Izstāsti albumu. Grupas «Kautkaili» «Personas kods» un kopradīšanas spēks

Mūzika

Viņš kopā ar grupasbiedriem Kristīni Pāži un Didzi Bardo Latvijas Radio 5 raidījumā "Izstāsti albumu" stāsta par balvai nominētajā albumā "Personas kods" dzirdamajām dziesmām un to tapšanas procesu, vairākkārt uzsverot, ka lielai daļai dziesmu visai ātri atnākušas to sākotnējās versijas dažādās to variācijās, bet vajadzējis rūpīgi un kopīgi strādāt, lai nonāktu līdz īstajām un albumā ierakstītajām:

"Kristīne Pāže: Čau, te grupa "Kautkaili" – Krists, Kristīne un Didzis.

Didzis Bardo: Mums ir patiess prieks, ka mūsu albums "Personas kods" ir nominēts "Austras balvai". Mēs paši esam noklausījušies visus albumus un noteikti varam ieteikt to izdarīt arī tev – visdrīzāk tu uzzināsi, ka mūzika Latvijā eksistē arī ārpus radio ēteriem.

Krists Krūskops: Šodien mēs jums izstāstīsim mūsu albumu "Personas kods". Lai notiek!

Kristīne Pāže: Kāda skaista sakritība – mēs sākam tieši ar dziesmu "Personas kods", kas ir grupas debijas albuma tituldziesma. Tā radās 2019. gadā. Dziesmai bija tikai panti, kas stāsta par cilvēku dažādajiem tipiem, un tai ļoti trūka piedziedājums. Mēs šo dziesmu izpildījām kādā skaistā Valentīndienas koncertā kopā ar Didzi. Vai tu atceries šo dienu?

Didzis Bardo: Jā, Kristīne, tā bija brīnišķīga diena. Man šķiet, šai dziesmai ir bijušas vismaz piecas versijas. Tās pat nav bijušas versijas, bet drīzāk piecas dažādas dziesmas, kā rezultātā tapa tā, ko arī ierakstījām. Man liekas, tur ir daudz tādi prototipi no mūsu pašu dzīves.

Krists Krūskops: Dziesma "Personas kods" tikai pašā pēdējā brīdī kļuva par albuma tituldziesmu. Albumam bija cita tituldziesma, "Kāda jēga", un "Personas kods" bija viena no pēdējām dziesmām, ko mēs pabeidzām.

Kristīne Pāže: Taču viena no pirmajām, kuru gribējām izlaist kā singlu. Dziesmai vispār ir tāds skaists sadraudzības stāsts – nezinu, vai dziesmas beigās to dzird, bet mēs kopā ar Kristu un Didzi dziedam tādā jautrā prātā visādas vokalīzes. Tas bija skaists vakars, kad mēs paši noticējām tam, ko mēs darām, saliedējāmies un kļuvām par tādu gruntīgu grupu. Starp citu, tur ir iemūžināts arī mūsu dēls Bruno, kurš pāris fragmentos dzirdams dziesmā. To varbūt nevar saklausīt ar neapbruņotu ausi. Bet, paldies, Bruno, ka arī tu piedalījies šajā ierakstā.

Krists Krūskops: Otrā dziesma albumā ir dziesma "Pavedieni".

Kristīne Pāže: Kad cilvēki man jautā, kura ir mana mīļākā dziesma, es diezgan droši varētu teikt, ka tā ir dziesma "Pavedieni". Viņa ir izgājusi diezgan daudzas fāzes: viņa sākotnēji tika rakstīta uz ģitāras. Tur bija tāds skaists rifiņš, aiz kura es diezgan ilgi sēdēju. Tad es noliku šo dziesmu malā, jo likās, ka nekādi nevaru to pabeigt. Tad sāku viņu spēlēt uz klavierēm tajā sarežģītajā taktsmērā.

