Dace Volfa: Tavas mūzikas apzīmēšanai tiek lietoti daudzi un sarežģīti termini – neopsihedēliskais drīmpops un kas tik vēl ne. Ko tu saki par mēģinājumiem ielikt tavu radošo būtību apzīmējumos un attiecīgit arī rāmjos, ko tie uzliek?
Elizabete Balčus: Man pašai ne pārāk patīk ielikt sevi kaut kādos žanros, bet saprotu, ka cilvēkiem tā ir vienkāršāk saprast, ko sagaidīt no manis, ja ir kaut kādi apzīmējumi. Tas neopsihedēliskais drīmpops vai avangarda pops varbūt rosina cilvēkus domāt, ko gaidīt, jo nekas tāds varbūt nav dzirdēts no citiem, vismaz Latvijā šie apzīmējumi īpaši nefigurē visi kopā. Es varētu uz sevi attiecināt, ka ir gan tas sapņainums, gan kaut kādā ziņā avangards, tas mans skatuves tēls ir pietiekami spilgts. Muzikāli es varbūt eju no kaut kā mierīga un sapņaina līdz pat trakam klubu mūzikas ritmam, kad cilvēki var arī dejot.
Tā psihedēlija – to man īstenībā visbiežāk saka pēc koncertiem, ka tas nu gan bija kaut kāds "trips". Tā parasti komentē.
Jāsaka, ka tavs muzikālais ceļojums caur trīs studijas ierakstiem sapņainumu ir saglabājis vienmēr, bet instrumenti tomēr ir krietni mainījušies. Tavi ieroči pirmajā ierakstā "Wooden Horse" bija daudz un dažādi jauki akustiski instrumenti, daži diezgan neparasti, kādus kurš katrs nemaz neizmanto, bet ar nākamajiem diviem albumiem tu arvien vairāk devies elektronikas virzienā.
Tas sākās jau Mūzikas akadēmijas laikā, jo man ir šis akadēmiskais "bekgraunds", un pirmais albums radās ar to, kas man bija pieejams – klavieres, mazliet arī flautu iespēlēju ierakstā. Dzīvajā gan es toreiz vēl to nespēlēju, jo nevarēju dziedāt un spēlēt flautu vienlaicīgi. Tā kā mana vēlme bija spēlēt arī flautu, es apaugu ar elektroniku – cilpmašīnu, sintezatoriem, sampleriem. Laika gaitā atradu veidu, tādu kā savu rokrakstu, kurā jūtos labi un varu labāk sevi izpaust.
Tāds līdz šim ir bijis tavs ceļojums mūzikas pasaulē, bet arī īstajā pasaulē uz planētas Zeme šī mūzika tevi ir aizvedusi diezgan tālos ceļos. Kura ir tālākā, interesantākā vai neparastākā vieta, kur esi uzstājusies?
Esmu bijusi Japānā, Taivānā, Kanādā. Tās ir tālākās vietas. Vismīļākā vieta man laikam bija Taivāna, jo tas bija pilnīgi negaidīti, ka cilvēku uz koncertu būs tik daudz, lai gan mani neviens pirms tam nezināja. Pēc koncerta bija cilvēku rinda, kas jautāja pēc maniem albumiem, pēc autogrāfiem. Bija tā: "Kur es esmu atbraukusi?! Kāpēc cilvēki mani šeit mīl?!" Tas bija brīnišķīgi.
Tu pieminēji Kanādu. Tavs jaunākais albums "Hotel Universe" ir izdots Kanādas izdevniecībā "Mothland", kas atrodas Monreālā. Kā jūs satikāties?
Tas bija pirms epidēmijas, kad uzstājos vienā festivālā, manuprāt, tas bija šovkeiss Velsā. Tur kāds no leibla bija mani redzējis, es iepatikos, un nāca uzaicinājums spēlēt festivālā Monreālā. Tad sākās pandēmija, festivāls nenotika, jo bija grūtības ceļot. Organizatori pārcēla festivālu uz nākamo gadu, aicināja mani atkal, bet festivāls atkal nenotika. Kā tad tā var darīt – aicina jau divreiz, un es nevaru uzstāties! Tad viņi vaicāja: "Varbūt tev ir kāds materiāls, ko tu gribētu izdot," jo tas tomēr ir leibls. Es aizsūtīju, viņi paklausījās un teica: "Jā, šo mēs gribam. Darām! Mēs to izdosim." Kamēr tā izdošana notika, noteikumi jau atļāva ceļot, un leibls noorganizēja man koncerttūri Kanādā un albuma prezentāciju arī tur.
Kāda tur atsaucība? Ko kanādieši saka?
