3. augustā pulksten 16 jau atkal kopā ar Tarmo Peltokoski Zanda Švēde uzstāsies Cēsu Mākslas festivālā – Riharda Vāgnera "Dievu mijkrēslī" Valtrautes lomā. "Kad dziedu šādas lomas, ir sajūta, ka tas ir man. Ka tas nāk dabiski. Nevarētu teikt, ka ļoti viegli, bet – salīdzinoši viegli. Un katru reizi, kad atrodi repertuāru, kur ir šāda sajūta, tad šķiet – jā, tas ir tavs, tev jādzied!"
Sirsnīgajā sarunā – par pirmajām Vāgnera lomām un neseno viesošanos Tiroles festivālā, par sadarbību ar režisori Brigitu Fasbenderi un diriģentu Tarmo Peltokoski, par sezonas dzīvi Frankfurtē, vasaru Latvijā un ceļošanu kopā ar trim bērniem...
Gunda Vaivode: Tikko nodziedāji Valtrauti "Dievu mijkrēslī" Tiroles festivālā, pirms tam arī Erdu "Zīgfrīdā" un "Reinas zeltā". Cik apjomīgs ir šis festivāls un kādi ir tā akcenti?
Zanda Švēde: Savā ziņā tas ir unikāls festivāls, jo
zāle ir burtiski nekurienes vidū: apkārt govis, aitas un kalni, skaisti skati, bet nekā cita tur nav.
Austrijai jau diezgan tipiski ir šādi festivāli, kas itin kā notiek pļavas vidū...
Jā gan, un šis konkrētais festivāls pastāv jau ļoti ilgu laiku. Pirms kāda laika uzbūvēts vēl viens teātris speciāli operām un klasiskajai mūzikai, jo pirmais teātris bija domāts teātra spēlēšanai, nevis operai. Bet pēdējos četrus gadus Brigita Fasbendere kopā ar Frankfurtes operas direktoru, kurš ir arī mana operteātra vadītājs, iestudēja tur visu Vāgnera ciklu, un viņi tad arī šo teātri tehniski pielāgoja un uzlaboja, lai tas būtu vairāk piemērots [operu iestudējumiem] – ar labu akustiku, turklāt orķestris ir aizmugurē – aiz caurspīdīga priekškara, tāpēc arī skaņa ir ļoti laba. Tehniskās iespējas varbūt nav tik lielas un modernas, bet ar pieejamajiem līdzekļiem uzburta laba telpa.
Un kur stāv diriģents – orķestra vai jūsu priekšā?
Orķestra priekšā, aiz aizkara, bet mums ir seši monitori, kuros viņu varam redzēt. Nevarētu teikt, ka tas ir ideāli, bet ar laiku pielāgojāmies. Bija laba sajūta – nebija tā, ka jāizšauj viss pulveris. (smejas)
Brigitas Fasbenderes režiju tu dēvē par gudru. Kāda ir gudra operas režija?
Šajā kontekstā tas bija par Erdas lomu, kura parasti Vāgnera operās ir tāda ar visādiem tīmekļiem noaugusi sieviete, kura izaug no zemes un parādās tikai tāds viņas krūšutēls. Brigitas interpretācijā Erda ir Votāna īstā mīlestība. Jau "Reinas zeltā" viņa uznāciens – tiklīdz ierauga Erdu, nokrīt no kājām... (smejas) Viņš ir absolūti iemīlējies, līdz ar to nākošajā operā, "Zīgfrīdā", kurā Erda atkal parādās, viņu satikšanās notiek Erdas guļamistabā, kur viņa parādās kā Holivudas skaistule. Pēc ilga laika notiek mīlnieku atkalsatikšanās, kurā Votāns atklāj, kā tikt vaļā no lāsta. Erdas tēla kontekstā tas ir unikāli, jo parasti pēc teksta un pēc tā, kā aina ir komponēta, jābūt tā, it kā Erda nezinātu, ka Votāns ir ceļinieks, bet Brigitas režijas interpretācija bija tāda, ka Erda jau no paša sākuma zina, kas viņš ir un priecājas viņu redzēt. Domāju, arī skatītāji bija priecīgi redzēt šādu interpretāciju – tur ir sava rozīnīte. Runājot vēl par sadarbību ar Brigitu Fasbenderi – viņa ļoti prasīja patiesumu attiecībās. Viņai nepatika, ja kaut kas ir uzspēlēts. Brigita ir ļoti prasīga režisore, bet arī ļoti sirsnīga, un sadarbība bija jauka.
