Programmā iekļauta 19. un 20. gadsimta franču un beļģu mūzika, kuras centrā ir īpašs notikums – franču impresionista Ernesta Šosona vokālais cikls "Poēma par mīlestību un jūru". Tās simfoniskajam orķestrim rakstīto partitūru šajos koncertos īpašā aranžijā izspēlē vien trīs mūziķi.
Pirms tam notiek mēģinājumi, taču tā nav parasta mēģinājumu vieta: mūzika jau iztālēm plūst pa kādām atvērtām durvīm privātmāju rajonā Dreiliņos, Pierīgā. Šeit ir arfistes Dārtas Tisenkopfas-Muselli vecāku mājas, kas pašlaik atvēlētas koncerta "Poēma par mīlestību un jūru" mēģinājumiem.
Par cilvēka augumu lielākā arfa ir viens no iemesliem, kādēļ mēģinājumi notiek tieši arfistes mājās.
"Jā, tie ir arī praktiski apsvērumi – pārējiem vieglāk piebraukt klāt," pasmaida mūziķe. Dārta Tisenkopfa-Muselli, tāpat kā dziedātāja Anta Jankovska, studējusi Parmā un pašlaik laiku dala starp Itāliju un Latviju, kur spēlē arfu Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Abu Itālijā skoloto mūziķu sadarbība izauga tieši no orķestra pirmās satikšanās ar Antu Jankovsku pērn koncertā "Suitu kods" Alsungā. "Tā bija pirmā reize, kad muzicējām kopā, un no šīs sadarbības faktiski radās arī šis projekts," atceras Jankovska. "Bija labas atsauksmes, un Dārta man piedāvāja, vai mēs varētu uztaisīt programmu "Rimbeniekam". Tā kā jau biju iemīlējusi Liepājas simfoniķus un Dārtu jau pazinu pirms tam, tad ar lielu prieku piekritu!"
Un tā tapa programma, kas pirmoreiz izskanēja augusta vidū Dienvidkurzemes festivālā "Rimbenieks". Anta Jankovska ar prieku atceras, cik silti viņus uzņēmuši klausītāji Durbes baznīcā, apliecinot pieprasījumu pēc augsta līmeņa klasiskās mūzikas arī reģionos.
"Mūsu programma ir sastādīta retrospektīvi: vispirms ir 20.gadsimts, tad nāk impresionisms un tad – postromantisms. Bet klausoties šķiet otrādi!" stāsta dziedātāja. "Jo Šosona postromantiskā mūzika ir tik sarežģīta! Bet, piemēram, Bertomjē, kas ir 20.gadsimts, ir gandrīz īsts romantisms! Patiesībā biju ļoti pārsteigta, ka Šosonam ir šāda mūzika, jo biju dziedājusi tikai kādas viņa dziesmiņas. Bet šis ir pat savā ziņā episks darbs!"
Ernesta Šosona 19. gadsimta nogalē radītajā "Poēmas par mīlestību un jūru" soprāna balss skan kopā ar lielu simfonisko orķestri, bet šajos koncertos orķestrim rakstīto partitūru komponistes un klarnetistes Marinas Vidmontes aranžijā izpilda tikai trīs mūziķi – arfiste Dārta Tisenkopfa-Muselli, čellists Ivars Bezprozvanovs un flautists Reinis Lapa, kurš vadīja arī šī darba iestudēšanu.
"Šis darbs ir ārkārtīgi emocionāls," saka Lapa. "Tas ir tik piesātināts ar emocijām, ka jebkurš cilvēks tajā "neietilpst". Tāpēc izaicinājums ir liels – darbā, kas ir emocionāli pārsātināts jau priekš pilnā orķestra, šo spektru nosegt tikai trīs mūziķiem…. Tāpēc ir daudz lietu, kas orķestrim skan vienā veidā, bet mums kā ansamblim skan pavisam citādāk. Tādēļ arī sanāk iesaistīties kā diriģentam, jo ausis grib dzirdēt kaut ko vienu, bet mums tā mūzika skan mazliet savādāk. Jāsaka paldies Marinai par fantastisko darbu. Tas ir gandrīz kā jauns skaņdarbs."
Reinis Lapa un Dārta Tisenkopfa-Muselli citos sastāvos saspēlējušies jau iepriekš, bet čellists Ivars Bezprozvanovs viņiem pievienojies pirmoreiz un atceras savas sajūtas, iepazīstoties ar gaidāmo programmu un tās centrālo darbu – "Poēmu par mīlestību un jūru".
