"Nav tādas šķiras kā vienkāršais, parastais cilvēks. Tu nekad neesi sastapis parastu mirstīgo. Parastas mirstīgās ir valstis, kultūras, civilizācijas. To dzīves laiks iepretim mūsējam ir kā knislim. Bet tie ir nemirstīgie, ar ko mēs dzenam jokus. Tie ir nemirstīgie, ar ko mēs strādājam, ar ko mēs precamies, uz ko mēs noskatāmies ar klusu nicinājumu, ko mēs izmantojam sava labuma gūšanai. Nemirstīgie, kas viendien būs vai nu mūžīgas drausmas, vai mūžīgs spožums. Mēs viens otram ik dienas palīdzam pa mazam solītim doties vienā no šiem diviem virzieniem," raidījuma "Kultūrdeva" ievadā rakstnieku Klaivu Steiplsu Lūisu citē Rihards Dubra.
Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā brīnišķīgo pianistu Reini Zariņu! Tu izvēlējies ļoti plašu un filozofisku citātu. Kas ir tā autors?
Reinis Zariņš: Tā autors ir britu domātājs Klaivs Steiplss Luīss, pasaulē pazīstams kā "Nārnijas hroniku" autors, lai gan ir uzrakstījis daudz vairāk par to. Citātu es uzgāju vien pirms dažām dienām, un tas mani satrieca. Varbūt šī doma pati par sevi nav jauna, bet es gribētu mēģināt dzīvot tā, kā tur pateikts – nebūt par klupšanas akmeni savam tuvākajam.
Man izdevās ierakstā noklausīties Riharda Dubras "Krusta ceļa vīzijas. Gaisma" atskaņojumu, un mani pārsteidza tas titāniskais darbs – pusotra stunda smagāko Kristus ciešanu atainojuma. Ko no tevis fiziski, garīgi un emocionāli prasīja šis milzīgais darbs?
Tā bija neparasta pieredze. Varbūt tamdēļ, ka pirmo reizi strādāju darbu, kurā ir daudz ciešanu, sāpju un ļaunuma. Es arī ļoti daudz slimoju, šo darbu mācoties, arī komponistam radās problēmas, to komponējot. Spriedām, ka kaut kāda saistība tur laikam ir, lai gan nevar tā viennozīmīgi pateikt, nevajag pārlieku spekulēt.
Tu jau ielaid to sevī.
Nākas ielaist, nākas tam pielīdzināties, tajā piedalīties. Bet es domāju, ka klausītājs uztver, ka tas ļaunums nav priecāšanās par ļaunumu, bet ka komponists Rihards Dubra patiesībā ļaunumu izsmej. Tāpēc jo īpaši man šķiet, ka šo darbu vajadzētu spēlēt, dzirdēt ne tikai Lieldienās. Tas ir kaut kas ļoti neparasts – pieredzēt tumsu, ko saka kāds, kas skatās no gaismas puses un zina, ka gaisma uzvarēs jebkurā gadījumā.
Tā šodien ir ļoti nepieciešama doma.
Droši vien.
Vai, atskaņojot šo darbu, tu juties kā priesteris, kā medijs? Vai nebija citāda sajūta, kā parasti skaņdarbus izpildot?
Nu nē. Ne citādi kā parasti. Es domāju, ka es vienmēr piedalos tajā stāstā. Es to kaut kādā mērā uzsūcu sevī un tad cenšos to nodot klausītājiem, lai mēs visi būtu iekšā šajā piedzīvojumā, šajā ceļojumā. Protams, varbūt ir kādas tēmas, kas man ir personīgi tuvākas un nozīmē vairāk. Šī skaņdarba tēma ir fundamentāla manam pasaules skatījumam, un, kopš to iemācījos, šis darbs ir tuvāks manai sirdij. Līdz ar to varbūt manī ir lielāka aizrautība, iedziļināšanās, ļaušanās nekā citreiz. Tomēr es nedomāju, ka es būtu priesteris. Mūziķis patiesībā ir vidutājs starp komponistu un to lapu, kas pati jau neskan. Mūziķis tai iedod dzīvību.
