Dace Volfa: Noteikti daudzi ir redzējuši filmu "Neona pavasaris", par kuru tu saņēmi arī "Lielo Kristapu", bet neņēmi viņu…
Marija Luīze Meļķe: Nu, beigās jau paņēmu, kad bija piepildījies…
Beigās paņēmi, kad bija piepildījies tavs vēlējums, lai tiktu pieņemts partnerattiecību likums. Tu esi arī šīs filmas scenārija līdzautore, vai ne?
Marija Luīze Meļķe: Tā gan, jā. Bet es gribētu piebilst, ka tā mana "izrādīšanās" par dzejnieci varētu būt pārsteigums nesenākiem paziņām, bet patiesībā tā ir bijusi mana pamatnodarbe kopš kādu 17 gadu vecuma.
Tev taču ir iznācis arī krājums.
Marija Luīze Meļķe: Jā, jā.
Mums ir daudz dzejnieku, kuriem krājums nav iznācis un varbūt arī nekad neiznāks. Edgars un Marija Luīze nu jau kādu laiku ir, kā raksta seno laiku biogrāfijās, "kopā dzīvē un mākslā".
Edgars Rubenis: Tā sanāk.
Arī mākslā, bet par to mēs parunāsim mazliet vēlāk. Par Mariju Luīzi nupat uzzinājām vairāk un varbūt lietas, kuras daži nemaz nezināja, bet par Edgaru mums arī šis tas jāuzzina. Pieļauju, ka jaunāka paaudze pat neatceras tādu grupu "Driving South". Tajā tu sāki gandrīz kā brīnumbērns, jo biji krietni jauns tolaik.
Edgars Rubenis: Mēs visi trīs bijām jauni. Grupa sākās 1999. gadā, nodzīvoja spilgtus trīs vai trīsarpus gadus ar Arti Orubu un Pauli Grīnhofu.
Pēc tam bija vēl spilgtas grupas – "Mofo" un "Mona de Bo".
Edgars Rubenis: "Mofo" es biju dalībnieka kārtā, man bija tā laime tikt ieaicinātam. "Mona de Bo"… Jā, tāds dzīvnieks arī bija.
Diezgan nikns dzīvnieks. Tāds nepieradināts.
Edgars Rubenis: Viņam bija dažādas sejas.
Tagad tu arī esi pieaicināts – grupā "Alis P"?
Edgars Rubenis: Vienu laiku, kas bija kādus gadus atpakaļ, es biju pilnasinīgā sastāvā, tad lietas gāja tā, ka man bija jāatdalās no tā sastāva. Šī brīža noruna ar Gundaru [Gundaru Rulli, grupas "Alis P" dibinātāju – red.] ir, ja mums visiem sakrīt laiki, tad es esmu pieejams un ar prieku piedalos.
Tas nav tik vienkārši, mēs šo sarunu arī diezgan ilgi saskaņojām, jo laika tev nemaz nav daudz. Tu tikko biji diezgan garā koncertturnejā. Kur tu biji, un kā tur gāja?
Edgars Rubenis: Bija tā laime būt piecu valstu izbraucienā – Lielbritānijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē.
Marija Luīze Meļķe: Un vēl Somijā pirms tam.
Edgars Rubenis: Garākais brauciens Lielbritānijā bija ilgi lolots, un daudz enerģijas ielikts, lai to noorganizētu, bet bija ļoti forši un, varētu teikt, arī veiksmīgi beigās. Bet beigu jau gandrīz nav, jo atbrauc mājās un viss turpinās.
Nīderlande tev nav sveša vieta, jo esi studējis Hāgā zinātni, ko sauc par sonoloģiju. Laikam retais saprot, par ko tā ir.
Edgars Rubenis: Tam vārdam ir tāda zinātniska pieskaņa, bet būtībā tā ir elektroakustiskā mūzika. Vienā pusē mūzikas tehnikas, otrā pusē kompozīcija. Vārdu sakot, mūzikas un kompozīcijas departaments, kura sākotnējā interese ir elektronikas laukā, bet tajā pašā laikā viņi ir ļoti atvērti arī visādām citām klasiskākām un akustiskām lietām.
