Ieva Zeidmane: Jau ilgāku laiku dzīvojat Amerikā, bet šobrīd esat Latvijā. Tikai uz vasaru vai paliksiet ilgāk?
Lauma Akmene: Esmu Latvijā no februāra, tā ka te ir sanācis nedaudz ilgāks laika posms. Kādu brīdi aktīvāk iesaistījos studijās Rīgas Tehniskajā universitātē. Būšu šeit apmēram līdz septembra vidum, kad atgriezīšos Amerikā – tagad jau Austrumkrastā.
Vai Rīgas Tehniskajā universitātē jūs studējat arhitektūru?
Jā, arhitektūra bija mana pirmā izglītība. Pēc tam pārgāju uz mūziku. Radās iespēja būt kādu laiku Latvijā, un esmu ļoti priecīga būt kopā ar jauniem, talantīgiem studentiem un nedaudz atgriezties pie arhitektūras.
Vai līdz ar to jūs saskatāt arhitektūru arī mūzikā?
Pavisam noteikti! Tās abas ir par konstrukciju un mākslu. Arhitektūra primāri ir patvērums. Mēs visi būsim arhitektūrā, un arhitektūra atstāj uz cilvēku lielu iespaidu. Tāpat ir ar mūziku. Bet mūzika ir skaņā, un mūzika strādā vairāk ar emocijām. To vairāk pamanu tagad, kad reizēm varu saskatīt kādu līdzību. Piemēram, šobrīd strādāju ar [spāņu-šveiciešu arhitekta Santjāgo] Kalatravas arhitektūru un šķiet, ka tā ir nedaudz kā Mesiāna mūzika – Kalatrava ieviesa kaut ko īpašu tieši savā konstrukcijā, tāpat kā to izdarīja Mesiāns. Pavisam noteikti saskatu tur līdzību.
Jums ir svarīgi nepārtraukti izglītoties, mācīties kaut ko jaunu?
Noteikti! Esot Kalifornijā, tas bija nozīmīgs iemesls atstāt darbu, jo neredzēju izaugsmes iespējas. Turpināju izglītoties neirozinātnēs un dažādās citās lietās, kas mani tobrīd interesēja. Šobrīd esmu patiesi laimīga, ka esmu atradusi darbu, kurā es varēšu ļoti daudz iemācīties. Es būšu episkopālajā baznīcā, kur strādāšu ar vakara lūgšanām, pat divām dažādām, kā man iepriekš nav bijis. Darbošos ar diviem lieliskiem koriem. Nevaru sagaidīt, kad sāksies šis mans jaunais dzīves posms. Mūzika, protams, ir mana lielākā mīlestība un pirmā interese. Šobrīd mana galvenā interese ir popularizēt mūziku, ko komponējuši mazāk zināmi komponisti. Tā būtu mūzika, ko komponējuši ne tikai baltādainie vīrieši. Pārsvarā kulturāli un vēsturisku iemeslu dēļ esam spēlējuši un dzirdējuši vairāk tādas mūzikas. Savās programmās ar nolūku mēģinu iekļaut mazāk zināmu komponistu mūziku, un sevišķi mani interesē sieviešu komponēti darbi. Šī mana interese sākās kovida laikā, kad man bija jālasa lekcija universitātē. Domāju par tēmām, gribēju pastāstīt ko jaunu un īpašu.
Un tad nāca atklāsme, ka visu mūžu, visas savas karjeras laikā esmu spēlējusi tikai baltādainu komponistu-vīriešu mūziku. Domāju – kā tas tā var būt?
Tas nekādā veidā nav loģiski. Sāku meklēt citu mūziku un sapratu, ka nav nemaz tik viegli tādu atrast. Šādas mūzikas izdevēju ir samērā maz, tie ir nelieli, bet pamazām sāku šādu mūziku iepirkt. Tā man bija pilnīgi jauna pasaule, kurā esmu vēl aizvien. Šobrīd mans galvenais mērķis ir sastādīt programmas, kurās būtu gan populāra mūzika, kā Johans Sebastiāns Bahs un Sezārs Franks, gan arī kaut kas jauns, kas, visticamāk, nav iepriekš dzirdēts. Tāda ir arī mana koncertprogramma, kas skanēs Rīgas Domā. Spēlēšu dažus no populārākajiem Baha, Franka un Mendelszona skaņdarbiem, ko atskaņojuši daudzi. Pati visus šos trīs skaņdarbus mācījos pie sava pasniedzēja Hansa Ūlas Eriksona, esmu tos dzirdējusi un spēlējusi arī daudzās meistarklasēs. Un puse koncerta būs arī sieviešu komponēta mūzika, ar ko neesmu strādājusi ne pie viena no pasniedzējiem. Īsti pat neesmu dzirdējusi, ka iepriekš to kāds spēlē. Bet, manuprāt, tā ir lieliska mūzika.
