Edīte Štrausa ar skatuves vārdu Afroedīte septembra sākumā prezentēja savu debijas albumu "Mīlestības dziesmas iesācējiem". Annikas Lankas debijas albums "Vol.1" iznāca jau 2021. gadā, bet šajā oktobrī mūziķe prezentēs jaunāko albumu "Vol.2".
Aiga Leitholde: Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi!
Annika Lanka: Esmu Annika, 13 gadus esmu mācījusies klasiskajos pianistos. Tagad studēju bakalauros Mūzikas akadēmijā kompozīcijas kursā. Manu mūziku mēdz dēvēt par filmu mūziku. Es pati to piesaku kā dziesmas bez vārdiem. Tu jūti un dzirdi, ka tev kaut kas tiek teikts, bet tas izskan bez teksta – tā es to jūtu un tā es to izpaužu. Gluži minimālisms tas nav – mūzikā var just klasiskā pianisma pieskārienu. Kādreiz spēlēju tikai klavieres, tagad izmantoju arī sintezatorus.
Edīte Štrausa: Mūzikā sevi esmu pieteikusi kā Afroedīte, kas ir mīlas dievietes Afrodītes un Edītes savienojums. Kopš bērnības dziedu, un tā bija vienīgā lieta, kas man toreiz padevās, tāpēc ar mammas atbalstu sāku apgūt dziedāšanu. Bērnu mūzikas skolā spēlēju arī klavieres, bet joprojām tā nav mana komforta zona. Mūzikas vidusskolā mācījos džeza vokālu un populāro mūziku un Mūzikas akadēmiju esmu beigusi kā džeza vokāliste. Šobrīd paralēli mūzikas gaitām esmu arī pedagoģe Cēsu mūzikas vidusskolā.
Jūs abas esat pedagoģes.
Annika Lanka: Es esmu privātskolotāja. Man ļoti patīk!
Annika, esmu redzējusi tavus interesantos video vietnē "TikTok" par skolotāju ikdienu. Kā redzat skolotājas darba ietekmi uz jūsu pašu muzikālo darbību? Vai tā ir kā refleksija?
Edīte Štrausa: Pilnīgi noteikti! Esot skolotāja, tu mācies būt psiholoģe, saprast katra cilvēka atšķirīgās vēlmes.
Annika Lanka: Jā, katram no maniem klavierstundu studentiem ir savs mācību mērķis, un man nav jāuzspiež savējais. Tajā pašā laikā dot pilnīgu brīvību arī nevar. Cilvēkam vajag, lai viņu vadītu. Varbūt tev arī tā ir – es pati esmu studente, tu vēl nesen biji –, tāpēc mums ir vieglāk mācīt, jo zinām studentu domu gaitu un limitus?
Edīte Štrausa: Jā, piekrītu! Pedagoga darbs ir foršs arī tāpēc, ka pati nevari atslābt. Tev ir jādomā, kā paskaidrot, un pie reizes pati sev atgādini piemirstas zināšanas, kas ir ļoti noderīgi. Protams, svarīgs ir arī līdzsvars, lai vēl pietiek pašas muzicēšanai. Pedagoga darbs arī izsmeļ.
Jā, ir dzirdēts, ka mūziķi baidās, ka paliks pedagoģijā un netiks uz skatuves. Māksliniekiem tomēr pašiem gribas izbaudīt uzmanību. Kā jūs saņemat uzmanību? Vai tā ir pietiekama?
Annika Lanka: Es taisu "TikTok" un "Instagram" video (nosmejas). Tas ir veids, kā atpūsties un reizē arī būt radošai. "TikTokā" daudz uzzinu arī par citiem mūziķiem.
Edīte Štrausa: Man ir svarīgi, lai es nemācu pārāk daudz. Pirms tam saņēmu darba piedāvājumus no vairākām vispārizglītojošām skolām kļūt par mūzikas pedagogu. Sapratu, ka pie šādiem nosacījumiem es sevi kā mākslinieci tiešām pazaudēšu. Līdz ar to man patīk šis individuālo stundu formāts. Strādāju divas dienas. Pārējās piecas dienas varu veltīt savām lietām – šādā līdzsvarā jūtos labi.