Tavā intervijā ar Dāvi Eņģeli mani pārsteidza tevis teiktais, ka tu maz klausoties mūziku ārpus spēlēšanas un ka tava mīļākā mūzika ir klusums.
Varbūt no malas tas izklausās nedaudz dīvaini, bet realitātē jau ir tā, ka es pavadu katru dienu visu dienu ar mūziku, esmu mūzikā visu laiku, daudz spēlēju, analizēju, vērtēju, uzlaboju. Un kaut kad man taču ir nepieciešams atpūtināt šo maņu. Lai gūtu prieku no mūzikas, man vajadzīgs klusums, ko ģimenes dzīvē iegūt nemaz nav tik viegli.
Dzīve vispār ir diezgan trokšņaina, ir daudz sadzīves trokšņu – tam visam fonā vēl klausīties mūziku man nav absolūti nekādas nepieciešamības.
Es atceros, ka Vestards Šimkus kādā intervijā teica, ka viņam klusums vispār īsti nav iespējams, jo mūzika viņa galvā skan visu laiku, pat tad, kad viņš atrodas klusā telpā. Vai tu arī ar ko šādu saskaries?
Es zinu, ka ir cilvēki, kas pagulēt nevar, jo viņiem vienmēr galvā kaut kas notiek, kaut kas skan. Es laikam esmu laimīgs, ka man nav šādas mocības. Kad man ir miers, arī izgulēties varu ļoti labi.
Kā tu jūties koncerta dienā? Vai kaut kādas sadzīviskas rūpes palīdz tev vēlāk atdoties muzikālajam skaņdarbam koncerta laikā?
Jā, es varu ar to asociēties. Starp citu, tieši Dubras koncerta sakarā biju nolēmis, ka gribu kā tādu paralēlu stāstu notiekošo pastāstīt ar gaismām, izveidot tādu kā scenāriju. Tas viss bija manā galvā, un tas viss tapa koncerta dienā. Tas nozīmē, ka lielāko tās dienas daļu es pavadīju pie gaismu pults, kopā ar gaismu mākslinieku meklējot risinājumus.
Domāju, ka tas ir veselīgi, palikt saistītam ar realitāti, nevis kauties ar lampu drudzi.
Ko tu saki par konkurenci? Ir pianisti, kas saka, ka pārējos kolēģus izjūt kā domubiedrus, kas palīdz audzēt publiku, nevis kā konkurentus.
Tā ir apzināta izvēle šādā veidā attiekties pret savu tuvāko, pret savu kolēģi, savu cīņubiedru. Es arī vēlos šādā veidā būt kopā ar saviem cīņubiedriem mūsu mazajā Latvijā, kur vietas ir tik, cik ir. Nāk arī jaunā paaudze, mēs visi vēlamies uzstāties, visi vēlamies savu publiku, bet publikas ir tikai tik, cik tās ir. Tad ir jāaudzē jauna publika, un mēs vienkārši atbalstām cits citu. Man liekas, ka pilnīgi dabiski ir izveidojies tas, ka, ar gadiem nobriestot, mums izveidojas sava niša.
Tevi arī raksturo ļoti lielas darbaspējas un tas, ka tev ir samērā bieži koncerti. Ko tas īsti nozīmē? Vai, piemēram, ja tev par koncertu piedāvātu maksāt miljonu, bet tu koncertētu mazāk – vai tu vairāk laika veltītu ģimenei? Vai biežie koncerti ir arī izdzīvošanas jautājums pianistam Latvijā, vai tomēr tāds sirds aicinājums?
Es koncertēju noteiktu skaitu koncertu, ir pianisti, kas koncertē vēl vairāk vai daudz mazāk.
