Dace Volfa: Kā tu pats man tikko izstāstīji, esi piedalījies pilnīgi visos līdz šim notikušajos festivālos "Laba daba".
Nils Īle: Jā, jau no laika gala ir tā bijis. Izņemot kovida laiku.
Nu, tad neviens nekur nepiedalījās. Tev droši vien ir visaptverošs skatījums uz festivālu – kāds tas ir, kādu klausītāju tas gaida un pulcē, kādu programmu piedāvā un kā tur vispār uzvesties, un ko darīt.
Skaidrs, ka "Labā dabā" visi uzvedas ļoti kārtīgi. Visi parasti iet vienā rindiņā uz vienu skatuvi, teiksim, uz Lāča vai Eža skatuvi, un arī uz pārējām skatuvēm. Nopietni runājot, "Laba daba" joprojām ir noturējusi dabas garu. Lai katru gadu tur brauktu, ir vēlēšanās turp doties atkal un atkal, jo kaut kādā veidā izdevies panākt šo radošo, atraktīvo un nepiespiesto atmosfēru katru reizi. Pēdējos gados tas vēl vairāk piesaista arī ģimenes ar bērniem, kas var gan izbaudīt mūziku, gan ļaut bērniem papriecāties tajos laukumos. Katru reizi programma ir mazliet savādāka, bet galvenais, ka ļoti brīva. Skaisti, ka cilvēki to izmanto, bet ne ļaunprātīgi. Tajā vidē ir ļoti dabiska un saistoša atmosfēra, kad, viens otru pat nepazīstot, izturas kā pret savu tuvāko. Tādi ir mani novērojumi.
Paldies, tas ir ļoti labs un kodolīgs kopsavilkums par festivālu. Šoreiz ar grupu "Zeme dunn", un, protams, kā jau Nils Īle to dara, tie būs sitamie instrumenti un perkusijas. Cik liels ir grupas sastāvs? Cik tālu varēs dzirdēt dunēšanu?
Tas ir neaptverami, tas ir universs. Mazā daļiņa, ko cilvēki varēs dzirdēt uz vietas, ir tikai viena, bet dzirdēt to varēs visos. Sastāvā būs vismaz desmit vai vairāk dalībnieku, būs dažādi perkusiju instrumenti, un, lai tos labāk dzirdētu, tie pārsvarā būs Āfrikas instrumenti, bet arī kaut kas no Latīņamerikas, kaut kas no Brazīlijas, kaut kas vienkārši ar balsīm un, protams, kustība. Jo bez tās nav ritma.
Tu esi daudz ceļojis un bijis vietās, no kurām nāk šie instrumenti. Ne tikai pasūtījis internetā, lai atsūta, bet arī pats klausījies, kā tā zeme dun citās vietās un kontinentos. Kā Latvijā dun zeme? Varbūt klusāk, jo parasti mēdz teikt, ka latvieši nav tik ritmiski un ekspresīvi.
Nebaidīšos šī vārda – latvieši paši par sevi nemaz nav tik kūtri. Ar laiku, ar katru nākamo procesu, kā es to jūtu, cilvēki ir aktīvi, ja viņiem dod iespēju. Viņi ir atvērti, ja arī to viņiem dod.
Jābūt pārliecinātam, ko dari, tad arī viss pārējais atveras. Var kļūdīties, jo, ja nekļūdās, nezinās – vai bija? Un kļūdīties pat vajag, jo citādi ir neinteresanti. Mana vēlme, kas pamazām piepildās, dzirdot arī daudzas citas grupas uzstājamies, spēlējam arī latviešu tautas dziesmas un tautas mūziku, ka bieži izmanto šos ritmiskos instrumentus tieši dinamikai. Tas ir ļoti labi, jo es ar to sāku pirms trīsdesmit vai cik gadiem. Ja tas nebūtu paticis latviešiem, es jau sen būtu pametis šo ideju. Bet, ja tas patīk, un, reku – zeme dunn… Pagājušajā gadā ir radies šis nosaukums, to izdomāja Maija Sējāne-Īle, kā tādu redzamu skaņu, kas varētu aizskanēt arī pasaulē. Lai cik mēs būtu maziņi un kniepadatas lielumā šīs zemeslodes skatījumā, mēs tomēr dunam. Mēs esam.
Minēji, ka cilvēkiem vajag dot iespēju, un vēl arī minēji par festivālu "Laba daba", ka tur ģimenes dodas ar bērniem un bauda mūzikas un dabas kopskaņu. Vai nav tā, ka pēc tavu grupu priekšnesumiem tieši mazie bērni prasa vecākiem, ka viņi arī vēlētos tā smuki bungot, savukārt tu esi cilvēks, kurš viņiem dod tādu iespēju, jo jau ilgus gadus māci jaunus un varbūt arī ne tik jaunus cilvēkus perkusionistu prasmēs?