Vai tu viņu novērtē arī kā dziedātāju?
O, jā, es vienmēr, kad jāmācās kaut kas jauns, meklēju, vai viņa to nav kaut kur ierakstījusi un vai nevaru to paklausīties. Jo arī tas, kā viņa pieiet tekstam – tas ir unikāli. Vokālā līnija, plūdums, frāzējums – viņa ir viena no manām favorītēm, kam gribu līdzināties.
Vai solisti, kas pulcējas iestudējumos Tiroles festivālā, ir zvērinātie vāgneristi?
Jā un nē. Līdz ar to, ka intendants līdz šim bijis tas pats, kurš ir Frankfurtes operā, Tiroles festivālu bieži saucām par Frankfurtes operas vasaras nometni, jo ļoti daudzi pēc Frankfurtes operas izpildīja šīs lomas Tirolē. No nākamā gada festivālam būs cita vadība un cits virziens. Bet "Nībelunga gredzena" noslēgums bija labs noslēgums iepriekšējās vadības darbībai un vispār visam, kā tas bijis līdz šim.
"Tas ir tavs, tev jādzied!"
Kad 2019.gadā dziedāji "Vēzendonkas dziesmas", teici, ka ar Vāgneru darīšana vēl nav bijusi liela, bet tu būtu tam gatava. Un, skat, tagad – loma aiz lomas. Vai nākotnē redzi to kā sava repertuāra balstu?
Domāju, ka tam varētu būt ļoti nozīmīga vieta, tāpēc, ka tad, kad dziedu šīs lomas, tad ir tā sajūta, ka tas ir man. Ka tas nāk dabiski. Nevarētu teikt, ka ļoti viegli, bet – salīdzinoši viegli. Un katru reizi, kad atrodi repertuāru, kurā ir šī sajūta, liekas – jā, tas ir tavs, tev ir jādzied!
Mēs priecājamies, ka esam bijuši klāt Tarmo Peltokoski karjeras sākumposmā, un nav šaubu, ka tā vērsīsies plašumā un spozmē. Ko tu kā dziedātāja viņā vērtē kā pašu nozīmīgāko un būtiskāko?
Kad sadarbojāmies Mālera "Augšāmcelšanās simfonijā", mana sajūta bija, ka viņš vienmēr ir ar mani kopā, ka viņš vienmēr mani atbalsta. Mēs, dziedātāji, bieži lietojam tādu terminu kā "dziedātāju diriģents" – kad diriģents tevi pavada, nevis uzspiež, kaut ko īpaši velk vai ietekmē. Tarmo tiešām vienmēr nāca kopā ar mani, un tajā pašā laikā deva brīvību, un vienmēr bija pavadošs. Tā ir laba sajūta, un es to ļoti, ļoti novērtēju. Un otrs, ko ļoti novērtēju, ir viņa aizrautība: viņš tiešām ir par divsimt procentiem aizrāvies ar to, ko dara, un no visas sirds ir visā iekšā. Varbūt tas ir arī tāds jaunības pluss, ka viņam ir vēlēšanās, enerģija, ideāli. Ka tas vēl nav "novalkājies" un apbružāts.
Mēs, protams, visi brīnāmies, kā viņš tik apjomīgus skaņdarbus kā Vāgneru un to pašu Māleru diriģē bez partitūras – dziedātājiem jau gan arī jāuzstājas bez nošu partitūras, turklāt Vāgnerā viss mēdz būt ļoti ilgi... Kā tev ir dziedāt Vāgneru, salīdzinot ar citiem stiliem? Ko tas no tevis prasa?
Manas lomas līdz šim nav bijušas tās garākās, jo Erda ir pavisam īsa, Valtraute – tikai nedaudz garāka, tāpēc milzīga izturība nav vajadzīga, tomēr nepieciešama liela koncentrācija. Vāgners nav tāds, kurā var aizrauties un ļauties – tur tomēr jāpadomā līdzi, jāpaskaita. Jābūt "fokusā". (smejas)
"Ir vairāk, ko teikt"
Tu pagaidām izmanto iespēju dziedāt ļoti dažādu mūziku: vēl nesen bija Hendeļa "Jūlijs Cēzars", ir romantika, arī verisms. Kas vēl būtu tavs ejamais ceļš ārpus tā, ko tu jau dziedi?
