Gatavošanās koncertiem man sākās jau divas dienas pirms notikumiem, vēlreiz noklausoties anša agrīnos albumus. 2013. gadā izdotais albums "#Himnas" uz mani jau toreiz atstāja lielu iespaidu, lai gan tobrīd hiphopam līdzi vēl nesekoju. Šis ieraksts ir pārlaicīgs. Tas pieteica bītmeikera Orioles sirreālo talantu, kas burtiski skan līdz kosmosam, un paša anša domas asumu un plašumu, ritma izjūtu un lielo enerģiju. Albumā savu artavu devuši arī Edavārdi un 181h. Ir pagājuši desmit gadi, bet "#Himnas" joprojām ir viens no maniem iecienītākajiem latviešu hiphopa albumiem. Savukārt miksteips "Dekadansis" ir izejas punkts, lai izprastu aktuālo "Netīro cilpu" albumu "Melnezera grāmata". Dažkārt šķiet, ka anša daiļradē laiks rit savādāk – tādā kā bezgalības astotniekā, kas ir saskatāms arī "Netīro cilpu" simbolikā.
Viņš neatmet savus pirmos darbus kā nebijušus, bet parāda, kā tie kā sēklas ir bijuši noderīgi, piemēram, albuma "Liela māksla" radīšanai.
Hiphopā atgriezeniskā saite ir jo īpaši svarīga, metaforas veido vienotas valodas sistēmu. Hiphops ir sava veida svešvaloda, kamēr tu savelc kopā šīs konkrētās, atsaldētās frāzes, dziļi personīgās atzīšanās, sportisko azartu un smalko izpratni par sociālajām niansēm un apkārtesošo vidi – tas viss ir anša tekstos, kurus saista viena vērtība – brīvība. Tās apzināšanās procesā tu piesaki savu vārdu, tu sev notici, tu izcīni cīņas gan ar nelabvēļiem, gan ar pats sevi, un tavs vārds rezonē tālu. Vienlaikus jāatceras, ka repa koncertā rindu analīzei arī nevajadzētu pieiet ar literatūras analīzes nopietnību, jo galu galā esam ballītē.
Lai apmeklētu repa koncertu, pietiek ar vēlmi izbaudīt atmosfēru. Mēģināju to sev atgādināt, tomēr mūzikas intelektuālā stimulācija ņēma pārsvaru.
Piektdienas koncerts pulcēja gados jaunāku publiku, kuriem 2013. gadā šāda veida mūzika visdrīzāk vēl nebija pazīstama. Savukārt sestdienā jau varēja sastapt "oldheads" jeb pieredzējušākus repa fanus. Mūziķa sinerģija ar auditoriju bija teicama – piektdienas koncertā tā bija neformālāka, sestdienas koncerta pulss bija kontrolētāks, bet joprojām sirsnīgs. Sestdienas koncerts tika filmēts, un nākotnē varam gaidīt koncertfilmu. (Acīgākie jau būs pamanījuši, ka koncertu plakāts ir ieturēts filmas plakāta estētikā.) Komiska fonētiska epizode bija, kad publikas koris atkārtoti pieprasīja: anci, anci, anci!
Koncertā ansim atbalsts bija ne vien brālis 181h, bet arī jaunās paaudzes reperis Amanito un dejotājas BeLivas mutuļojošā enerģija. Viesu statusā bija reperi JeeKaa, Eliots, Skutelis, Ozols, rolands če, Melikols, Kazimirs. Koncertu iesildīja DJ Labvēlīgais Crips. Atkal kopā bija savākusies "Riekstu armija" – Edavādi, Arčijs un ansis – un izpildīja "Apdirsies" – bez atvainošanās konkrētu savā vēstījumā, ka manī raisīja ķecerīgu prieku. Tā ir dziesma par/pret tukšo runāšanu, ko slengā mēdz saukt par "diršanu". Viesu numuri koncertam kopumā piešķīra humoru. Muzikāli-vizuāli viena no kulminācijām arī šajos koncertos bija anša un Ozola "Kas deg manā bākā" ar BeLivas piedalīšanos liesmas uzturēšanā.
Redzot koncertu divus vakarus pēc kārtas, otrajā koncertā, jau zinot dziesmu secību, vakara izbaudīšanai varēju ļauties vairāk. Kopā programmu veidoja 32 dziesmas, un katrā vakarā uzmanību paņēma kas cits – šī šķietamā atkārtošana patiesībā bija padziļinātāka izpēte.
Koncerta viešņas bija arī Evija Vēbere, Aija Andrejeva, duets "Violin Diivas", Kristīne Balanas. (Interesanti, ka anša daiļradē sievietes tēls vizuāli ir ēterisks un pasakains.) "Atmiņas problēmas" tika nodziedātas kopā ar "Instrumentiem", bet dziesmās-manifestos "Nav bail" piedalījās arī Kashuks, un "Tā nav liela māksla" – meistarīgais ģitārists Gints Smukais. Zosāda pie himniskās "Pacel savu balsi", kas tika izpildīta a cappella! Un visam pāri "Skarabejs"! Tas divas reizes tika izpildīts kopā ar kori "Anima" – šis "cross-over" mirklis bija jaudīgs. "Skarabejs" ir viena no anša ikoniskākajām un arī niknākajām dziesmām, kas šajā aranžējumā apmet otrādi priekšstatus gan par repu, gan par kora mūziku. Koncerta noslēgumā kopdziesma "Melnie panti" metaforiski atgrieza atpakaļ ielās.
Katram žanram būs sava pamata auditorija, un mums katram būs sava gaume, bet anša veikumu, manuprāt, jau tagad ir jāskata mūzikas vēstures kontekstā.
Pēdējā desmitgadē viņš ir veidojis žanra seju un estētiskās vērtības, ne vien individuāli kā mākslinieks, bet savā veidā arī kā urbānās kultūras darbinieks – strādājis pie citu reperu ierakstiem, ieminis ceļus domu apmaiņai un sadarbībai, kas noder visiem. Un, kamēr es rakstu šo atskatu, kaut kur skolas vai augstskolas solā top eseja par Latvijas realitātes nospiedumiem anša repā: "Tas ir dzīvs, kamēr esmu dzīvs; vārds."