Jā, tas ir liels prieks un man liels gandarījums redzēt, kad mēs spēlējam, bez tā, ka lielie jau trako, viņi ļauj arī bērniem skatuves priekšā dejot, ālēties un, galvenais, smaidīt un radīt tādu neviltotu prieku! Ir iekšējs gandarījums darīt kaut ko un radīt kaut ko, kas priecē ne tikai pieaugušos, kas arī ir ceļojuši un redzējuši, kā tas notiek citās pasaules malās. Mēs paši varam un paši darām, un nesam paaudzēs tālāk šo vēstījumu.
Vēstījums šādai perkusiju mūzikai varētu būt arī tāds, ka daudziem liekas – to jau kurš katrs var darīt. Vijole vai klarnete – tas ir sarežģīti, ko katrs nemaz nevar apgūt, bet paņemt lielākas vai mazākas bundziņas un bungot, kurš tad to nevar? Pastāsti, lūdzu, kas ir tāds, ko tomēr vajadzētu mācīties, zināt un saprast?
Es domāju, ka pats galvenais ir mācēt klausīties. Ja māk klausīties, tad var sadzirdēt. Vai tā ir vijole, vai klavieres, vai jebkurš cits mūzikas instruments, arī džambis vai dunduns, kas ir perkusijas, dod iespēju ar katru piesitienu dot un ņemt. Gan flauta spēlējot dod un ņem, ģitāra dod un ņem, par ko varbūt bieži nerunā. Un visbiežāk arī, kad runā – dod un, ja māk klausīties, – ņem. Ja mēs šo principu varētu popularizēt tautās, lai tas notiktu vairāk, arī pasaule varētu mainīties.
Tas būtu lieliski. Ar pasauli gan ir tā grūtāk, bet katrs var darīt labāko, ko viņš spēj.
"Radio Naba" – "pagriez pasauli", vai ne? Tātad esmu pareizajā studijā. Par "Zeme dunn" sastāvu interesanti, ka tajā šoreiz mans dēls Fabiass Nils Īle spēlēs…
Man nesen bija saruna ar Ingu Baušķenieku, un, cik sapratu, tavs dēls šajā festivālā spēlēs vismaz divās grupās.
Jā, ir tāda lieta. Bet "Zeme dunn" visi pārējie cilvēki ir nodarbināti pilnīgi citos biznesos, viņiem ir citas nodarbes ikdienā, un šī spēlēšana ir prieks vakarā, kādos brīvos brīžos, paspēlēt, sanākt kopā. Kā jau viss, tas radās spontāni, un, kad saprata, ka tiešām visiem kopā skan, tādā diezgan lielā 10–13 cilvēku kompānijā, jo aktīvāk sāka mēģināt un – sanāk! Var! Un pašiem prieks, un citiem prieks, un visai pasaulei prieks! Tas ir foršums, ka nav obligāti jābūt mūziķim. Mūziķis bez klausītāja arī ir nekas. Šajā gadījumā te ir tā došana un ņemšana. Kad šo prieku un mīlestību var dot no sevis un saņemt spēku un pārliecību. Tas ir ļoti vispārīgi, bet arī ļoti precīzi, kā notiek šī enerģiju apmaiņa. Tāds ir mans skatījums uz šo pasaules pārvērtību.
Brīvā dabā šī apmaiņa varētu vēl jo veiksmīgāk notikt, tomēr daba tiks iesaistīta…
"Laba daba" tiks iesaistīta šajā kopīgajā pasaules pārmaiņu ciklā!
Tātad arī festivāla apmeklētāji ir aicināti iesaistīties un varbūt apsvērt iespēju nākotnē pašiem apgūt perkusiju spēli.
Cik es jau zinu, mēs festivālā būsim sestdienā, un nebūsim vakarā, bet dienas pirmajā daļā ap 11–12. No pieredzes zinu, ka tas nav vieglākais laiks, lai pieceltos pēc iepriekšējā vakara…
Jūsu mūzika ir tāda ritmiska, sirdsdarbību un asinsriti varētu palīdzēt atgūt.
Ne tikai mēs tur stāvēsim un spēlēsim, bet, tāpat kā citus gadus, arī dosim iespēju kopā to visu radīt, kopā paspēlēt, iejusties, un, protams, uzdejot.
Tātad lielisks sestdienas iesākums festivālā "Laba daba" ar apvienību "Zeme dunn", kur varēs gan izdejoties, gan varbūt iemēģināt kādu sitamo instrumentu. Pieļauju, ka perkusionisti nav tik smalki, kā, piemēram, saksofonisti, kas nedod savu instrumentu rokās nevienam citam.
Tā ir vairāk tāda cieņas izrādīšana jebkuram, kam ir interese pamēģināt. Ja kāds vēlas izmantot šādu iespēju un salauzt kaut ko… Tomēr līdz šim tā nav bijis un nebūs. Iepriekšējos gados uzstājāmies ar grupu "Kanisaifa", ceru, ka arī nākamgad varētu pretendēt, jo mums ļoti patīk uzstāties, un mums ir arī citi koncerti un darbības, bet
"Zeme dunn" ir tāds jauns dzinums, kas alkst sevi parādīt un sasaistīt ar šo pasauli.