Spēlēšu opusus, ko komponējusi Klāra Šūmane – tā būs viņas transkripcija no klavieru opusa "Prelūdijas un fūgas", spēlēšu divus skaņdarbus no šī opusa. Klāra Šūmane bija izcila pianiste, komponiste un pedagoģe. Atskaņošu arī Žoannas Demesjē "Te Deum". Viņa savukārt bija viena no izcilākajām 20. gadsimta ērģelniecēm – fantastiska koncertērģelniece ar 2500 skaņdarbu aktuālo repertuāru, spēlēja visu no galvas, koncertēja visos kontinentos. Tāpat Demesjē bija lieliska pedagoģe, izcilākā [Marsela] Diprē skolniece un komponiste. Viņas kompozīcijas ir sarežģītas, viņa komponēja vairāk sev. Bet ir arī "sasniedzami" Demesjē skaņdarbi, piemēram, korāļprelūdijas. Tie, kuri baznīcā spēlē Baha "Ērģeļu grāmatiņu", var spēlēt arī Žoannu Demesjē. Priecājos atskaņot viņas "Te Deum", kas ir ļoti aizgrābjošs skaņdarbs. Vēl spēlēšu divas daļas no Florences Beatrises Praisas "Svītas ērģelēm". Viņa ir pirmā atzītā afroamerikāņu sieviete-komponiste ASV. Viņas Simfoniju miminorā atskaņoja Čikāgas simfoniķi, tas bija unikāls notikums. Viņai arī ir lieliska klasiskā izglītība. Man patīk, ka šajos skaņdarbos varu dzirdēt komponistes saknes, spiričuelu ietekmi, nedaudz pentatoniku.
Klāras Šūmanes vārds, protams, ir zināms, bet par pārējām divām komponistēm – vai jums ir atbilde, kāpēc viņu mūziku mēs nezinām?
Labas atbildes man nav, bet tā nevajadzētu būt. Demesjē karjeru diezgan ietekmēja Diprē, jo viņiem radās konflikts un Diprē sabotēja viņas karjeru, Eiropā Demesjē nevarēja ieņemt pozīcijas, ko viņa bija pelnījusi. ASV viņu labāk pazīst, jo viņa tur ir diezgan daudz koncertējusi pēc tam, kad Eiropā viņas karjera Diprē dēļ pārtrūka. Bet par Florenci Beatrisi Praisu – viņa bija afroamerikāniete, turklāt sieviete. Nebija pieņemts, ka tādas varētu kļūt par mūziķēm, un viņa nokļuva aizmirstībā. Manuprāt, šobrīd ir tāda kā šo komponistu mūzikas renesanse. Ļoti daudzi mūziķi, vismaz Amerikā, sāk šos mazāk zināmos komponistus meklēt.
Par komponisti Žoannu Demesjē jūs teicāt, ka tā ir sarežģīta mūzika un ka viņa rakstīja sev. Droši vien arī tas ir iemesls, kāpēc šī mūzika varbūt nav tik plaši pazīstama?
Jā, to es varu teikt arī par sevi. Man vēl aizvien ir sajūta, ka vairāk laika ieguldu sarežģītos Mesiāna skaņdarbos. Ja tie ir mazāk zināmi komponisti, kā Demesjē, ir tāds, ne īsti slinkums, bet es izdaru mazāk. Jā, tas ir nepareizi. Iespējams, tā ir daudziem mūziķiem. Jautājums skar arī koncertprogrammu veidošanu – ne visi to ir dzirdējuši un ne visiem tas būs pieņemami. Es, protams, gribu spēlēt pēc iespējas vairāk koncertu. Tad programmā ir ērtāk ielikt to, ko cilvēki zina, sevišķi, ja es pavadu ļoti daudz laika mācoties.
Turpinot par nepazīstamo repertuāru – droši vien ir jāiegulda arī zināms laiks, lai saprastu, vai tas vispār ir tā vērts?