Krists Krūskops: Taktsmērs ir piecas ceturtdaļas, ar kuru es ļoti ilgi cīnījos dzīvajā izpildījumā. Es nevarēju saprast, pagāja laiks.

Kristīne Pāže: Es esmu runājusi ar cilvēkiem, kas stāsta, ka šī dziesma dod Imanta Kalniņa sajūtas. Klausoties, piemēram, otro pantu, kaut kas no Kalniņa arī manī elpo.

Didzis Bardo: Man liekas, ka no visām tavām iepriekšējām versijām daudz, kas pārlikās arī uz gala versiju. Arī basa līnija.

Kristīne Pāže: Jā, beidzot es izdomāju basa līniju.

Didzis Bardo: Tiešām, Kristīne, tevis izdomātā basa līnija un visa tā aranžija arī kaut kā ļoti plūstoši un ātri atnāca. Mums vienmēr ir bijis liels prieks šo izpildīt dzīvajā, jo tas prasa nedaudz vairāk piepūles, kā ierasts.

Kristīne Pāže: Tāpēc mēs viņu vairs neizpildām dzīvajā.

Didzis Bardo: Ja mums būtu iespēja spēlēt "Austras balvā", visticamāk, mēs varētu nospēlēt tieši "Pavedienus". Šī dziesma noteikti vēl izskanēs.

Krists Krūskops: Nākamā dziesma – "Ļauj man".

Kristīne Pāže: Par šo dziesmu jāsaka paldies Kristam.

Krists Krūskops: Ne jau tikai man – mums visiem.

Kristīne Pāže: Kristam un Didzim, jo, pateicoties Didzim, es iedvesmojos šīs dziesmas saturam.

Didzis Bardo: Kā viņa vispār tika uzrakstīta – lauku mājās "Stukmaņos". Viņa tika sarakstīta turpat, šķūnī.

Kristīne Pāže: Šķūnī, jā. Kad es nebiju pārāk priecīgā prātā un man vajadzēja aptuveni pusstundu, lai izliktu savas tā brīža emocijas šķūņa sienās. Spēlējot ģitāru, radās dziesmas panti, un radās arī tās piebalsis, ko es ierakstīju telefonā. Uzreiz ieskrēju iekšā, iespēlēju un iedziedāju uzreiz. Tad atbrauca Krists, viņš dzirdēja šo dziesmu.

Krists Krūskops: Jā, un es uzreiz jutu, ka ir. Jāsaka kā ir, ļoti norezonēja. Tālāk arī šis arī bija tāds skaists stāsts, kā mēs visi kopā radījām šo dziesmu. Tas prasīja ļoti ilgu laiku, jo tā pamata bāze bija ļoti ātri jau gatava. Viņa skanēja jau pirmās nedēļas laikā. Tā, ka varētu klausīties. Līdz tai gala versijai mēs ilgu un rūpīgi viņu slīpējām, bet darījām to tiešām visi kopā. Tas bija skaists process.

Didzis Bardo: Man liekas, ka tas ir stāsts par gandrīz vai visu šo albumu. Viņš bija gandrīz gatavs jau kādus piecus gadus atpakaļ, vismaz Kristīnes telefonā.

Krists Krūskops: Izņemot "Ļauj man" – tas radās ļoti vēlu.

Didzis Bardo: Un ļoti ātri. Kā jau Krists saka, tas bija mūsu tāds sinhronizēšanās brīdis. Mēs saslēdzāmies, un šī dziesma ir labs pierādījums tam, ka tas bija veiksmīgi.

Krists Krūskops: Tas bija, jā. Tas bija skaisti. To, man liekas, var arī dzirdēt.

Kristīne Pāže: Es ļoti priecājos par dziesmas miksu, ko izdarīja Didzis ar Kristu kopā. Arī tas bija tāds kopdarbiņš. Ilgs, mokošs, bet beigu beigās ļoti rezultatīvs un labs. Pēdējais, kas nāca, bija dziesmas bridžs, ja es pareizi atceros. Tas tika uzrakstīts pēdējais. Bet kopumā dziesma nāca neticami organiski un ātri, kas man nav tipiski. Šī bija tāda ātra dziesma, tīri uz emocijām un sajūtām uzrakstīta.