Neilgi pirms tam, kad devies uz studijām, bija pamanāms, ka esi ar elektronikas lietām, trokšņiem un skaņām aizrāvies. Bet beidzās viss ar to, ka izdevi trīs albumus ar akustisko ģitāru.
Edgars Rubenis: Trešais vēl nav izdots, tas vēl top.
Bet būs? Jo tu apsolīji triloģiju, un triloģijai ir jābūt. Reiz Sufjans Stīvenss tika solījis sarakstīt albumus par visiem ASV štatiem, bet iznāca tikai divi.
Edgars Rubenis: Bobs Dilans arī apsolīja, ka būs viņa kopotie raksti jeb memuāri trīs daļās, bet viņš, viltnieks, tikai vienu uzrakstīja un neliekas ne zinis.
Tev būs visi trīs. Ar šo materiālu, ja mēs mūziku varam nosaukt tādā nelāgā vārdā, tu arī ceļoji?
Edgars Rubenis: Jā, tas ir galvenais, kā lai saka, aramlauks.
Bet trijatā mēs esam sanākuši, jo esat kopā "dzīvē un mākslā", un festivāla "Laba daba" programmā rakstīts, ka jums būs kopīgs priekšnesums. Stāstiet, kas tur gaidāms.
Marija Luīze Meļķe: Kā tur bija… Mēs neesam vienojušies par leģendu, kā tapa šis projekts…
Tagad lidojumā varam sacerēt.
Marija Luīze Meļķe: Vienkāršā versija ir, ka es rakstu dzejoļus un Edgars raksta mūziku, un tur ir zināma savstarpēja saspēlēšanās. Vai tu piekrīti?
Edgars Rubenis: Nevaru nepiekrist.
Marija Luīze Meļķe: Bet es nekad neesmu īpaši fanojusi par formātu, ka kāds spēlē mūziku un pa virsu lasa dzejoļus.
Risinājums, ko mēs esam piemeklējuši, ir, ka mēs esam divgalvains dzīvnieks, kas nekad pats sevi nepārtrauc.
Edgars spēlē ģitāru, un es klusēju, klausos un piedalos, un, kad Edgars beidz spēlēt, es lasu dzejoli. Tā ir tāda veida saruna, kur viens izsakās, tad otrs atbild, un tad atkal pirmais… Līdz šim pāris reizes mums ir bijusi iespēja izmēģināt šo formātu.
Es pat vienu redzēju.
Marija Luīze Meļķe: Kur tu redzēji?
Ģertrūdes ielas teātrī.
Marija Luīze Meļķe: Tas nebija tas.
Edgars Rubenis: Tas vēl bija kaut kas cits.
Labi, tātad tas bija kaut kas cits.
Marija Luīze Meļķe: Pirms gada mums bija pirmais koncerts Pāvilostā, "PAiR" rezidencē, un tagad nesen Anglikāņu baznīcā Spāres Vītolas albuma prezentācijā, kur viņa bija saaicinājusi draugus izpausties, bet tur Edgars spēlēja savas kompozīcijas uz elektriskās ģitāras. Abās reizēs ir kaut kā apstiprinājies, ka šis ir jēgpilns veids, kā to darīt. Vai piekrīti?
Edgars Rubenis: Nevaru nepiekrist.
Diezgan interesanti un neparasti, jo, ja viens spēlē un raksta mūziku, un otrs savukārt sacer dzeju, tad parasti sanāk dziesma.
Edgars Rubenis: Vai ne? Te varbūt ir tas pārsteiguma moments, ka mēs darām to visvienkāršāko, un pēc definīcijas vajadzētu doties tālāk un radīt to mūzikā saplūstošo momentu, bet es arī piekrītu Luīzei – man patīk katra no šīm lietām pati par sevi, ne vienmēr tām vajag vienai otrā jaukties.