"Man bija drusku šoks, noklausoties šo poēmu ne reizi vien: ko mēs te, trīs nabaga mūziķīši, izdarīsim?" smejas čellists.
"Jo tas nav vienkārši orķestris, tas ir liels simfoniskais orķestris, kas spēlē kopā ar dziedātāju! Bet savā prātā nodomāju: labi, taisīsim šo skaņdarbu no jauna!"
"Labā ziņa ir tā, ka pati [aranžijas autore] Marija Vidmonte, kura ir ļoti liela perfekcioniste, teica: ar šausmām gāju uz koncertu un domāju – kas tur būs sanācis! Bet zini – es to klausījos kā citu skaņdarbu, bet tas ļoti labi izklausās arī šādā sastāvā! Neticami, bet – jā!" papildina dziedātāja Anta Jankovska. "Protams, to nevar salīdzināt ar lielo simfonisko orķestri, bet arī šādi to var izpildīt. Te nu milzīgs paldies visiem trim mūziķiem, jo es nezinu, kā viņi to dabū gatavu!"
Marinas Vidmontes darbu uzteic arī arfiste Dārba Tisenkopfa-Muselli: "Man šķiet, ka viņa pirmoreiz aranžēja arfai tik intensīvu partiju. Viesojās pie manis, ļoti rūpīgi strādāja. Protams, šeit ne visur arfas partija ir tipiska arfas partija, bet – varbūt tas nav slikti!"
Latvijā vēl maz dzirdētā "Poēma par mīlestību un jūru" ir viena no Ernesta Šosona slavenākajām vokāli instrumentālajām kompozīcijām, kas veltīta draugam, franču komponistam Anrī Diparkam. Tā tapusi ilgā laika posmā un balstīta uz sešām Morisa Bušora poēmām, kas vēsta par romantisku vienas vasaras mīlas stāstu jūras krastā.
Mūziķu mēģinājumā ir aizraujoši vērot gan viņu saspēli un saprašanos ar acu skatiem, gan dziedātājas Antas Jankovskas plastiskās kustības: līdzās operdziedātājas izglītībai viņai ir arī balerīnas diploms. Un viņa atklāj, kādu izturību no dziedātāja prasa Šosona "Poēma par mīlestību un jūru", kas viņas sapņu repertuārā bijusi jau gadus desmit: "Tā ir ļoti sarežģīta poēma, un patiesībā jau laikam šis ir īstais laiks, kad to var muzikāli piepildīt. Tas nav skaņdarbs, ko dziedāt agrā jaunībā – tāpat kā, piemēram, ar Štrausa "Četrām pēdējām dziesmām" vai Vāgnera mūziku. Šis Šosona darbs ir apbrīnojami sarežģīts, un, godīgi sakot, es kārtīgi pamocījos, kamēr to apguvu."
"Jā, mēs arī," smaidot piebilst arfiste Dārta Tisenkopfa-Muselli. "Trijatā segt visu orķestra partitūru – tas ir lielisks izaicinājums!"
"Tās ir 30 ļoti intensīvas minūtes, kurās nevar atslābt ne sekundi," papildina Jankovska.
"Ļoti ceru, ka Ēdolē un Rundālē varēsim sasniegt vēl lielāku brīvību nekā Durbē. Prieks, ka programmu ir iespēja atskaņot vairākreiz, un es gribētu cerēt, ka ar katru reizi kvalitāte arvien aug!" saka Tisenkopfa-Muselli, kura šajā koncertā no skatuves nenoiet ne mirkli. Līdzās Šosona opusam un sižeta sākumā dzirdētajam Jongena trio viņa atskaņos arī franču komponistu Marka Bertomjē "Piecas nianses" flautai un arfai kopā ar Reini Lapu un Anrī Diparka "Skumjo dziesmu" kopā ar dziedātāju Antu Jankovsku. Mūziķe teic, ka šī laikmeta repertuārs arfistam ir īsts baudījums.
"Man kā arfistei jāsaka, ka šis laikmets – 19. un 20. gadsimta mija – ir arfas uzzieda laiks. Šajā laikā, piemēram, Klods Debisī velta savas "Dejas" [Divas dejas arfai un simfoniskajam orķestrim] arfai, Moriss Ravēls raksta "Introdukciju un Allegro" ar arfu galvenajā lomā. Viņi beidzot pasaka, ka šis instruments ir līdzvērtīgs un īpašs. Domāju, ka tas iedrošina arī citus autorus rakstīt un veltīt mūziku arfai. Tāpēc arfistam spēlēt šī laikmeta mūziku – tas ir lielākais prieks un sajūta, ka esi savā vietā!"