Jautājums vairāk par to, ko nozīmē būt profesionālam pianistam Latvijā – tu vairākās intervijās esi teicis, ka no tā izdzīvo un uzturi ģimeni. Vai tas ir viegli, vai tomēr ne tik?
Zini, tas ir tuvāk tam, kā tu saki, ka tas ir aicinājums, izvēle šādā veidā dzīvot. Es neteiktu, ka bieži spēlēju, lai arī, protams, sakrīt dažkārt tā, ka koncerti ir cits pēc cita. Bet šogad, piemēram, jūnijā un jūlijā man nav praktiski neviena koncerta. Vai tas ir bieži? Tas ir reti, pārāk reti. Vai mēs varam tā izdzīvot? Nu, gadiem ejot, esam to mācījušies, nolemjot, ka šajā dzīves posmā koncertēšana būs mana galvenā, varbūt pat vienīgā lielā lieta, ar ko es nodarbojos. Mēs kā ģimene esam mācījušies uzticēties, ka Dievs par mums parūpēsies. Gadiem ejot, esam mācījušies reāli to arī piedzīvot un neuztraukties par šādu jūniju un jūliju, bet izmantot to lietderīgi, nevis stresojot – kas būs, kā būs?
Kad parādās atpūtas brīži, jāpieņem tie ar pateicību.
Man šķiet, tāda realitāte jau ir daudziem pašnodarbinātajiem māksliniekiem – brīžiem sakrīt daudz, brīžam atkal ir tāds klusāks periods. Katram ir savs ceļš. Cits ņem praktiski jebkuru piedāvājumu, un es neminēšu, kāpēc – vai tie ir finansiāli vai citādi apsvērumi. Cits atkal rūpīgi izvēlas, es arī neņemu visu, ko man piedāvā, izšķiroju, kas man ir tuvāks. Man šķiet, tas apliecina, ka esam tā izvēlējušies, ka nauda nav tas iemesls, kāpēc es daru to, ko daru. Lai gan nauda, protams, ir svarīga, lai izdzīvotu.
Vai kāds no taviem četriem bērniem ies tavās muzikālajās pēdās? Kā tev tas izskatās šobrīd?
Es negribu viņiem uzlikt tādu atbildību, bet ar mūziku tiešā veidā ir saistīti trīs – spēlē klavieres, dzied. Jā, bet vai viņi ies to pašu ceļu – es viņiem to neuzspiežu. Es redzu, cik tas ir sarežģīti.
Kas tev ir aizraujošākais skaņdarba iestudēšanas procesā? Vai tā jaunatklāsme? Aktieriem uz šo jautājumu ir dažādas atbildes, daudziem mīļākais ir mēģinājumu process, bet izrāde ir vien kā tāds rezultāts, kas vienkārši notiek un ir neizbēgams. Ir arī tādi, kam tieši šis skatuves brīdis ir ļoti svarīgs.
Es laikam abus minēšu. Process, jo īpaši, ja tas ir kopā ar citiem, ir ļoti bagātinošs. Arī solo stāstā ir tas pats – ir ceļojums, kā iziet cauri, aizdomāties, izcīnīties, atrisināt dilemmas, kas sākumā šķiet neatrisināmas. Tas ir interesants process. Bet kāpēc es to daru? Es fundamentāli nespēlēju mūziku sevis pēc, es to spēlēju klausītājam. Jā, es piedalos tajā, bet tas ir mums visiem. Lai tas guvums būtu maksimāls, derīgs, par svētību. Bez tā jau arī nebūtu jēgas ar to visu cīnīšanos pa ceļam nodarboties.
Vai spēlējot tu esi tiktāl koncentrējies, ka vispār nejūti, nedzirdi un neredzi klausītājus, vai tomēr tu viņus jūti?
Es jūtu vairāk, nekā viņi gribētu domāt.
Es jūtu katru klepu un knostīšanos, sūķenītes vilkšanu un čaukstināšanu. Es to visu dzirdu. Es cīnos ar domām, ka tas kaut kā kaut ko pasaka par mani, manu spēli.