Pastāsiet par savām lietām!
Edīte Štrausa: Man ir iznācis debijas albums "Mīlestības dziesmas iesācējiem". Man pašai ir grūti nodefinēt, kādā stilistikā ir albums, jo mūzikā var just džeza ietekmi – svings, bosanova, kas pēkšņi pārtop sapņainā popmūzikā. Mūziku nerakstīju ar domu ietilpt kādā konkrētā stilistikā. Rakstīju to, ko jutu.
Ir mūziķi, kas tomēr uzskata, ka albumam ir vajadzīgs viens virziens. Es neesmu tas gadījums.
Annika Lanka: Kur tu albumu ierakstīji?
Edīte Štrausa: Lielāko daļu ierakstījām Ģertrūdes ielā esošajā studijā "Audilla", pēdējo dziesmu studijā pie Alberta Levica.
Annika Lanka: Kas tev albumu producēja?
Edīte Štrausa: Tas ir interesants stāsts! Darbu sāka Kārlis Zvejnieks, bet tad darbu pilnībā pārņēma un savus labojumus veica Alberts Levics. Abi ir devuši savu ieguldījumu producēšanas darbā.
Tev, Annika, tūliņ iznāks otrais albums!
Annika Lanka: Jā, beidzot! Ir pagājuši trīs gadi kopš iepriekšējā albuma – esmu jo īpaši sajūsmināta. Katrs mūziķis, izdodot albumu, pateiks, ka tā bija daļa no viņa dzīves. To īpašo sajūtu zina tikai konkrētais mūziķis, to citiem nevar iestāstīt. Tāpēc uz plates uzrakstīju, ka skaņdarbi ir kā tādas pastkartes no 2023. gada marta līdz 2024. gada maijam. Spilgti atceros tos mēnešus un dienas, kad sarakstīju katru no skaņdarbiem. Citreiz tas pat ir konkrēts datums.
Spēlējot šo darbus, atgriežos atpakaļ laikā, tajās sajūtās.
Ir skaņdarbi, kuru sākums ir aplikācijā "Garage Band", pēc tam kopā ar manu producentu Gati Zaķi mēs tos apdarinājām.
Ir skaņdarbi, kas sarakstīti klavierēm, bet Gata studijā es tos iespēlēju, piemēram, uz klavesīna vai harmonijas, vai sintezatora. Mēs izmēģinām visu – skaņdarbi Gata studijā pārvēršas! Šajā albumā esmu ielikusi skaņas no dzīves – vilcienu un citas satiksmes skaņas, jo gribēju radīt sajūtas, it kā atrastos vilcienā un skatītos ārā pa logu. Albuma bija nepieciešama izskaņa (outro). Sēdēju mūzikas akadēmijā un skatījos pulkstenī, kas man atgādināja metronoma skaņu. Interneta skaņu bibliotēkās neatradu ko līdzīgi labu, tāpēc ierakstījām akadēmijas pulksteni. Savos laukos Ziemupē telefonā ierakstīju skaņas, kā staigāju gar jūru pa akmeņiem un fonā čivina putni.
Edīte Štrausa: Radoši!
Turpinot domu par mūziku kā mākslinieka dzīves personīgo nospiedumu, nevar nepieminēt, ka mūsdienās mākslinieks un viņa mūzika ir produkts. Kā jūs šo aspektu izjūtiet? Vai tas, ka esat mākslinieces – sievietes, jūsuprāt, ap jums raisa vairāk stereotipisku pieņēmumu?
