Mūzikas kritiķis un komponists Jānis Cīrulis (1897–1962) atmiņu grāmatā "Muzikanta piezīmes" rakstījis: "Melngailim piemita vairākas sejas, bet neviens īsti nevarēja atminēt, kura ir īstā. (..)
Ja vajadzēja, Melngailis tēloja vispazemīgāko laipnību un viņa valoda bija salda un mīlīga. Taču lielāko tiesu viņš raudzījās apkārtnē un cilvēkos ar drūmu, neuzticīgu aci (..) Bramanīgs kā bajārs, strauju, bet jūtīgu dabu, viņš bija viegli aizkaitināms. Pietika viena neuzmanīgi izteikta vārda, lai komponista lielās acis, kas nule smaidīja vislielākā laipnībā, uzliesmotu baigos zibeņos un viņa glaudīgais baritons pārvērstos pērkona dārdos."
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Viņš varēja iedegties un jūsmot, daudzinot tautas dziesmoto senatni, bet blakus tam nav izvēlējies vārdus darbā ar koriem. Imants Sakss (1918–1991), dalīdamies atmiņās par Melngaili, rakstījis, ka viņa asās mēles dēļ kopmēģinājumos cietuši gan koru diriģenti, gan dziedātāji, kuri par Melngaiļa stiprajiem vārdiem 8. Vispārējos dziesmu svētkos simboliski atriebušies, pasniedzot viņam zīdpapīrā ietītu pirtsslotu. (Imants Sakss. Skicējumi par E. Melngaili. Latvija Amerikā, 20.04.1974.)
Žurnālists un šahists Jānis Frīde (1906–1987) savukārt minējis savus novērojumus: "Emili Melngaili atceros kā augumā raženu cilvēku ar vulkānisku raksturu un kā vienreizēju personību arī šahā. Trīsdesmitajos gados un arī pēc tam man ar viņu gadījās sastapties vairākkārt pie šaha galdiņa.
Mani pārsteidza Melngaiļa savdabīgā, krasi pretrunīgā attieksme pret partneriem pēc izspēlētajām partijām. Ja viņš zaudēja, tad ilgu laiku no sava uzvarētāja lāgā neatņēma pat sveicienu, turpretim viņš kļuva pati laipnība, kad pats uzvarēja.
Viņš neatzina kompromisus un autoritātes". (Emilis Melngailis – šachists. Laiks, 18.07.2009.)
Sabiedrība Emili Melngaili vispirms iepazina mūzikas publicistikā. Tikai pēc tam talantīgais un dedzīgais mākslas jautājumu pārspriedējs ļaudīm sāka atklāties arī kompozīcijas laukā. Ģimnāzista gados Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) paspārnē dzīvojošais Melngailis ļoti ietekmējies no literārās atmosfēras, kas valdīja rakstnieka sabiedrībā. 18 gadu vecumā radies pirmais jaunekļa nopietnākais mēģinājums mūzikas kritikā.
Rīgas vācu presē viņš ar pseidonīmu "Melangelo" publicējis rakstu "Das Bergnerische Choralpum", kurā līdz ar zemi nolīdzinājis kādu jaunāko korāļu izdevumu.
Pēc dažiem gadiem Raiņa izdotajā "Dienas Lapā" (1895., Nr. 211) lasāms divdesmit vienu gadu vecā mūzikas mīļotāja pretenciozais raksts "Mūsu mūzika un viņas kritika" ar parakstu "Mg". Cita starpā pārdrošo spriedumu autors rakstījis: "Mūsu muziķi runā daudz valodu, un tāpēc viņiem viens teikums iznāk pēc Gļinkas, otrs pēc Grīga, trešais pēc Guno. Tikai reti ir, kas paši savā valodā sacerējuši." Tas izraisījis asu diskusiju ar Nikolaju Alunānu, kuras beigās jauneklim tomēr nācies atzīt, ka "mūzikas mākslā viņš pagaidām ir tikai interesents bez jebkādām speciālām zināšanām".
20. gadsimta sākumā nu jau kā diplomēts mūziķis Melngailis strādājis par vadošā vācu laikraksta "St. Petersburger Zeitung" kritiķi, kurā darbojies arī Jāzeps Vītols.
Avīzes redaktors Oskars Grosbergs (1862–1941), raksturojot Melngaili, teicis: "Melngailis savās kritikās dažkārt kļūst revolucionārs: viņš atnāk redakcijā kā pārkurināts tvaika katls, kas katru brīdi var eksplodēt. Vītols turpretim ir olimpiski mierīgs; šim mieram pateicoties, izdodas konfliktus nokārtot" (Jāzeps Vītols no malas skatīts. Mūzikas Apskats, 1.07.1933.)
Arī latviešu presē Melngailis daudz rakstījis par folkloras, mūzikas un valodniecības jautājumiem un bieži iesaistījies polemikās. Trāpīgi Melngaili savulaik raksturojis Jēkabs Poruks (1895–1963), teikdams, ka "viņš ir kā spurains asaris lēnajā karūsu dīķī" (Poruks, Jēkabs. Reitera koris. Londonas Avīze, 29.01.1954.)
Melngailis vīpsnāja par daudziem, bet dažus necieta nemaz. Jūlijs Sproģis viņa acīs kļuva par simbolu muzikālās nejēdzības jēdzienam, asi viņš sākumā vērsās pret Teodoru Reiteru, Marisam Vētram reizēm piedēvēja epitetus "mūzikas burlaks", "dziedošais bokseris", "skaņu kropļotājs" vai "koncertu avantūrists".
Netika taupīts pat Jāzeps Vītols un Jānis Mediņš, ko viņš nodēvējis par muzikālu pļāpu, bet, kādā sarunā pieminot Alfrēda Kalniņu, izsaucies: "Vai tad tas arī ir komponists?" (Mariss Vētra. Sestā kolona. Atmiņu grāmata. Rīga: Liesma, 1993.)
Kā visi pašapzinīgie un paštaisnie cilvēki, arī Melngailis bijis ļoti aizdomīgs un jūtīgs pret citu spriedumiem attiecībā uz sevi. Jānis Cīrulis (1897–1962) atmiņu krājumā "Muzikanta piezīmes" raksta, ka komponists bijis tipisks reālists un necietis nekādu sentimentu un jūsmošanu. Reiz viņš esot dikti sadusmojies uz kādu mūzikas kritiķi, kurš kādā recenzijā viņu bija nosaucis par liriķi. Kad komponistam norādīts, ka to skaidri pauž gan dziesma "Sīkie pirkstiņi", gan poētiskām noskaņām cauraustā klavieru miniatūra "Vientulība", Melngailis pikti noteicis: "Nu toreiz es biju dulns i iemīlējies" (Jānis Cīrulis. Muzikanta piezīmes. Literātūra, Toronto: 1961.)
Tāds dažu laikabiedru atmiņās bijis šis neparastais mūziķis ar vētraino dzīves gājumu, kurš licis stabilus pamatus latviskās mūzikas nākotnei.