Atliek riskēt. (Pasmaida.) Daži ieraksti jau, protams, parasti ir. Noklausīties varēju, un tas mani uzreiz aizrāva. Esmu atskaņojusi šo skaņdarbu iepriekš Amerikas Ērģelnieku ģildes koncertā Sakramento un saņēmu lieliskas atsauksmes. Pēc tam vairāki ērģelnieki (patiesībā viens, kurš to varēja izdarīt), arī iemācījās šo skaņdarbu un bija priecīgs, ka apguvis kaut ko jaunu. Nesen savā darba intervijā riskēju, spēlējot Klāru Šūmani un Demesjē. Parasti svarīgās intervijās un noklausīšanās reizēs esmu spēlējusi Bahu, bet šoreiz teicu, ka esmu atvedusi divas komponistes-sievietes, ka tā ir mana ideja, ko mēģinu reprezentēt. Viņi to novērtēja. Teica: "Varbūt dievkalpojumos būtu labi, ja tu kādreiz spēlētu arī Bahu, bet tas bija drosmīgi, un mums tas patika. Turies pie tā, kam tu tici!"
Vai šī sieviešu-komponistu mūzika ir pasaule, kas pamazām arī paveras aizvien vairāk, sākot pētīt vienas sievietes ceļu un pēc tam turpinot pētīt, no kurienes tas ir nācis?
Jā, noteikti. Šīs sievietes arī nereti ir savā starpā saistītas. Florence Beatrise Praisa ir dzīvojusi vienā laikā ar pianisti Margaretu Bondsu. Tad es spēlēju arī viņas skaņdarbus.
Sievietes-komponistes vēsturē viena otru ir atbalstījušas un bijušas savā veidā saistītas.
Vēl vairāk – vismaz ASV šobrīd ir daudz kolēģu, kas darbojas šajā jomā. Es ļoti skatos, ko citi liek savās programmās un programmu aprakstos, un no tā mācos. Tas ir aizraujošs process.
Bet jums tomēr ir svarīgi arī šai nepazīstamajai mūzikai likt līdzās kaut ko labi zināmu, lai klausītājam būtu, kur "aizķert ausi"?
Es vēlos, lai maniem koncertiem un arī šīm sievietēm-komponistēm ir vairāk klausītāju. Ja es spēlētu tikai maz zināmu mūziku, tas varētu būt par daudz, un es vēl nejūtos tādā pozīcijā, lai to darītu.
Tātad šobrīd esat Latvijā. Pirms laika Rīgā spēlējāt koncertu Anglikāņu baznīcā...
Jā, nospēlēju koncertu Anglikāņu baznīcā, kur bija caurmērā tā pati programma. Bija jauki tur atgriezties – kādreiz mācījos pie Kristīnes Adamaites, un esmu pavadījusi tur ļoti daudz laika. Anglikāņu baznīcā esmu nospēlējusi arī ļoti daudz pusdienlaika koncertu. Uz tiem nāk maz cilvēku, bet viņi mīl mūziku un viņiem patīk, ja stāsta, es tur jutos brīnišķīgi.
Jūs esat iepazinusi dažnedažādas ērģeles, spēlējot daudzviet pasaulē. Vai varat noraksturot, kāds ir instruments, kuru jums ļoti patīk spēlēt? Šobrīd droši vien pareizā atbilde būtu Rīgas Doma ērģeles, bet pasaulē noteikti ir vēl citi skaisti, interesanti instrumenti.
Rīgas Domā ir brīnišķīgas, pasaulē zināmas ērģeles, ko man ļoti patīk spēlēt. Bet man patīk spēlēt arī baroka instrumentus, esmu vairākkārt spēlējusi Nīderlandē. Man ļoti patīk Šnitgera instruments Aa-kerk baznīcā Groningenā. Tas ir pasaulē lielākais Šnitgera instruments – restaurēts, ar tādu gaišu, spilgtu skaņu. Spēlējot Bahu un baroka mūziku, parasti iztēlojos šādu ērģeļu skaņu. Bahu var spēlēt, protams, uz visiem instrumentiem, bet tā ir mana mīļākā skaņa. Man patīk lielu katedrāļu instrumenti. Pusi no ērģeļu skanējuma veido telpa, kurā tās atrodas. Man patīk gara reverberācija, kad skaņa ilgi sitas pa velvēm. Tādēļ man patīk spēlēt lielās Amerikas katedrālēs, jo tās ir lielākas (kā jau viss tur ir lielāks). Tur man mīļš instruments bija Oratorijā, Monreālā. Tur milzīgā katedrālē ir "Beckerath" mehāniskās ērģeles ar pieciem manuāļiem. Tas ir man mīļš instruments. Mans mērķis būtu spēlēt milzīgajā Sv. Jāņa Katedrālē Ņujorkā. Tur ir "Skinner" instruments, kas ir romantisks un pneimatisks.