Edīte Štrausa: Stereotipi ap sievietēm māksliniecēm vēl nav aizvēsture. Saskaros ar tiem gan uz skatuves, gan dzīvē. Piemēram, tā paša apģērba izvēlē mēdzu saņemt pārspīlētu uzmanību, lai arī ģērbjos atturīgi. Piesardzība pāriet arī skatuves jautājumos.
No otras puses, kāpēc man sevi ierobežot tikai tādēļ, ka kāds uz to varētu pārāk reaģēt.
Lai gan neuzskatu, ka jebkad būtu ģērbusies tā, lai tas būtu kliedzoši.
Annika Lanka: Man ir lieli, koši gredzeni, kurus reizēm paturu pirkstos arī privātstundu laikā. Pianistiem tas nav ierasti. Bet es esmu pieradusi – daudz nedomājot, turpinu nēsāt. Kas attiecas uz jautājumu par mākslinieka dzīves personisko aspektu un produktu, man ir tā, ka šī dzīve - mani pārdzīvojumi un intīmais moments - ir radies skaņdarba tapšanas brīdī. Uz skatuves es no šiem pārdzīvojumiem atsvešinos. Procesam palīdz arī tas, ka laiks ir pagājis. Esot uz skatuves, nevaru tik ļoti domāt par emocionālo. Fokusējos uz instrumenta spēli. Tā rodas mans produkts – es to kādam no skatuves prezentēju. Man kādreiz likās, ka uz skatuves man ir jāizliek visa sava dvēsele, bet nē, tas nav vienmēr vajadzīgs.
Kā redzat savu auditoriju? Kādas ir jūsu attiecības ar klausītājiem?
Annika Lanka: Pirms izdevu pirmo albumu, man bija viens redzējums, vēlāk klausījumu statistika parādīja ko citu. Mana mūzika uzrunā vairāk klausītājus vecumā no 25 līdz 60 gadiem. Esmu arī kundzītēm muzejā spēlējusi. Protams, gribētu vairāk spēlēt savai Z paaudzei, un to es cenšos darīt "TikTokā". Es pati klausos ambiento mūziku, domāju, ka to dara arī citi mani vienaudži. Tomēr šķiet, ka manu klausītāju vidējais vecums ir 30 – 35 gadi, kas mani kā 21 gadus vecu mākslinieci pārsteidz, bet es saprotu viņus – mēs saprotamies!
Edīte Štrausa: Man ir interesanti pavērot, kā Annika atbild uz jautājumiem. Man ir citāda sajūta par to, kā jautājums ir uzdots. Ja mēs turpinām par auditorijas vecumu, man arī liekas, ka mana auditorija ir sākot no 25 gadiem. Mana mijiedarbība ar publiku ir silta un emocionāla. Tas ir par rezonēšanu, sasildīšanu – par to pēc koncerta cilvēki man saka paldies - tas ļoti silda sirdi.
Annika Lanka: Jā, klausītāju asaras ir lielākais kompliments. Ja es varu saraudināt.
Edīte Štrausa: Tad tu zini, ka tas ir bijis pa īstam. Skaisti arī pašam māksliniekam neslāpēt savas emocijas, bet ir jāskatās, lai pie katras dziesmas nav jāraud. Lai gan ir dzirdēts uzskats, ka māksliniekam būtu jāmācās sevi kontrolēt, bet, manuprāt, skatuves māksla ir par emocijām.
Tu arī esi cilvēks, un tas ir skaisti, ka tu caur mūziku atļaujies atkailināties.
Dienas beigās atcerēsies sajūtu, ko koncerts bija raisījis.
Annika Lanka: Citu mūziķu koncertos manī siltu sajūtu raisa viņu stāsti un veids, kā viņi ieaicina publiku koncerta stāstā un sevi no tās neatdala. Koncertos mēdzu prātot arī par to, kādas konkrētā mūziķa spējas vēl vēlētos redzēt.
Edīte Štrausa: Jā, komunikācija ar klausītājiem ir ļoti svarīga. Tā satuvina klausītājus ar māksliniekiem.