Ir daudz virzienu, kuros gribas iet, tikai brīžiem liekas, ka visu nevar paspēt. Bet man vienmēr ļoti tuva bijusi vokāli simfoniskā mūzika. Tas, kā mēs izpildījām Māleru – tā gribētu vēl, vēl un vēl. Operu ziņā – tas pats "Samsons un Dalila" ir manā sapņu repertuārā vēl joprojām. Negribu neko solīt, bet varbūt tagad, pēc trešā bērna, atvērsies arī Verdi... (smaida) Jā, tādu sapņu ir daudz. Nākamajā sezonā paredzēti arī divi solokoncerti – viens Frankfurtē un viens Latvijā. Mēģinu salikt repertuāru un saprotu – tik daudz ir visa kā! Nevaru koncentrēties uz kaut ko vienu, jo varētu gan to, gan to. Tagad bija franču mūzika – franču komponisti mani kaut kā ļoti uzrunā.
Tu saki – izvēlēties. Bet tu tomēr esi štata soliste Frankfurtes operā. Cik lielā mērā vari kaut ko izvēlēties un varbūt arī reizēm atteikt?
Reti sanāk atteikt, jo piedāvājumi ir diezgan atbilstoši manai balsij un piemēroti arī dzīves cikliem.
Tagad, pēc trešā bērniņa, saprotu, ka man tiek dots vairāk laika, lai mani nepārslogotu. Jūtu lielu sapratni par to, ka tas nav tik viegli. Repertuāra teātrim ir tas pluss, ka vari pamēģināt daudz ko, un lielākoties piedāvājumi ir atbilstoši.
Kad jums sākas jaunā sezona?
Jau augusta beigās – diezgan agri šogad, turklāt ar jauno muzikālo vadītāju pie pults.
Kurš tas būs?
Tomass Gugejs (Thomas Guggeis) – viņš ir Frankfurtes operas jaunais galvenais diriģents. Šeit viņš jau aizvadījis savu pirmo sezonu, ir gados ļoti jauns, kas šķiet tāda kā tradīcija pēdējā laikā. Bet laikam tajā jaunībā ir kaut kāds skaistums. Aizrautīgums. Tas arī mūsu operai ir ļoti nepieciešams, lai mēs attīstītos, lai būtu cilvēki, kas vēl aizrāvušies ar to. Kuri deg par to.
Diriģentu plejādē vienu brīdi bija daudz tieši cienījamā gadagājuma diriģentu, un tad saradās ļoti daudz jaunu, patiešām ļoti talantīgu diriģentu. Kā ir ar solistiem? Jaunās operzvaigznes pavīd ik pa brīdim. Kā tu sajūti konkurenci vai pēctecību?
Interesants jautājums, jo šogad man ir apaļa jubileja – četrdesmit.
Mecosoprāna balsij tas ir ļoti labs vecums.
Labs vecums, jā. Un es nemaz nejūtos par to slikti, jo
nav tā, ka nekas nebūtu izdarīts – gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē. Bet beidzamos trīs gadus sajūtu, ka neesmu vairs "jaunā, daudzsološā", nu jau ir zināms briedums, un arī pašai ir vairāk, ko teikt tīri mākslinieciski. Tā ir interesanta pāreja profesionālajā dzīvē.
Bet man arī ļoti liels prieks par jaunajiem dziedātājiem un jaunajām zvaigznēm. Agrāk bija vairāk konkrēti pakāpieni, kam jāiziet cauri, lai tu kaut kur tiktu. Tagad laiki mainījušies, un nav vairs tik vienkārši: katram no mums ir cits ceļš, kā tiekam tur, kur gribam tikt.
"Tās durvis atvērās…"
Kad tu pati saprati, ka būsi dziedātāja? Cik mērķtiecīgi uz to gāji?
Jau kā bērns stāvēju pie spoguļa ar matu suku rokā un dziedāju.
Bet to, ka gribētu būt profesionāla dziedātāja, sapratu ļoti vēlu – man bija jau 24 gadi. Biju pabeigusi savu pirmo izglītību, kas bija Tūrisma organizācija un vadība, strādāju viesnīcā, taču bija sajūta, ka par to nedegu.
