Henrieta Verhoustinska: Tu "Kultūrdevai" izvēlējies atziņu, ka dzīvē nekam nav jāpiešķir pārāk liela nozīme.
Raimonds Bartaševičs: Nebija gluži tā. Man jautāja, kas dzīvē ir svarīgi, un es teicu – nekas nav pārāk svarīgi.
Kā tu to domā?
Tieši tā.
Vai tu līdz tam esi nonācis dzīves laikā, vai arī vienmēr esi tā domājis?
Kādreiz man daudzas lietas likās ļoti svarīgas. Ļoti. Bet izrādās, ka tā nav.
Tu šogad atzīmē lielu jubileju. Vai dzīves rūdījums tev piešķir kādas jaunas nianses, kuras tu paud uz skatuves?
Piešķir.
Un tās būtu?
Es atrodu gan mūzikā, gan vārdos pilnīgi citas jēgas.
Arī tajās dziesmās, kuras esi dziedājis pirms 30 gadiem?
Vēl jo vairāk tanīs, kas ikdienā tiek visu laiku dziedātas. Tas man ir pārsteigums.
Intervijā "Mājas Viesim" uz jautājumu, kas palīdz saglabāt balsi un fizisko formu, tu atbildēji šādi: "Rokenrola dzīvesveids. Tas, kurš iztur rokenrola izaicinājumus – dzeršanas kārdinājumu, bohēmu –, tam tas sagādā prieku un gandarījumu." Vai rokenrola dzīvesveids joprojām ir klātesošs?
Es to tā nosaucu, droši vien, ka medicīniski tam ir cita definīcija. Kā es to saprotu –
neraustīties, darīt un runāt to, ko tu gribi, nevis to, ko liek. Galvenais ir būt pašam.
Tu allaž esi bijis ar ārkārtīgi izkoptu skatuves tēlu. Tas tev vienmēr ir bijis svarīgi?
Es teicu, ka nekas nav svarīgi.
Tā gan bija. (Smejas)
Bet par tēlu: jaunībā, "Menueta" laikā, es sapratu vienu, ka man nepatīk "estrāde" un baigā tēlošana, ka es gribu būt pats un tieši tāds pats kā klausītāji – neizlekt. Manā saprašanā skatuve un dzīve ir viens un tas pats. Es nevaru pārģērbties, uzkāpt uz skatuves un tēlot, kaut ko atskaņot. Es vai nu tāds pats, kā nāku no ielas vai otrādi – no skatuves nokāpju un tāds pats ar tramvaju aizbraucu. Es nedalu šīs lietas.
Tu esi tu pats.
Gribētos tā.
Vai tramvajā vai uz skatuves.
Yes. it is (latviski – jā, tā ir).
Bet tomēr tavi skatuves tēli ir koši un izteiksmīgi. Vai tu tos ieraugi sapņos, kā mūziķe Elizabete Balčus?
Sapņos noteikti ne. Nezinu, kā tie top. Saproti, uz skatuves ir ļoti svarīgi, lai tu justos komfortabli. Sievietes to labāk zina par mums, ka augsti papēži nav diez ko komfortabli.
Nav gan. (Abi smejas)
Bet, ja cilvēkam vajag to, tad... Arī tas, kāda ir mūzika, ko tā prasa – tas viss nāk kopā. Vispār es teikšu, ka modi rada divas lietas – tradīcija un konkurence –, un es esmu par konkurenci.
Māris Ruks grāmatā "No zemes un debesīm. Pērkons" ir citējis tevis sacīto: "Jebkura skatuves māksla savā veidā ir izlikšanās māksla – visi spēlē to, kā nav, bet to, kas varētu būt. Mēs spēlējām to, kas ir." Varbūt tu vari mazliet papildināt šo domu.
Doma man patīk, kad tu to šobrīd nolasi. Domas arī mainās. Droši vien es tur pārspīlēju. Bet
klausītājs jau zina, kas ir un kas nav, viņu piemānīt nevar. Klausītāju var nopirkt par kaut ko, bet piemānīt nevar.