Uz šo mērķi var soli pa solītim arī doties?
Jā, solīti pa solim. Šorīt uzzināju, ka man būs koncerts Sanfrancisko Grace katedrālē, kā arī vēl dažās citās katedrālēs. Domāju, ka kādā brīdī nonākšu arī Svētā Jāņa Dievišķā katedrālē Ņujorkā.
To noteikti arī novēlu. Vai diennakts laikam ir nozīme, spēlējot baznīcā, vai tas ietekmē to, kā skan instruments? Nereti jau ērģelniekam mēģinājumu laiki ir vēlās vakara stundās, kad baznīcās visas norises ir beigušās?
Kad baznīcas ir aizvērtas un ir šīs brīvās stundas, tad nākas tās izmantot. Jā, man patīk spēlēt naktī, jo apkārt ir klusāks un var vairāk dzirdēt skaņu. Tas varbūt ir saistīts ar gaisa spiedienu vai kaut ko no fizikas. Naktī var likties, ka ērģeles skan skaļāk. Tīri darba ziņā gan vairāk man patīk rīta stundas, tad es varu būt produktīvāka. Koncerts savukārt ir jāspēlē tad, kad nāks klausītāji, un tas, protams, būs vakars. Bet es teiktu, ka diennakts laikam īsti nav nozīmes. Produktivitāte vairāk būs rīta stundās, iespējas – naktī.
Tātad esat rīta cilvēks. Un esat arī aktīvs cilvēks. Pastāstiet par to, ko darāt sportiskā ziņā! Zinu, ka nodarbojaties ar svarcelšanu.
Tas sākās pavisam nesen. Sportiska gan esmu bijusi daudzus gadus, īpaši Kalifornijā, kur visi ir sportiski. Bet Latvijā tikai decembrī aizgāju uz vietējo trenažieru zāli Ogrē, un tur mani rekrutēja. Ieraudzīja un paprasīja, kāds ir mans svars un vai es negribot piedalīties sacensībās. Pēc dažām nedēļām jau piedalījos sacensībās. Esmu viegla, un man diezgan labi sanāk. Tas ir patiešām ļoti aizraujoši, man šis process ļoti patīk. Sports daudz iemāca arī par vingrināšanos, īstenībā tam ir ļoti liela līdzība ar vingrināšanos uz ērģelēm. Regulārs darbs dod rezultātus. Ja to nedara, uzreiz var just, ka krīti atpakaļ. Jūtu, kā aug mans spēks. Sākumā tas ir visvairāk redzams, ļoti ātri vari daudz vairāk pacelt.
Lai spēlētu ērģeles, arī ir vajadzīgs spēks!
Tā ir, bet tur ir vajadzīgs tāds gudrs spēks. To es manu arī pie Doma ērģelēm – ja sāku lietot spēku, tad sāku ar instrumentu cīnīties un kaut ko daru nepareizi. Mans mērķis un, es domāju, ka daudzu ērģelnieku mērķis, parasti ir atrast veidu, kā lietas darīt bez piepūles, un tas slēpjas tehnikā. Tas nenotiks ar smagu spēlēšanu vai cīņu.
Ērģeļspēlei ir vajadzīgs vieglums.
Un tad, kad ir vajadzīgs līdzsvars, jūs dodaties uz kalniem?
Jā, tā man ir liela aizraušanās. Jau sen staigāju pa kalniem, kas ir pat augstāki par trīstūkstoš metriem, bet līdz šim nebiju kāpusi augstāk, izmantojot speciālo aprīkojumu. Pagājušajā vasarā uzzināju par Mount Shasta, kas ir īpaša vieta Ziemeļkalifornijā. Tur ir ieleja un pēkšņi – vulkāns! Tas izskatās brīnumaini. Var saprast, kāpēc iedzimtajiem amerikāņiem šī bija īpaša lūgšanu vieta. Sāku meklēt veidu, kā uzkāpt šajā vulkānā. Zvanīju reindžeriem, jo vēlējos saprast, vai drīkstu to darīt ar pirmo reizi un viena. Augšā ir sniegs, un es zināju, ka kritīs arī akmeņi. Tātad jāiemācās lietot apavus ar dzelžiem un strādāt ar ledus cirvi. To visu es apguvu "Youtube" un teicu reindžeriem, ka esmu to apguvusi. Viņš atbildēja – nu, labi, mēģini!