Aizgāju pie savas dziedāšanas skolotājas Gaidas Ungures Valmierā, kura mācīja gan manu mammu, gan māsas. Viņa man vienmēr teica – Zanda, tu varētu būt dziedātāja! Vienmēr atteicu – nē, nē, nē, es negribu, man nevajag. Un tajos 24 gados pie viņas aizgāju un teicu: skolotāj, es gribu dziedāt! Un viņa atbildēja: tev vēl nav par vēlu! Ar viņas iedrošinājumu tieši tā arī bija, ka durvis vērās vaļā: satiku pareizos cilvēkus, tiku Mūzikas akadēmijā. Man pašai bija tāds uzstādījums: ja tikšu budžeta grupā, tad tas lemts man… Un tiku! Vienlaikus tas fakts, ka sāku vēlāk, deva vēl papildu stimulu. Man visu laiku likās – vajag vēl kaut ko. Sāku skatīties un atradu programmas ārzemēs. Vasarā uz trim nedēļām aizbraucu uz Itāliju, tad biju Ņujorkā uz gandrīz sešām nedēļām – tā bija vasaras programma.
Par studijām Austrijā ir interesants stāsts. Biju studiju programmā apmēram simt kilometru no vietas, kur notiek Tiroles festivāls. Tur satiku savu tagadējo vīru… Šīs programmas ietvaros mums bija piedāvājums braukt uz Tiroles festivālu noskatīties "Toskas" koncertuzvedumu. Aizbraucām. Un pirms četriem gadiem, kad pirmoreiz Tiroles festivālā viesojos kā dziedātāja, aizbraucu un skatos: es taču to māju esmu redzējusi, es taču tur jau esmu bijusi! Sapratu, ka tas ir tas pats festivāls…
Kontakti, ko ieguvu Austrijas programmā, atvēra durvis uz Sanfrancisko operu – nāca ieteikums, ka man tur vajag pieteikties, un es pieteicos. Tās durvis atvērās, un kaut kā likās, ka tas viss ir tā lemts. Man patika pasaules elpa, man patika sajūta, ka neesi ierobežots mazas sabiedrības viedokļos. Ka vari atvērties, būt un sajusties. Daudzi jau kritizē, ka Amerikā nav patiesīguma, bet īstenībā cilvēki tur ir ļoti pozitīvi, viņi tev izsaka komplimentus, vienalga, vai tie ir simtprocentīgi patiesi vai nē, bet pozitīvā atmosfēra uzlādē un ļauj arī pašam atvērties, ļauties un uzziedēt.
"Pēc katra bērna mana balss ir mainījusies"
Balss ir trenējama un arī mazliet maināma lieta – atkarībā no repertuāra, kāds konkrētajā brīdī ir aktuāls. Vai tev ir skolotājs vai skolotāja, un vai tie mainās?
Mainās. Ir divi, trīs cilvēki, kuriem es ik pa laikam prasu padomu. Gribētos biežāk, bet gan es, gan viņi ir ļoti aizņemti. Interesanti ir arī tas, ka šis laikmets ar visām tehnoloģijām ir padarījis dziedāšanas skolotāju pieejamību ērtāku, bet ir grūti saprast, vai tas vienmēr ir absolūti pozitīvi, ka skolojamies tiešsaistē. Ja būtu vairāk iespēju darīt to klātienē, labprāt to izmantotu, jo balss piedzīvo pārmaiņas.
Pēc katra bērna mana balss ir mainījusies. Varbūt tās izmaiņas nav tik milzīgas, bet tikšana atpakaļ formā vienmēr ir prasījusi lielu disciplīnu.
Par to es tevi patiešām apbrīnoju! Trīs bērni paši sevi jau ir daudz, bet, ja ar viņiem kopā vēl jāplāno visi braucieni, jāiestudē izrādes... Kā tu to salāgo?
Ar lielu vīra atbalstu. Viņš ar bērniem ir ļoti, ļoti daudz kopā un dod man laiku. Bet nu – kopš mums ir trīs bērni, ar maziņo iznāk braukt visur līdzi, un arī tagad viņi bija Tirolē un dzīvojās pa ģērbtuvēm ar manām kolēģēm.