Es ļoti labi sevi atceros agrīnā jaunībā lēkājam pa pussalauztiem kultūras nama krēsliem "Pērkona" koncertā. Ja man jāsaka, ko es tolaik saklausīju jūsu dziesmās – tas bija draivs, ritms, enerģija –, un ko es tagad dzirdu šajās dziesmās, tās ir divas dažādas lietas.
Bet dziesma tā pati.
Bet dziesma tā pati. (Abi smejas) Šobrīd jubilejas tūri turpinās grupa "Menuets", kura visus 55 gadus ir bijusi tavas dzīves daļa. Bet tu esi arī grupā "Pērkons". Ja tev būtu īsi jāpasaka, kura ir tā galvenā atšķirība starp "Menuetu" un "Pērkonu"? Jo sastāvs pārklājas.
"Menuetā" mēs atskaņojām mūziku, "Pērkonā" mēs to radījām. Tā ir tā lielākā atšķirība.
Vairāk es neko neteikšu.
Bet tu vari pateikt.
Es varu, bet cilvēki dusmosies. Te man ir jābrauc dziļās auzās. "Menuets" tā kā puķe uzplauka, uzziedēja un sāka birt, un uz tā mēslojuma uzauga "Pērkons". (Abi smejas)
Tā gan bija metafora.
Baigā.
Kā varētu raksturot "Pērkona" ietekmi uz mūsu paaudzi? Kā tu jūti, cik ietekmīga bija grupa "Pērkons"?
Man liekas, ka mēs bijām iekš tās paaudzes. Mēs nebijām no ārpuses, malas, virsas vai apakšas. Tu lēkāji pa beņķi, es – pa skatuvi. (Abi smejas)
Grupas "Pērkons" fanu pulkā nu jau ir vairākas paaudzes. Mana meita arī zina "Pērkona" dziesmas un fano par tām. Jāatzīmē, ka sagatavošanā ir divas "Pērkona" vinila plates, divi jūsu albumi – "Mākslas darbi" un "Zibens pa dibenu". Ar ko tev saistās šie albumi?
Šie albumi man saistās ar aizliegto periodu: pēc Ogres mūs aizliedza, pēc dzelzceļniekiem arī aizliedza. Tas bija ļoti labi, ka aizliedza, jo tad mēs pie Ievas Mežaparkā organizējām studiju un tur sarakstījām visus zibeņus.
Kaut arī nezinājāt, kad jums izdosies to kādam likt priekšā.
Tas nebija svarīgi. Svarīgi bija nospēlēt un nodziedāt.
Bija svarīgi radīt.
Jā.
Vai tu gaidi "Menueta" tūres koncertus?
Jā.
Juris Sējāns ir atjaunojis savas pirmās dziesmas, un man tās patīk. Tiem koncertiem ir īpaši gaisotne.
Tā tauta, kas nāk, ir mūsu vienaudži. Man patīk!
Grupā "Menuets" tu sākumā biji bundzinieks, savukārt šobrīd viena tava aizraušanās ir smalku mēbeļu gatavošana.
Nav tiesa. Tas nav šobrīd. Visu manu mūžu mūzika man ir bijis prieks, hobijs, izprieca, un darbs vienmēr ir bijis darbs, un ne tikai smalkas mēbeles, bet arī rupjas mēbeles. Šobrīd jau labu laiku ar rokām es pats neko netaisu. Es strādāju ar labām virtuvēm.
Ne velti es pieminēju to, ka tu biji bundzinieks "Menuetā". Vai tev kādreiz nav radusies doma izveidot kādu mūzikas instrumentu, piemēram, bungas?
Ir bijusi doma, bet man nebija tehnoloģisku iespēju. Fantāzijas bija lieliskas – basbunga sirds formā. Nereāls sapnis.
Varbūt vēl realizēs?
Nevajag.
Kaut kam jāpaliek arī sapņos. (Smejas)
Nevajag čakarēt instrumentu.
Raimond, milzīgs tev paldies, ka atradi laiku pēc sava eksotiskā ceļojuma uz Borneo, kā mēs noskaidrojām, ierasties arī "Kultūrdevas" studijā un mazliet padalīties ar to, kā tu dzīvo un jūties šobrīd!