Cenšos saprast, ka tam nav nekāda sakara, bet parasti sakrīt, ka vietās, kas ir nedrošas, piepeši kaut kas zālē notiek. Nezinu, kāpēc, bet tas ir ļoti regulāri. Es dzirdu, kā cilvēki sarunājas, kamēr spēlēju. Ausis ir ļoti uzmanīgas tajā brīdī, spēlējot. Visas sīkākās skaņas jāsaklausa klavierēs. Melns gruzītis uz balta taustiņa – kāpēc viņš tur ir? Kā lai viņu dabū nost spēles laikā?
Pilnīgi atkailināti nervu gali... Runājot par uzmanīgumu – tikko noklausījos Vitolda Lutoslavska klavierkoncertu kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā, un šajā koncertā tev ir dialogi ar dažādām instrumentu grupām. Kā tev ir vieglāk darboties kā pianistam – esot solistam vai kopā ar orķestri, kur jāklausa gan diriģents, gan jābūt ārkārtīgi uzasinātai jutībai pret šo dialogu ar citiem instrumentiem?
Tu jautā, kas ir vieglāk – vieglāk ir pašam būt, tas ir skaidrs. Bet tas, kas dod lielāko gandarījumu, ir savstarpējās attiecības ar cilvēkiem visās dzīves jomās, manuprāt. Arī mūzikā.
Esmu agrāk teicis, ka kamermūzika ir tikpat nepieciešama kā personīgā higiēna, jo, ja solists visu laiku dzīvo savā pasaulītē un tas ir viss, ko viņš dzird – ir par šauru.
Ir cilvēki, kas tam nododas, un ļoti labi, bet mēs šeit esam viens priekš otra, mēs viens otru ceļam vai nogrūžam. Kamermuzicēšana ir tā vieta, kur tas atklājas visvairāk. Mēģinājumos mēs redzam, kā mums iet – kā izdodas pakļaut savu gribu kopējam labumam. Tas ir grūti, un tas ir jātrenē. Es neteiktu, ka tu to iemācies un tad tev vairs nav nekādu problēmu, nē – tas atkal un atkal nāk ārā.
Ja es iešu pa savu un diriģentam būs mani jāķer, tas nesanāks, un klausītājiem šķitīs – kaut kāda putra. Bet, ja es padodos, ja es savu individuālo solistisko gribu nolieku zem diriģenta žesta, tas viss sanāks izcili. Tas ir tas, kas šāda veida klavierkoncertos strādā. Ar savu pašpaušanos es neko labu tur cauri nedabūšu. Tas disciplinē – manam temperamentam tas ļoti labi der.
Tas koncerts skanēja Lielajā ģildē, kas joprojām ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mājvieta. Drīzumā tas mainīsies, Lielo ģildi remontēs, un orķestris darbosies "Hanzas peronā". Tu esi uzstājies ļoti daudzās brīnišķīgās zālēs pasaulē – Ņujorkas Kārnegija zālē, Londonas Vigmora zālē, Maskavas Čaikovska zālē, Amsterdamas "Concertgebouw" mājvietā, arī pie mums – gan "Lielajā dzintarā", gan Cēsu koncertzālē, kur tev gaidāms šis brīnišķīgais notikums, Ešenvalda pirmatskaņojums ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Cik augstas ir tavas prasības pret vietu, kur tu koncertē, un pret instrumentu?
Pret vietu mazāk, bet, protams, skaisti, ka gadījies uzstāties vietās, kurām ir vārds, ko atpazīst.
Bet patiesībā svarīgāki man jebkurā gadījumā ir cilvēki, kas atnāk klausīties, nevis tas, ka esmu prestižā vietā.
Man svarīgi, ka varu viņiem to nodot. Tāda zāle var būt pat traucējoša kaut kādā ziņā, piemēram, Londonas Vigmora zāle ir ar brīnišķīgu vēsturi, bet šajā telpā modernā mūzika tiek iekļauta reti, kaut kā nepiestāv. Tā ir romantiska zāle, un arī repertuārs tāds.