Kristīne Pāže: "Kurš pirmais" – ļoti personīga dziesma. Radās 2019. gadā, kad ar Didzi divatā dzīvojām laukos. Ļoti intensīvs laiks divatā. Ļoti atkailinošs. Šis ir personisks stāsts par mūsu nedienām, kad mēs tiešām sastrīdējāmies, un es sēdēju četrās sienās. Man bija ļoti daudz, ko teikt. Nesakot neko, es divās dienās uzrakstīju šo dziesmu uz akustiskās ģitāras. Viņa bija stipri citādāka, nekā viņa ir šobrīd šajā albumā. Tad, kad producenta kungs [Didzis Bardo] ķērās klāt manai skicei, tā pārtapa par to, ko var dzirdēt tagad. Īstenībā es ļoti novērtēju Didža aranžiju tieši šai dziesmai. Tā ir ļoti bagātīga un neparasta.

Krists Krūskops: Noteikti jāpiemin, ka šeit piedalās ne tikai stīgas, bet arī Rinalds Maksimovs, kurš laukos, tualetē, ierakstīja bungas.

Didzis Bardo: Jā, bungu partija bija diezgan gatava, bet šķita, ka pietrūkst dzīvuma un īstuma. Tad mēs paaicinājām mūsu draugu Rinaldu Maksimovu, kurš tualetē atrada sev piemērotu bungu telpu un iespēlēja tur visādas foršas lietas. Man šķiet, šī bija pirmā dziesma, kurai nedaudz vairāk pieslēdzām cilvēkus. Parasti bijām tikai mēs ar Kristīni. Ierakstā ir piedalījies arī Valters Pūce, kurš ir skaisti iespēlējis čella partijas, būtībā pildot tādu kā stīgu kvarteta lomu. Man šķiet, tas tikai un vienīgi to dziesmu iekrāso. Šī dziesma rada tādu aristokrātisku sajūtu.

Kristīne Pāže: Es tikko atcerējos, ka mēs rakstījām to operas mazo momentiņu apmēram kādos padsmit piegājienos. Man bija milzīgs vēders, un toreiz mēs sapratām, ka es nevaru to noti tomēr noķert, un viņa būs tomēr drusciņ jāpavelk uz augšu. Bet, manuprāt, izdevās ļoti laba dziesma.

Krists Krūskops: Piektā dziesma – "Nav ceļš neviens tik tāls".

Kristīne Pāže: To producēja Krists.

Krists Krūskops: Šī ir dziesma, ar ko mēs parasti iesākam koncertus. Ar to gāja visādi. Ir bijušas daudzas un dažādas versijas. Vienreiz, atbraucot uz Stukmaņiem, Kristīne man parādīja kaut kādus akordiņus un panta melodiju. Piedziedājuma melodijas vēl nebija. Man, protams, patīk tādas ātrāka tipa dziesmas, un es uzreiz iedegos. Man vajadzēja ierakstīt uzreiz un mēģināt kaut ko taisīt.

Kristīne Pāže: Es tikko atcerējos to pirmo skici, ko es sūtīju tev. Mana pirmā inspirācija dīvainā kārtā, ko šeit nevar dzirdēt, bija grupa "Pienvedēja piedzīvojumi".

Krists Krūskops: Mēs aizgājām diezgan tālu no "Pienvedēja piedzīvojumiem".

Kristīne Pāže: Man šķiet, ka viena no priecīgākajām dziesmām, kāda man ir. Pirmā tāda mīlestības dziesma. Pirmais mīlasstāsts.