Tur bija ļoti dažādi, kā kurā vietā. Bet kopumā bija brīnišķīga pieredze. Viens no iespaidīgākajiem koncertiem man bija festivālā "FME", kur es spēlēju pirms "Animal Collective". Tur bija simtiem, varbūt tūkstošiem… nu, ļoti daudz cilvēku. Tas bija fantastiski! Man bija tā lielā skatuve, tās gaismas un vizualizācijas. Un skatos, ka cilvēki ir pārsteigti! Arī pēc koncerta nāk pie manis un saka, ka viņi neko tādu nebija gaidījuši no kādas latviešu meitenes.
Prieks dzirdēt, ka patīk arī ārpus Latvijas, bet cilvēkiem Latvijā, kuri vairāk zina par tevi, Elizabete Balčus parasti asociējas ar ekstravagantiem tērpiem un dažādām interesantām izpausmēm, piemēram, līdzās elektronikai kaut ko tavos priekšnesumos darot un atskaņojot arī dārzeņi. Kas tas ir, un kā tas notiek?
Tas parasti skatītājiem visvairāk paliek atmiņā, ka es spēlēju augļus un dārzeņus.
Varu spēlēt flautu un mācīties to, cik ilgi gribu, visi vienmēr pieminēs tos dārzeņus!
Principā tie reaģē uz manu pieskārienu, jo dārzeņi un augļi vada elektrību. Kā es to īsti daru – nezinu, vai jums kādam, kas mani klausās, tas interesēs. Ir jābrauc, jāklausās un jāskatās.
Pieļauju, ka tur varētu būt iesaistīta arī kāda maģija.
Nu, tur noteikti ir maģija.
Elektrība jau arī tiem, kas nav elektriķi un nemāk visu paskaidrot ar formulām un rakstiski, šķiet tāda mazliet maģiska lieta – kā tad viņa tā iet pa gaisu.
Tieši tā. Kaut kā iet pa gaisu, un es kaut kā tos dārzeņus spēlēju.
Tātad mūzikas un mākslas festivāls "Laba daba", un tu abas šīs jomas aptver, notiks no 12. līdz 14, jūlijam "Ratniekos". Tu droši vien gatavo kādus pārsteigumus savam priekšnesumam, bet to varbūt nejautāšu, jo kas tad tie būs par pārsteigumiem, ja tiks izstāstīti. Ar kādām noskaņām tu gatavojies šim festivālam?
Gatavoju jaunās kompozīcijas, kas vispār vēl nav nekur izdotas, bet tās top. Tā kā pirms "Labas dabas" man būs brīnišķīga iespēja tās vairākkārt izpildīt citur, jo braukšu uz Franciju, Poliju, Vāciju, varēšu jau saspēlēties, redzēt, kāda ir atsaucība, kas strādā labāk, kas sliktāk.
Varu teikt, ka man jau ir jaunais materiāls latviešu valodā, kas droši vien nav ierasts no manis, un Latvijā to varēs dzirdēt pirmo reizi.
Tava mūzika tomēr nav pavisam vienkārša un uzreiz uztverama, arī priekšnesums ir pietiekami ekscentrisks un krāšņs, prasot uzmanību arī no klausītāja. Ar kādu noskaņojumu tu ieteiktu klausītājiem doties uz tavu koncertu?
Man vislabāk patīk, kad cilvēki negaida neko. To arī iesaku.
Mēģināsim sekot tavam ieteikumam, bet tā jau nu gluži nebūs, ka pavisam neko negaidīsim. Taču ir arī tādi klausītāji, kas tiešām negaida neko – mežā un pļavā dzīvo pastāvīgie iemītnieki, kurus reizi gadā ar savām skaņām pārsteidz cilvēciskas būtnes, Kā tev šķiet, kuram no meža vai pļavas iemītniekiem tava mūzika varētu patikt vislabāk?
Noteikti kādam putnam. Flauta kā tāda, man liekas, asociējas ar putniem. Nezinu gan, kuram tieši… Es joprojām nezinu, kas ir tas putns, kurš dzied Keitas Bušas albumā? Tam putnam es patiktu.
Varbūt jūs iepazīsieties. Tu sāksi dziedāt, un tas putns atnāks. Tava mūzika tomēr ir pietiekami atmosfēriska, un tu neizjauksi harmoniju, kas ikdienā valda apkārtējā dabā, vai ne?
Noteikti nē. Ir kaut kāda elektronika, ko izmantoju, tomēr man šķiet, ka viss, ko es daru, ir ļoti saistīts ar dabu. Ļoti daudzas iedvesmas mūzikai, ko es radu, tieši nāk no dabas, tā ka es ļoti gribētu būt saistīta ar to, nevis atrauta vai iztraucēt dabu. Noteikti varu pateikt, ka tas ierakstās dabā.
To mēs noteikti piedzīvosim festivālā "Laba daba".