Instruments – tas gan man ir svarīgs. Instrumenti ir gadījušies labāki un sliktāki, esmu mācījies pielāgoties. Varbūt tā ir man tāda lieta. Nevis – šis jāmet ārā, uz šī es nespēlēšu, vediet kaut ko labu. Ir kaut kādi cilvēki, kas var atļauties tā rīkoties. Bet es domāju par tiem cilvēkiem, kas ir aiz tā visa, kas to visu rīko, un domāju – es tikšu galā. Kā būs, tā būs. Es pats darbojos ar skaņotāju, klavieru tehniķi. Mēs runājam, cenšamies kaut ko labot, ja kaut kas trūkst. Ja nesanāk – cenšos piešauties. Bet tas, ko es vēlos nodot, ir ļoti lielā mērā atkarīgs no instrumenta.
Tu esi ieguvis godalgas daudzos starptautiskos pianistu konkursos. Kāda ir tava attieksme pret konkursiem? Vai tu ieteiktu jaunam mūziķim iet šo konkursu apritē? Kāda ir tava pieredze? Saskaitīju vismaz vienpadsmit konkursus, kuros esi atzīmēts.
Interesanti, ka to piemini, jo es pavisam vairs neatceros par konkursiem un tos gandrīz nekur vairs nepiemin. Bet, šķiet, manā biogrāfijā tie laikam parādās. Es nezinu, kā tas ir. Pieļauju, ka konkursi ir noderīgi noteiktā dzīves laikā noteikta temperamenta māksliniekam. Cik tas attiecas uz mani – tas nenāca man īpaši par labu. Es neesmu tāds tips. Kad es uznāku un redzu to galdu ar to žūriju, es vairs nevaru muzicēt, nevaru nodot to labāko, kas man ir, jo tas tiek vērtēts. Tiks likti punkti. Bet mūzika nav par to.
Es gan saprotu, ka tas var noderēt. Kaut tas fakts, ka tu tam konkursam gatavojies un spiestā kārtā uztrenē sevi līdz labākajai kvalitātei. Bet ir grūti braukt uz konkursu un nedomāt par tām balvām, par to godu. Ir labums, ir sliktums. Ticu, ka ir cilvēki, kas, šo visu apzinoties, spēj muzicēt uz pilnu klapi, spēj muzicēt drosmīgi.
Tomēr, cik iepazinos ar daudzu lielo konkursu vērtēšanas sistēmām, tur valda tāds paradokss, ka, ja tu spēlēsi patiešām neparasti un spilgti, daži žūrijas locekļi tev ieliks visaugstākos punktus, bet citiem tas būs absolūti nepieņemami, un tu tiksi pie viszemākajiem punktiem. Savukārt tas, kas spēlē vidējo aritmētisko, tam no visiem sanāks vidējie punkti, kas rezultēties beigās lielākajā punktu skaitā. Un viņš dabūs pirmo vietu un brauks pa pasauli muzicēdams. Liekot punktus, jādomā par to, ka tur valda šis cilvēciskais aspekts.
Runājot par tavu izglītību – cik liela bija tava pasniedzēja Rafi Haradžanjana nozīme tavā muzikālajā attīstībā?
Man mūžā ir bijuši četri ilglaicīgi un nozīmīgi skolotāji. Katram ir bijusi sava loma tajā ceļā, ko esmu gājis. Rafi ir nozīmīgs, jo viņš manā dzīvē parādījās laikā, kad es varbūt varēju vispār neiet mūzikas ceļu. Tādi pusaudžu gadi, kuros tevi interesē citas lietas, ne darbs pie klavierēm. Tas bija traks laiks, no kura es daudz ko vairs neatceros. Rafi sniedza man ļoti daudz dažādu uzstāšanās pieredžu visdažādākajām publikām. Caur to es pirmo reizi piedzīvoju tādu prieku par to, ko es varu dot cilvēkam, spēlējot savus gabaliņus. Nevis eksāmenam, nevis konkursam, bet cilvēkam. Tā ir milzīga dāvana, un tas, iespējams, ir mani paglābis no cita ceļa iešanas, es to nezinu.