Marija Luīze Meļķe: Turklāt tas ir rosinoši. Ja noklausies kompozīciju, tai ir iespēja sirdī un prātā vēl kaut kā turpināties, kad klausies tekstu, kas seko. Un otrādi – noklausies tekstu un ir iespēja to apdomāt un turpināt nākamajā skaņdarbā. Klausīties vienu pēc otra dzejoļus un pilnvērtīgi iedziļināties ir liela slodze. Tāpat Edgara kompozīcijas ir aktīvas un daudzslāņainas, tur notiek daudz kas, un man šķiet, ka tā arī ir pretimnākoša pieeja, izejot no mūzikas specifikas, ja iedod tekstu iepriekš un to var nest cauri un vienlaikus nepalaist garām muzikālās nianses. Vārdi viegli nolaupa uzmanību, viņiem pieķeras un tad tiem seko, bet īstenībā ir arī naratīvs, kas notiek tīri muzikāli.
Tātad jūs kā divgalvains dzīvnieks sarunāsieties savā starpā ar mūziku un dzeju. Kur tur ir vieta klausītājam?
Edgars Rubenis: Tas nav savā starpā, bet neatsverami ir uz auditoriju virzīts. Nav tā, ka tas dzīvnieks runā uz iekšu, tas noteikti ir sociāls moments.
Marija Luīze Meļķe: Tā ir savstarpēja reaģēšana, bet pilnīgi noteikti virzīta uz to, kurš klausās.
Tā tas protams ir, ka festivāla "Laba daba" apmeklētāji ir visnotaļ ieinteresēti, spējīgi iedziļināties, ieklausīties, saprast un apdomāt dzirdēto, tomēr festivāls dara savu – tā ir nedēļas nogale, brīva daba, jautrība. Vai nav mazliet bail no nelielām, intīmām koncertzālēm, kur visi klausās, elpu aizturējuši, iziet festivāla publikas priekšā?
Marija Luīze Meļķe: Pagājušā gada koncerts Pāvilostā bija lielisks ar to, ka visu koncertu lija lietus. Mēs stundu, laikam jāsaka, ka uzstājāmies, lai gan tas nešķiet piemērotākais vārds… Tas ir liels izaicinājums, ja ir tāda jestra mūzika un vārdi, kuriem var dziedāt līdzi, tad liekas, ka šis varētu būt tāds izpildījums, kurā var lietū dejot un tamlīdzīgi, bet, ja cilvēks vēlas, kā mēs to pieredzējām, ir visas iespējas sēdēt mierīgi lietusmētelītī un ceļot līdzi notiekošajam neatkarīgi no apkārtējiem apstākļiem. Es domāju, ka viss ir kārtībā, arī,ja kāds pieklīst un saprot, ka vēlas kaut ko mazliet aktīvāku, un aiziet prom.
Formula ir – kamēr auditorijā ir vairāk cilvēku nekā uz skatuves, viss notiek! Tātad mums vajag trīs un – aiziet!
Edgars Rubenis: Protams, ja mēs būtu uzlikti uz lielākās skatuves, tad mums būtu nedaudz jāpadomā, cik lielu bungu ņemt līdzi. Bet es sapratu no organizatora Edgara Āboliņa, ka mums būs ne tā lielākā skatuve. Paļaujos, ka zināma veida uzmanības fokusētība tiek ieplānota arī no organizatoru viedokļa, jo tā ir nepieciešama. Mana mūzika ir akustiskā ģitāra, blakus kaut kāda smagā metāla skatuve īsti "neiet", tā būtu jocīga pārklāšanās. Paļaujos uz organizatoru viedumu šajā jautājumā.
Domāju, ka noteikti viņi būs jūs ielikuši vispiemērotākajā vietā un laikā.
Edgars Rubenis: Trijos no rīta.
Trijos no rīta trim cilvēkiem obligāti ir jābūt uz jūsu priekšnesumu, kurā skanēs Edgara Rubeņa mūzika un Marijas Luīzes Meļķes dzeja!
