Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
1919. gada 20. augustā Ministru kabineta sēdē Ministru prezidents Kārlis Ulmanis par Latvijas Konservatorijas direktoru (jā, direktoru) ieceļ profesoru Jāzepu Vītolu. Tas nepavisam nav nekāds pārsteigums vai brīnums: lielākā daļa (ne visi) pirmo akadēmiski izglītoto latviešu mūziķu savu profesionālo pamatu un varēšanu guvuši tieši Pēterburgas (oficiāli Sanktpēterburgas) konservatorijā. Tiktāl viss labi un saprotami.
Bet kāpēc tas vairs īsti nederēja – vai pavisam nederēja – atjaunotajā Latvijas Republikā?
Tādēļ, ka lielākajā vairākumā valstu konservatorija bija – un ir – vidējās izglītības daļa, un tādēļ mūsu alma mater negribīgi tika atzīta mūzikas augstskolu saimē. Pat ne atzīta un pieņemta, bet pieciesta kā piektais ritenis…
Tur šīs iestādes parasti figurēja ar nosaukumu Academy (vai Hochschule, vai vēl kādīgi Institut, Faculty of University, Conservatoire Royal de Musique…). Pat Vāczemes pirmo, Fēliksa Mendelszona-Bartoldi 1843. gadā iedibināto Leipcigas konservatoriju, mūsdienās sauc – burtiskojot – par Fēliksa Mendelszona-Bartoldi Mūzikas un teātra augstskolu (Die Hochschule für Musik und Theater "Felix Mendelssohn Bartholdy" Leipzig). Taču vienlaikus joprojām vairākas pasaules ranga mūzikas augstskolas (Parīzes (1795), Boloņas (1802), Sanktpēterburgas (1862), Maskavas (1866)) sauc, kā saukušās – konservatorijas.
Bet pats galvenais – ko tad tas nozīmēja?! Vārda pamatā ir itāļu (un latīņu) conservare – saglabāt, uzglabāt, arī konservēt – un galvenais atvasinājums conservatorio – patvertne, patversme, bāriņu nams.
Te tad nu pati svarīgākā atšķirība: šajās patversmēs puikas no bērna kājas apguva dziedāšanu un mūzikas teorijas pamatus, vispirmām kārtām nošraksta gudrības –
atšķirībā no miljoniem savu vienaudžu, kuriem dziedāšana baznīcas korī bija (ja bija!) tikai īslaicīga nodarbe svētdienās un svētku reizēs. Tādēļ mazliet žēl, ka konservatorija praktiski izspiesta no augstākās izglītības starptautiskās (faktiski angliskās) prakses un allaž aizmirst savas saknes un izcelsmi. Bet miljardi zina vienīgi šo kulināro atzaru – konservus no ogām un skābējumiem līdz tunčiem un garnelēm…