Krists Krūskops: Bet bija tiešām daudz versiju šai dziesmai. Es atceros, bija tāda versija, kur bungas spēlēja divreiz lēnāk, nekā tagad var dzirdēt. Bet ilgi cīnījāmies. Ar dziesmas bridžu ilgi nevarējām tikt galā.

Didzis Bardo: Ar šīs dziesmas bridžu mēs sapratām, ka mēs kopā varam cīnīties un radīt rezultātu.

Kristīne Pāže: Interesanti bija tas, ka tas viss tika radīts uz vietas, kas priekš manis ir tāds sarežģīts process, jo es parasti nolienu kaut kur stūrī viena pati. Bet tur mēs sēdējām visi, un man bija jāizdomā tas bridžs, un tad es atceros, kā mēs pa teikumam rakstījām iekšā un mēģinājām saprast, vai šis paliks, vai tomēr ir jāmet ārā. Beigās tīri okej sanāca. Nav ceļš neviens tik tāls.

Krists Krūskops: Dziesma, kurai ir divas versijas – "Kofeīna nakts".

Didzis Bardo: Dziesma tika radīta labu laiku atpakaļ, un sākotnēji bija lielas un skaistas cerības par šo dziesmu un liela patikšana. Process bija ļoti ilgs un cītīgs, bet kaut kā viņš līdz galam nesaslēdzās. Tika meklēti daudzi ceļi un daudzi veidi, bet man pašam šī dziesma līdz galam nekad nenostrādāja. Bet, spēlējot koncertos, mēs atradām veidu, kā viņai skanēt, un viņa uzplauka, vismaz priekš manis, pa jaunam, pateicoties spēlēšanai dzīvajā. Tad albuma versijā mēs pārlikām to, ko mēs darām dzīvajā, uz ieraktu.

Krists Krūskops: Principā Rūdolfs Daņiļevičs ir tas atslēgas cilvēks, kas mainīja daudz. Mēs daudz izmainījām tieši ritma sadaļā. Singla un albuma versiju lielākā atšķirība, man šķiet, ir tieši ritma sadaļā.

Kristīne Pāže: Ja par pašu dziesmu, tad šī gan ir kovida laika dziesma, kad es, dzīvojot laukos, ļoti ilgojos pēc Rīgas dzīves, pēc cilvēkiem un pēc visiem skaistajiem notikumiem, kas jau ir bijuši un vēl būs. "Kofeīna nakts" – patiess stāsts par bezmiega naktīm, kad, izdzerot trīs kafijas, uzrakstījās šī dziesma. Es nevarēju aizmigt līdz pieciem no rīta, sēdēju gultā un vēroju dzērves aiz loga.

Krists Krūskops: Bet, lai arī kā mēs cīnījāmies ar ieraksta versiju, dzīvajā šī dziesma "smērē".

Kristīne Pāže: Mēs kaifojam, klausītāji kaifo. Šī ir tāda ļoti pacilājoša dziesma. To vienmēr var novērot.

Krists Krūskops: Tā ir.

Kristīne Pāže: Dziesma "Ilgas" – viena no Kristīnes Pāžes uzrakstītajām kompozīcijām, vēl dzīvojot Kopenhāgenā. Ļoti sen, man šķiet, kāds 2015. gads varētu būt, kad es trīs mēnešus dzīvoju viena pati vienā mazā Dānijas rajoniņā. Uzrakstīju šo dziesmu, ilgojoties pēc mājām un pāris konkrētiem cilvēkiem. Man toreiz bija tāds loop pedālis un viena elektriskā ģitāra, un tie bija mani rīki, ar ko es ierakstīju savas skices. Arī šai dziesmai bija sarežģīts ceļš un daudzas, dažādas versijas. Šī dziesma gandrīz neiekļuva albumā, jo Krists vairākas dienas sēdēja un nevarēja viņu pabeigt. Bija traki.