Bez šaubām, Rafi veidoja man tādu nopietnu skatu uz mūziku. Nevis tehnisku, nevis – kā? Bet – ko.
Tu esi studējis Jēla universitātē Amerikā un Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Vai tu jauniešiem, kas vēlas apgūt mūziku, ieteiktu iet šo ceļu, nevis stāties Latvijas Mūzikas akadēmijā? Kāda bija tava pieredze – mokoša vai daudz dodoša?
Mana pieredze ir – tas bija dzīvi izmainoši. Tajos gados Amerikā es sāku spēlēt no jauna ar sistemātisku izpratni par to, kā vispār spēlēt klavieres. Tas bija kā jauns iesākums. Tas, kas sekoja pēc tam Londonā, bija kā otra monētas puse – kā attīstīt tādu vairāk instinktīvu skatījumu sajūtu līmenī, kas nav tīri racionāls, bet ir subjektīvāks.
Es nepretnostatītu ārzemes pret Latviju. Domāju, ka apstākļi ir dažādi, cilvēkiem atšķiras varēšana, interese, ambīcijas. Ir vajadzīgs studēt Latvijā, un ir vajadzīgs arī redzēt pasauli. Ir jābūt abiem.
Ir jābrauc uz ārzemēm citu gaisu paelpot, un tad jābrauc atpakaļ to jauniegūto gaisu līdzdalīt šeit, lai visu laiku notiktu savstarpēja apmaiņa.
Tev bija iespēja palikt Londonā, tu arī biji tur iekārtojies uz dzīvi, bet tomēr ar visu ģimeni atgriezies. Tev droši vien daudzi uzdod jautājumu – kāpēc?
Ak, tu mūžiņ… Tagad jau pagājis laiks, un tos iemeslus es mēdzu aizmirst. Bet, redz, ja esmu vieninieks, neprecēts un bez bērniem, tas ir viens stāsts. Ja man ir ģimene, pie tam diezgan plaša – tas ir bišķiņ citādi. Mums jāņem vērā kopējais labums. Kad bērni sasniedz konkrētu vecumu, viņiem tomēr svarīgi saprast, kas viņi būs. Kas mēs esam – angļi, briti, latvieši?
Metropolē dzīvojot, mēs redzējām, ka ir ļoti grūti tīri cilvēciski iesakņoties un satuvināties, jo visi kaut kur joņo, nevienam nekam nav laika. Tai pat laikā, atbraucot uz Latviju, vienmēr ir tik daudz cilvēku, kas saka – kaut nu mēs biežāk tevi satiktu, gribētos parunāties par šo un to. Tu, ejot pa ielu, vari ienākt pie kāda, padzert tēju, vai ne? Londonā mums bija tā – skatāmies no rīta kalendārā, pēc pieciem mēnešiem tajā otrdienā varētu vienu kafiju iespiest…Ilgstoši tā dzīvot nevar. Varbūt kādā darba nolūkā jā, bet tīri cilvēciski tas nav ilglaicīgi.
Tā mēs sapratām, ka bērnu un sevis, un dzīves pilnvērtības dēļ ir jāriskē un jābrauc atpakaļ, un tad jau redzēs. Es teiktu, ka mēs esam laimīgi, dzīvojot Latvijā. Atbraucām tieši pirms pandēmijas, it kā zinādami. Pandēmija šeit bija nesalīdzināmi pārciešamāka nekā Londonā, es to zinu no tā, ko man ir stāstījuši draugi. Paldies Dievam, esam šeit laimīgi.
Liels tev paldies par sarunu – novēlu, lai jums izdodas būt laimīgiem arī turpmāk!