Jūs patiešām viena arī gājāt?
Jā. Bet tur bija gana daudz citu cilvēku. Ceļš sākās trijos naktī, jo gribēju to paveikt vienā dienā – nevēlējos nakšņot sniegā, tad man būtu ļoti daudz papildu nesamā. Nest smagumus stāvā kalnā nav īsti tas, kas man vislabāk patīk. Tā bija viena no smagākajām lietām, ko es esmu darījusi. Tas bija ļoti, ļoti grūti.
Bet bija tā vērts?
Noteikti! Tas bija vienkārši skaisti. Sāku no zonas, kur auga koki, un kāpiens uz augšu bija septiņi tūkstoši pēdu. Tas ir daudz – visa diena, kad jākāpj uz augšu. Daba mainījās, un varēju jau redzēt Kalifornijas ieleju. Biju sniegā un kokos, bet apakšā bija silts un karsts. No kalna lejā ripoja akmeņi, bet tiku līdz pašam vulkānam!
No iespaidīgajiem dabasskatiem, kas redzēti, kur vēl ir elpa aizrāvusies?
Man ļoti patīk ūdens, tādēļ vienmēr, kad ieraugu Kluso okeānu, esmu ļoti aizgrābta. Tas nav kā jūra un pat ne kā Atlantijas okeāns – tur nav klusuma, okeāns parasti ir ļoti spēcīgs un iespaidīgs. Vēl no skatiem man ļoti patīk Josemite, kas ir klintis, pasaulslavens dabas parks. Tur esmu pavadījusi daudz laika pastaigājoties. Tas aizrauj elpu un liekas – kā šis varēja rasties? Tas ir vienkārši brīnišķīgi!
Kad jums ir iespēja vadīt vasaru šeit, Latvijā, par ko jūs tad priecājaties?
Šeit nesen biju Turaidā, kur man ļoti, ļoti patika. Kādreiz aizbraucu arī uz jūru. Staigāju Ogrē pa karjeru, šeit ir arī daudz ļoti skaistu ezeru. Katrreiz, kad atbraucu, skatos, ka arī Rīga ir ļoti, ļoti skaista!
Un Rīgas Doma baznīca ir ļoti skaista, tur svētdienas vakarā pulksten septiņos būs koncerts ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas Doms". Spēlēt festivāla atklāšanas koncertu. Vai tā ir cita sajūta – atklāt festivālu?
Patiesībā biju pārsteigta, ka man būs jāspēlē atklāšanas koncertā. Pamanīju to internetā. Bet biju jau programmu sakārtojusi un ļoti priecājos, ka man ir šī iespēja. Uztveru to tā, ka man ir pēc iespējas vairāk jāsvin Doma ērģeles. Tā ir atbildība un liels prieks – atklāt brīnišķīgas svinības mazā valstī ar tik lielisku instrumentu, mēs tiešām varam svinēt, ka mums tāds ir.
Vai Latvijā jums sanāk spēlēt regulāri? Brauciens no Amerikas nav tas īsākais.
Ir vairākas Latvijas baznīcas, kur es regulāri vingrinos. Šobrīd nevienā vietā neesmu regulāri kā baznīcas mūzikas direktors, bet darbojos kā ērģelniece. Salaspils katoļu baznīcā apgūstu katoļu mesas, kas man arī ir jauna lieta. Līdz šim vienmēr biju spēlējusi protestantu baznīcās. Salaspilī ir ļoti jauks koris un brīnišķīgs mūzikas direktors, kurš arī spēlē Domā. Man ir prieks, ka esmu daļa šīs mazās sabiedrības. Šobrīd esmu kādu laiku Latvijā, un, kamēr šeit esmu, aktīvi darbojos. Šeit, protams, esmu uz laiku un rudenī būšu atpakaļ Amerikā. Bet Latvijā noteikti atgriezīšos. Ceru turpināt tradīciju un atgriezties šeit reizi gadā. Pirms pēdējās atbraukšanas nebiju bijusi Latvijā vairāk nekā divus gadus. Ceru, ka ar jauno darbu man būs vairāk iespēju.
Jauns darbs jūs gaida Amerikā, atpakaļ dosieties rudens pusē. Līdz tam vēl Latvijas vasara priekšā un svētdienas vakarā koncerts Rīgas Domā, atklājot 37. starptautisko ērģeļmūzikas festivālu "Rīgas Doms".
