katrā no šiem darbiem ir kaut kas rituālistisks, lai gan izpildītājiem ir jākoncentrējas un jāspēlē visu laiku. Tā ir ļoti fiziska spēle un prasa daudz ķermeņa enerģijas no viņiem. Mūzika attīstās ļoti lēni un ļauj klausītājam patiešām ieklausīties un piedzīvot skaņu citādi kā ierasts.
Jūs minējāt, ka komponējat nākamo cikla skaņdarbu. Vai varat padalīties, kādam instrumentam to rakstāt?
Jā, nākamais cikla skaņdarbs veltīts deviņiem tromboniem. Es strādāju pie tā jau apmēram divus gadus, un tas ir piedzīvojis diezgan lielas pārmaiņas un interesantus pavērsienus, jo skaņdarbs tiek rakstīts ļoti senā skaņošanas sistēmā. Tāpēc tam būs ļoti atšķirīga skaņa no tās trombona skaņas, pie kādas esam pieraduši.
Vai jums ir kāda sistēma, kā jūs izvēlaties instrumentus saviem skaņdarbiem?
Patiesībā diezgan nejauši. Tos ierosina izpildītāji, kuri ir ieinteresēti spēlēt šo mūziku. Un lielākoties viņi nāk pie manis, un es vienkārši skatos, vai viņi ir pietiekami traki, lai vēlētos iesaistīties šādā afērā un apņemties izpildīt skaņdarbu, kas ir stundu garš. Tātad tas nāk no īpašām attiecībām ar mūziķiem, kuri ir ieinteresēti doties šajā ceļojumā kopā ar mani.
Tie nav tipiski ansambļi. Jūs izvēlaties ļoti monohromu tembru paleti. Kāpēc izvēlējāties šo ceļu, kas galīgi nesakņojas klasiskā tradīcijā?
Šie ansambļi kalpo prāta atbrīvošanai no asociācijām ar mūzikas vēsturi. Es domāju, ka kāds, kurš ienāk telpā un redz septiņus fagotistus spēlējam aplī – tas nav kaut kas, ko viņi ir pieraduši redzēt. Tātad tas palīdz klausītājam uzreiz nonākt citā telpā. Tā nav skaņa, kuru klausītājs pazīst. Izejot ārpus ierastajām ansambļu struktūrām, ir iespējams panākt daudz brīnišķīgu lietu.
Vai komponēšanas brīžos jūs pats izmēģināt sevis uzrakstīto uz konkrētā instrumenta, vai tomēr dodaties pie mūziķiem un jautājat viņiem par visām instrumenta iespējām?
Es mīlu mūziķus, un man patīk strādāt ar mūziku. Es pavadu diezgan daudz laika, strādājot ar mūziķiem un meklējot instrumentu noslēpumus, kā arī meklējot skaņas, kas man īpaši piesaista. Daudzi no šiem instrumentiem var izdarīt tiešām neiedomājamo, bet jautājums ir, kā izveidot īpaši unikālu skaņu pasauli. Neviens nezina instrumentu labāk par cilvēku, kurš to spēlē. Un viņi zina arī daudz noslēpumu. Kad mūziķi vingrinās, viņi dara visādas lietas ar savu instrumentu, ko parasti nedarītu, spēlējot skaņdarbu. Viņi zina visas mazās dīvainās skaņas, ko no sava instrumenta var dabūt ārā.
Es teiktu, ka vislabākais variants komponējot ir sadarboties ar mūziķiem, nevis pašam no jauna atklāt divriteni.
Kad jūs un jūsu kolēģi dibinājāt "Bang on a Can All-Stars", es lasīju, ka sākumā jūs bijāt ļoti stipri ietekmējušies no popmūzikas, vienlaikus arī ļoti labi izglītoti klasiskajā mūzikā, šos divus dažādos virzienus lieliski sapludinot kopā. Bet mūsdienās arī pati popmūzika ir ļoti mainījusies. Vai jums ir kas sakāms par mūsdienu popu, mainstream mūziku, un vai jums liekas, ka pastāv arī mainstream klasiskā mūzika?
Mūzikas pasaule ir diezgan liela, un vienlaikus notiek divas lietas. Viena ir tā, ka mēs varam dzirdēt tik daudz mūzikas. Kad es uzaugu, Maiami bija tikai viens veikals, kas pārdeva kaut ko ārpus parastā, ierastā. Ar ierasto saprotot slavenas grupas un Bēthovenu. Mana māsa mani veda uz veikalu, tas bija stundas brauciens, kur es pirku vinila ierakstus, un man nebija ne jausmas, ko es tajos dzirdēšu. Tas tikai bija kaut kas! Neko tādu neesmu iepriekš dzirdējis. Un tad nāk visi šie jautājumi: Kas tas ir? Kas ir šis ieraksts? Kas to ir radījis?