Meitiņai Ullai ir septiņi mēneši. Bija periods, kad viņa ļoti labprāt man ļāva dziedāt un vienmēr veltīja man milzumlielus smaidus, kad sāku dziedāt. Nu jau vairs tik priecīga nav, bet tik un tā – visu Vāgnera ciklu kopā šovasar iestudējām, nodziedājām un nospēlējām, un medaļa pienākas mums abām! (smejas)
Divi lielākie puikas jau vada vasaru pie taviem vecākiem Valmieras pusē. Tās ir mājas, kurās tu piedzimi?
Nē, man pilna dzīve visādiem stāstiem! Piedzimu Liepājā, jo manai mammai tur dzīvoja mamma, pie kuras viņa bija aizbraukusi ciemos, un es nejauši izvēlējos piedzimt Liepājā... Bet uzaugu Valmierā, kur nodzīvoju līdz desmit gadu vecumam. Tad pārcēlāmies uz laukiem, kas ir aptuveni divdesmit kilometru attālumā no Valmieras. Domāju, kaut kādā mērā tas arī ietekmējis manu māksliniecisko dabu, jo pēc skolas mēs vienmēr braucām mājās, mums nebija pilsētas dzīves, un sanāca daudz pavadīt vienai – dabā un skaistumā, sapņojot, domājot un iztēlojoties. Tas vienmēr man nāk līdzi. Kad vien ir iespēja tur aizbraukt pa vasaru vai citreiz arī ziemā, tā ir tāda miera osta! (nopūšas) Te nav pasaules problēmu, te ir tikai skaistums.
"Tas apgriež tavu pasauli kājām gaisā"
Ko puikas pa vasaru dara?
Brauc ar riteņiem un ēd pelmeņus. (sirsnīgi smejas) Viņiem tā garšo latviešu pelmeņi! Tur ir tā: kad no rīta attaisa durvis vaļā, bērni ir ārā, dzīvojas visu dienu, un neko citu nevajag – tikai paēst. Lielākajam nu jau būs seši.
Tavs vīrs arī ir mūziķis?
Jā, viņš arī ir dziedātājs, bass. Bet vairs ne tik aktīvs, jo kādam jau tie bērni ir jāaudzina. (smejas) Jā, daudz sanāk darboties ar bērniem. Vīrs ir amerikānis, ģimenes valoda ir angļu, bet Latvijā ar bērniem cenšamies mācīties latviešu valodu. (..) Vācijā dārziņā vecākajam dēlam viegli negāja ar vācu valodu, bet tagad jau runā labi gan vāciski, gan angliski, un latviešu valodu mēs arī tā lēniņām mācāmies. (..) Gustavam vairāk ir zīmju valoda un angļu valoda, dārziņā un arī terapijā – vācu valoda. Bet ar Ullu gan runāju tikai latviski.
Šobrīd sabiedrība kļuvusi iekļaujošāka: nebaidāmies vairs runāt par daudzām lietām, arī par īpašajiem bērniem. Tik ļoti skaistā veidā tu esi pierādījusi, ka bērniņš var pilnvērtīgi dzīvot un darboties arī tad, ja viņam, piemēram, ir Dauna sindroms. Tu iedrošini arī citus vecākus, kurus skārusi šī lieta, būt dabiskiem un nebaidīties no citiem cilvēkiem, no citiem bērniem – vai tavs noskaņojums ir šāds tāpēc, ka dzīvo Vācijā un sabiedrība šeit bijusi un ir atvērtāka?
Iespējams. Dēliņa diagnoze mums nāca kā pilnīgs pārsteigums jau pēc viņa piedzimšanas, un no sākuma bija grūti to pieņemt. Tas apgriež tavu pasauli kājām gaisā, jo tu jau neesi to gaidījis. Tu nezini, kas tas ir.
Un vēl arī sevis šaustīšana – kāpēc, par ko tas man...
Jā, visi pārdzīvojumi.
Daudzi runā par to, ka tev ir sava veida sēras, kas tev jāizsēro tāpēc, ka tev nav vis "parastais", bet gan "īpašais" bērns. Bet tad viņš sāk augt, un kad viņš ir maziņš bērniņš, viņš ir tāds pats kā citi bērniņi, tikai aug mazliet lēnāk.
Vairāk piepūles nepieciešams, lai pabarotu, jāved uz fizioterapiju un citām nodarbībām, bet viņš tāpat aug. Vienkārši ir vajadzīga lielāka pacietība. Tagad Gustavam ir jau četri gadi, palika pirms pāris nedēļām. Viņš nav kā parastais četrgadnieks: mēs ar viņu mācāmies komunicēt, mācāmies zīmju valodu, skatāmies uz viņu un apbrīnojam, kā viņš aug – savā tempā, ar savu redzējumu uz pasauli.