Krists Krūskops: Šī dziesma mazliet atšķiras no pārējām dziesmām albumā, jo viņa nav tik ļoti producēta. Tur nav gandrīz neviena sintezatora vai kā tāda, ir tikai ģitāras, bass, bungas, ļoti vienkāršs production. Kaut kā likās, ka mēs viņu nevarēsim pabeigt. Bija intensīva pēdējā nedēļa, un es aizbraucu pie Didža. Man liekas, ka tas bija pēdējais vakars, pirms bija jānodod dziesmas, kad mēs braucām no Stukmaņiem uz Rīgu, mašīnās klausījāmies un domājām, ka tomēr ir labi. Tagad mēs viņu spēlējam, un tā arī ir viena no dziesmām, kas dod emocijas.

Kristīne Pāže: Jā. Tāds saldsērīgs stāsts, jo šī ir pēdējā dziesma, kurā ģitāras partijas iespēlēja mūsu draugs, bijušais grupas kolēģis Kaspars Vizulis. Paldies viņam par šīm partijām. Skaists laiks kopā nodzīvots.

Krists Krūskops: Teiksim tā, [šī ir] "Kautkaili" ģitāru dziesma. Viena no retajām, kur pārsvarā ir tikai ģitāras.

Kristīne Pāže: Tas, kas dzīvajā neizskan – es koncertos parasti paņemu Krista mikrofonu un ļoti skaļi kliedzu. Es izkliedzu visas savas tā brīža ilgas. Jānāk uz koncertiem, lai piedzīvotu grupas rokkoncertu, jo albumā šī dziesma skan nedaudz pieklājīgāk, nekā dzīvajās versijās.

Didzis Bardo: Šķiet, ka dziesma "Lūdz" ir viena no pašām vecākajām dziesmām, jo es viņu atceros no brīža, kad grupa "Kautkaili" sākās. Viņa, varētu teikt, nav piedzīvojusi pārāk daudz versiju. Neskatoties uz to, ka viņa ir pārāk sena, viss, kas viņā kādreiz ir bijis, ir pārmantojies arī gala rezultātā. Tur nākušas klāt ir daudzas un dažādas lietas, piemēram, pūšamo sekcija. Šī dziesma uzplauka pa jaunam arī tā dēļ, kas šobrīd notiek pasaulē. Viņa ieņem pavisam citu vērtību arī mūsu sapratnēs. Ja pirms tam dziesmas teksts, kas runā par kariem, bija kaut kas tāds ļoti abstrakts, tad tagad tas ir kaut kas pavisam reāls. Mēs dziesmu izpildām pavisam citādākā versijā, spēlējot to koncertos. Lielāks uzsvars ir uz tekstu. Es domāju, mūs pašus tas nekad neatstāj vienaldzīgus.

Didzis Bardo: Dziesma "Augam viens no otra projām". Es atceros pirmo reizi, kad mēs iedomājāmies par šo dziesmu. Viņa pa nebija radusies, man šķiet. Mēs braucām no Rīgas atpakaļ uz laukiem, man šķiet, varbūt bija sācies kovids. Mēs ar Kristīni pārcēlāmies uz laukiem un sākām atsvešināties no dažiem saviem draugiem. Mēs par to runājām, par to visu, kas notiek, ko mēs par to domājam, kā mēs par to jūtamies. Tad mēs izteicām "augam viens no otra projām", un tad jau pieslēdzās Kristīne ar dziesmas rakstīšanu. Varbūt Kristīne var par to pastāstīt mazliet vairāk.

Kristīne Pāže: Tu jau, man liekas, visu pateici. Tas bija ļoti uz tā brīža emocijām balstīts stāsts. Aizbraucot mājās, es uzreiz apsēdos pie klavierēm, un man uzreiz atnāca šī dziesma. Es atceros, kā es izplūdu asarās. Kā Didzis vienmēr saka, tas ir tāds labs rādītājs – ja es pati raudu par saviem oriģināldarbiem, tad šī dziesma ir pelnījusi tapt dzirdēta. Es zinu, cilvēki vienmēr jautā, vai šis stāsts ir par mani un Didzi. Nē, šis stāsts nav par mani un Didzi, šis stāsts ir par mūsu līdzcilvēkiem, ar kuriem kādreiz esam pavadījuši skaistas dienas un gadus, bet tad, laikiem mainoties, mēs izaugam viens no otra projām.