Annika Lanka: Jā, man klausītāji saka, cik forši, ka koncertos dalos ar stāstiem, gribētos, lai vēl citi mūziķi pastāstītu ko vairāk.
Edīte Štrausa: Šķiet, mūziķi baidās.
Annika Lanka: Vienkārši runāt.
Edīte Štrausa: Jā! Es pati neesmu izcila runātāja. Varbūt ieturu pauzes un pasaku kaut ko nepareizi, bet beigu beigās tu saproti, ka nav nepareizi. Tas ir par stāstu, par kuru klausītājs būs priecīgs.
Jūs abas esat klausītājas. Kas ir jūsu šī gada spilgtākie iespaidi un atklājumi mūzikā?
Annika Lanka: Es nopirku biļetes uz Martas Argeričas koncertu operā. Viņa ir viena no leģendārākajiem pasaules pianistiem. Mana vidusskolas pianistes dvēsele par šo koncertu būs sajūsmā. Ja par klausīšanos, tad elektroniskās mūzikas producents Fred Again un, rudenim nākot, – folkmūzika. Viens no maniem mīļākajiem folka māksliniekiem ir Heidens Everets (Hayden Everett).
Edīte Štrausa: Šo vasaru aizvadīju darbos saistībā ar pašas debijas albuma iznākšanu. Man šķita, ka nav laika nekam citam, bet tomēr aizgāju uz grupas "The Bad Tones" koncertu un noteikti iešu vēl. Viņi spēja koncertu iznest bez runāšanas – tas bija skaisti un pārsteidzoši. Šajā gadījumā tas strādāja!
Annika Lanka: "Jungle" arī tāpat dara.
Edīte Štrausa: Jā, koncertā var nerunāt, bet tas ir jāprot izdarīt. Man patīk klausīties mūziku latviešu valodā. Man patīk latviešu valoda. Esmu iecienījusi grupu "KautKaili". Patika arī Shipsea pēdējais albums. Ja pavisam godīgi, tad vasarās man ļoti patīk šlāgermūzika. Tas ir netipiski cilvēkam ar džeza izglītību, jo tās ir "dzirnavas" un "ārprāts". Bet vasarā man patīk zaļumballes, tā ir mana sajūta! Rudenī es pievēršos džezam – Sāra Vona ir mans lielākai elks džeza mūzikā.
Noslēgumā, ko jūs viena otrai varētu ieteikt un novēlēt?
Edīte Štrausa: Es novēlu tev palikt uzticīgai sev! Tas nozīmē to, ka novēlu sekot tev savai sajūtai. Tu vari uzklausīt cilvēkus, kas vēlas tev ieteikt kaut ko, bet vienmēr atceries savu sajūtu! Man liekas, ka tas ir pats labākais, ko mēs varam darīt – sekot sev.
Annika Lanka: Man tev ir ieteikums no savas pieredzes. Kad rakstīju savu pirmo albumu, tas bija vēl vidusskolas laikā, kad dzīvoju kopā ar vecākiem. Man tētis mudināja sacerēt pēc iespējas vairāk skaņdarbu, pirms es dodos uz studiju rakstīt albumu. Man šķita, ka sarakstītais bija ļoti labs, bet viņš teica – nē, saceri vēl desmit un tad parādi divus labākos. Man to nepatika dzirdēt, bet šajā procesā iemācījos izjust, kuri ir īstie. Rakstot otro albumu, kas būtībā ir tapis gada laikā, darbam pieķēros periodiski, ņemot arī mēnešiem ilgu pauzi. Bet galu galā albumu veido skaņdarbi, kurus patiešām izjutu.
Novēlu arī tev sarakstīt desmit skaņdarbus. Saprast, kuri ir tie divi. Izjust tos līdz kaulam.
Es esmu pateicīga, ka tētis man neļāva ierakstīt pirmos darbus. Melodijas ir foršas, bet tagad tās pārtapušas par ko citu.
Edīte Štrausa: Paldies!