Es neteiktu, ka ir viegli. Nav viegli. Bet viņš ir tāds, kāds viņš ir, un viņš ir skaists. Viņam tā patīk mūzika! Gustavs vienmēr klausās, apbrīno un dzied līdzi savā veidā.
Vai tev vispār pašai patīk ceļot un vai tu mēdz to darīt arī tad, kad tev nav jādzied?
Ak, kā man to gribētos... Visu laiku sapņoju, kur tikai es nebraukšu. Pagājušogad bija grūtāk – kamēr gaidīju Ullu, bija liels nogurums, neko nevarēju daudz padarīt, un vienā brīdī nācās arī pārtraukt dziedāt. Bet šogad izmantoju katru brīvdienu – braucu ar pacēlājiem augšā kalnos, skatījos upju ielejās, kur varēju, tur gāju, lai varu to skaistumu uzsūkt.
Kur īsti ir tavas mājas Vācijā?
Frankfurtē. Neteikšu, ka tā ir mīļākā pilsēta, kur dzīvot, bet mēs esam pieraduši. Tur ir darbs, kas baro gan finansiāli, gan emocionāli, un pie visa jau pierod. Bet ir jauki atbraukt uz Latviju, uz laukiem, vai aizbraukt uz Austriju. Cerams, ka izdosies aizbraukt kaut kur bez darba – tāpat atpūsties.
"Jāizdomā jauni sapņi"
Pasaule, kas mums visapkārt, šobrīd nav nomierinoša. Kā cilvēki Vācijā šobrīd uz šo situāciju reaģē? Vai ir jau pieraduši pie kara?
Domāju, ka jā. Diemžēl. Nevaru teikt, ka tā ir vienaldzība, vienkārši kaut kāds nogurums no tā. Angliski saka – "empathie fatigue" jeb nogurums no empātijas. Ka tu vairs nespēj just līdzi. Ka esi jutis jau tik ilgi, ka vairs nespēj.
Vai jūsu teātrī ir arī kādas izmaiņas repertuārā?
Mūsu teātra vadītājam ir tāda attieksme, ka māksla ir atsevišķi, un politika – atsevišķi. Viņš turpina uzvest krievu operas un aicina krievu māksliniekus uzstāties pie mums. Tajā pašā laikā atskaņojām Ukrainas himnu, paklanījāmies ar Ukrainas karodziņiem, kas piesprausti pie krūtīm. Oficiāli bija paziņojums, ka esam pret karu, esam ar Ukrainu. Bet mākslinieciskajā ziņā tiek uzvestas arī krievu operas. Pēdējā, ko tagad iestudējām, bija Čaikovska "Burve". Tās režisors bija Vasilijs Barhatovs, kurš Krievijā vairs nedzīvo, un viņa režisoriskais koncepts bija tāds, ka viņš gribēja atspoguļot, kā tas ir, kad policijai ir vara, bet parastajam cilvēkam nav nekādas varas – policija dara, ko tā grib, un valdība dara, ko grib. No tāda viedokļa viņš pauda savu pretošanos, parādot savu attieksmi pret karu.
Kas ir tavs sapnis, ko tu gribētu piepildīt?
Esmu ļoti interesantā dzīves posmā: daudzus sapņus esmu jau piepildījusi, un gandrīz ir tā, ka nu jāizdomā jauni. Jo dziedāšana un ģimene nāca kopā: visu laiku bija tā, ka gribam bērnus, un tad ir jādzied… Tagad daudz kas piepildīts un sācies jauns vilnis, kad atvērusies telpa un pienācis laiks kaut kam jaunam. Domāju, kaut kas arī nāks, bet – kas konkrēti, to vēl nevaru pateikt.
Domājot par tevi, man ienāca prātā, ka tev ļoti labi piestāvētu kaut kas no Leonardas Daines repertuāra: tev ir ļoti silta, kupla un skanīga balss.
Ļoti labprāt gribētu uzklausīt jaunas idejas, jo es jau saku – veidoju savas solokoncertu programmas un jūtu, ka visu laiku atduros pret to, ka vajag vēl kaut ko papildus.
Tad mums būs darbiņš kopā ar tevi!