Krists Krūskops: Gandrīz albuma tituldziesma – "Kāda jēga".

Kristīne Pāže: Šī dziesma radās ļoti sen, laikā kad mēs dzīvojām Rīgā ar Didzi, Grīziņkalnā. Es atceros, ka tajā laikā vēl man vecmamma bija dzīva, un viņai ļoti nepatika šīs dziesmas teksts. Es to ņēmu vērā, un arī man tas sāka nepatikt. Man šķita, ka šis stāsts ir pārāk smagnējs, bet pagāja pāris gadi un es pie šīs tēmas atgriezos, jo es domāju, ka mums visiem ir tādas dienas, kad mēs neredzam jēgu lietām, ko darām. Šī dziesma spēcīgi ar mani rezonē arī šodien, kad es dzirdu viņu fonā. Jūtos, kā jūtos. Es dzirdu to basa līniju, un man ļoti patīk Didzis. Paldies, tev, Didzi. Kāda jēga gandrīz kļuva par albuma nosaukumu un tituldziesmu.

Didzis Bardo: Bet beigās tas nekļuva, jo laikam tā jēga tika atrasta, rakstot visu pārējo albumu un visas pārējās dziesmas. Mēs sapratām, ka tā jēga beigās ir pati mūzika, ko mēs esam radījuši.

Krists Krūskops: Bet tā tehniski runājot, šī dziesma aizņēma visvairāk laika miksā. Es atceros, ka mēs ilgi sēdējām. Tur ir daudzi visādi slāņi, basi, kurus cilvēki varbūt uzreiz nedzird, bet viņi tur ir.

Didzis Bardo: Un, protams, Rūdolfs Daņiļevičs uz bungām arī iedeva milzīgu pienesumu, lai tas skanētu tā, kā tas skan.

Krists Krūskops: Pēdējā dziesma šajā albumā – "Vārdi".

Kristīne Pāže: Man ir grūti runāt par šo dziesmu, jo es pati esmu izgājusi ļoti daudzām emocijām cauri gan rakstot, gan dzirdot šo dziesmu. Šī dziesma laikam ir vienīgā, kas palika tāda, kādu es to uzrakstīju. Tas ir kaut kas, uz ko es ļoti pastāvēju, ka gribu, lai viņa skan tieši tā un lai man pašai būtu iespēja iespēlēt klavieres. Es neesmu pianiste, bet man ļoti gribējās dziedāt un spēlēt reizē. Protams, šīs dziesmas turpinājums ir absolūts sprādziens manā pasaulē, jo Jānis Ivuškāns uzrakstīja brīnišķīgas stīgu partijas. Es atceros to dienu, kad viņš mums atsūtīja pirmo uzmetumu ar to, kā tas skan. Es izplūdu asarās, jo saslēdzās. Ir tie skaistie brīži dzīvē, kad viss saslēdzas.

Didzis Bardo: Šī dziesma mūsu koncertos bieži vien ir pati noslēdzošā. Tā vietā, lai spēlētu kaut ko, kas iedod skaistu, priecīgu un pozitīvu noslēgumu, mēs bieži vien atgriežamies pie šīs dziesmas, jo gala beigās tas ir tāds labs pieturpunkts, kas ļauj apstāties un padomāt par to, kā mēs esam, ko mēs sakām, ka katram vārdam ir spēks, un vārdus nevajag lietot veltīgi, kaut arī mēs šajā visā stāstā par albumu to nedaudz paši darījām. Man šķiet, šai dziesmai kādā brīdī būs arī turpinājums, kad īstais brīdis pienāks.

Krists Krūskops: Tad, kad vajadzēs."