Protams, pasaule tagad ir kļuvusi pavisam citādāka, vai ne? Mēs varam klausīties jebko, ko sirds kāro, jebkurā laikā un vietā. Un tajā pašā laikā mums ir pieejams šis plašais mūzikas spektrs, bet daudzi cilvēki izvēlas klausīties tikai vienu konkrētu lietu – tikai smago metālu, tikai hiphopu, tikai Bēthovenu. Savā ziņā, man liekas, ka nekas daudz nav mainījies.
Reiz es sniedzu koncertu, kurā skanēja mans skaņdarbs "Timber". Es devos ar ansambli uz kādu pilsētu Floridā, kur cilvēki mēdz pārcelties pēc došanās pensijā. Kad ieradāmies notikuma vietā, visi mums apkārt bija vecāki par 80 gadiem. Ansamblis paskatījās uz publiku, es paskatījos uz publiku, un mēs nodomājām: ak dievs, viņi ir atnākuši uz nepareizo koncertu! Taču beigās izrādījās, ka šī publika ļoti mīlēja šo mūziku. Viņi zināja, uz ko bija atnākuši. Un pēc tam pie manis pienāca pāris gados, viņiem varēja būt kādi 90 gadi.
Un viņi man teica, ka 80 gadu vecumā nolēma turpmāk klausīties tikai jaunu mūziku un skatīties tikai jaunu mākslu, tikai lietas, ko nekad nav redzējuši un dzirdējuši.
Es vēl joprojām atminos un domāju par šo pieredzi, tā man ir bijusi svarīga.
Pats galvenais ir tas, ka ir tie daži cilvēki, kas ir gatavi riskēt un vēlas piedzīvot kaut ko citu. Redzēt ko citu, lasīt ko jaunu, apmeklēt kādu nezināmu vietu un satikt kādu nesatiktu cilvēku. Cilvēki sāk justies pārāk ērti pasaulē, ko viņi ir uzbūvējuši ap sevi.
Mūsu Latvijas ziņu izdevumos mēs nedzirdam tik daudz par lieliskajiem festivāliem Amerikā, taču daudz zinām par politiskajiem notikumiem. Kāds ir jūsu viedoklis – vai māksliniekiem ir jāizvairās no politikas, vai tomēr jāieņem stipra pozīcija un jārunā par to, kas notiek politikā?
Mūzikas radīšana pati par sevi ir politisks akts. Jo ierobežojošāka, fašistiskāka ir valdība, jo mazāk viņi vēlas, lai mākslinieki radītu savu mākslu, jo vairāk viņi vēlas kontrolēt mākslu. Un mēs to redzējām Padomju Savienībā, pat ar komponistiem, pat ar abstraktu mūziku, piemēram, Šostakoviču, Prokofjevu – katram jaunam skaņdarbam bija jāiziet pārbaudes komisijas, lai noteiktu, vai šī mūzika "atbalsta" valsti un tās ideālus, ideoloģiju, vai nē. Mēs redzam, ka, jo brīvāki esam, jo brīvāka ir sabiedrība, jo vairāk mēs ļaujam māksliniekiem izteikties, radīt to, ko paši mākslinieki vēlas.
Vietas, kas ir totalitāras, savus māksliniekus liek cietumā. To mēs redzam Ķīnā. Vai tiešām kāds, kas rada gleznas, ir bīstams? Vai kāds, kas raksta simfonijas, ir bīstams? Kā tas ir iespējams??
Es teiktu, ka mākslas radīšana pati par sevi ir ļoti spēcīgs žests, politisks žests, un mums nevajadzētu to aizmirst.
Un mums nevajadzētu aizmirst, ka viss, kas mūs paceļ kā cilvēkus – izglītība, skaistums, māksla un reliģija –, visas šīs lietas totalitārā valstī ir kontrolētas vai stipri kontrolētas, un valdības baidās no šīm lietām, jo tās ir lietas, kas ceļ cilvēka, sabiedrības gara spēku.
Es zinu, cik tuvu Latvija ir Krievijai, un es zinu, cik svarīgs ir NATO, un es zinu, cik briesmīga ir politiskā situācija šeit, ASV. Es domāju, ka jautājums, vai māksliniekiem vajadzētu vai nevajadzētu politikā iesaistīties, ir ļoti personiska izvēle katram māksliniekam. Ja mākslinieks jūt, ka viņam jāizsakās, viņam tas jāpauž vārdos vai skaņās, vai krāsās, tad tā ir šī mākslinieka izvēle. Bet, ja mākslinieks jūt, ka darbs kaut kādā veidā sazinās citā līmenī, tad viņam ir tiesības visu pateikt tikai ar mūziku, piemēram. Un šādās situācijās es neuzskatu, ka viens dara pareizāk kā otrs, vai viens mākslinieks ir atbildīgāks par otru. Tai ir jābūt katra paša personiskai izvēlei.
